REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Bītijs pakšķināja savu pīpi.

— Šāda indeve agri vai vēlu uznāk katram dedzi­nātājam. Tad vajag palīdzēt viņam tikt skaidrībā, apgaismot visu — kas īsti un kā. Dedzinātājam jāzina mūsu profesijas vēsture. Jaunajiem agrāk lika to iekalt, bet nu vairs ne. Tas ir ļoti žēl. — Puff. — Tagad to zina vairs vienīgi kapteiņi. — Puff. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu.

Mildreda sēdējā kā uz adatām.

Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.

— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.

Montegs sēdēja gultā kā sastindzis.

— Un tas, kas masveidīgs, tūliņ kļūst vienkār­šāks, — Bītijs runāja tālāk. — Agrāk grāmatas lasīja nedaudzi — šur tur, vienā, otrā, trešajā vietā. Cilvēki varēja atļauties būt dažādi. Toreiz pasaule bija plaša. Bet tad tā kļuva pilna ar acīm un mutēm, un vēderiem. Iedzīvotāju skaits pieauga divas, trīs, četras reizes. Filmas, radiopārraides, žurnālus un grāmatas redu­cēja līdz zināmam standartam, līdz tādam kā viegli sagremojamam pudiņam, vai jūs to saprotat, Monteg?

— Kā liekas, jā.

Bītijs vēroja gaisā peldošos dūmu gredzenus.

— Mēģiniet iztēloties deviņpadsmitā gadsimta cil­vēku. Zirgi, suņi, ekipāžas, lēns dzīves temps. Tad — divdesmitais gadsimts. Temps strauji pieaug. Grā­matas kļūst arvien plānākas. Saīsinājumi. Izvilkumi. Ekstrakti. Ātrāk, tikai ātrāk līdz atrisinājumam!

— Ātrāk, tikai ātrāk. — Mildreda pamāja.

— Klasiķu darbus saīsināja līdz piecpadsmit minūšu garām radiopārraidēm, tad līdz vienai rindko­pai, ko var izlasīt divās minūtēs, un beigās līdz desmit divpadsmit rindiņām, tādam kā vārdnīcas kopsavil­kumam. Protams, es mazliet pārspīlēju. Vārdnīcas bija domātas izziņām. Bet ļoti daudzu cilvēku zināša­nas par Hamletu — jūs, Monteg, varbūt zināt šo nosaukumu, bet misis Montegai gan tas būs svešs —, tātad, daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu apro­bežojās ar vienu lappusi garu pārstāstu grāmatā, kas apliecināja: «Beidzot jūs varat izlasīt visus klasiķus! Neatpalieciet no saviem kaimiņiem!» Nu, vai jūs saprotat? No bērnistabas uz koledžu un atpakaļ uz bērnistabu — tāds bijis intelektuālās attīstības ceļš pēdējo piecu sešu gadsimtu laikā.

Mildreda piecēlās un sāka staigāt pa istabu, pār­vietodama kaut kādus priekšmetus. Bītijs, nelikdamies par viņu ne zinis, tikai runāja tālāk:

— Temps kļūst arvien drudžaināks. Šurpu, turpu, ašāk, ātrāk, augšā, lejā, iekšā, ārā. Ķas, kā, kur? Eh! Bliukt, blaukt! Zviukt, žvaukt! Saīsinājumi! Pārstāsti!

Pārstāstu ekstrakti! Politika? Viena rindkopa, divi teikumi, virsraksts! Pēc mirkļa tas viss jau ir aiz- mirstsl Izdevēji, uzņēmēji, radio darbinieki, grieziet cilvēka prātu tādā ātrumā, lai centrbēdzes spēks izmet no tā visas liekās, nevajadzīgās domas!

Mildreda pienāca pie vīra gultas un sakārtoja segu. Kad viņa pieskārās spilvenam, Montegam salēcās sirds. Viņa parāva viņu aiz pleca, lai izvilktu un uzbu- žinātu spilvenu. Paceļot to, viņa droši vien iekliegtos un izbrīnā ieplestu acis vai gluži vienkārši pastieptu roku un, vientiesīgi noprasot: «Kas tad tas?», paceltu gaisā paslēpto grāmatu.

— Mācību laiks skolās saīsināts, disciplīna zūd, filozofiju, vēsturi, valodas izmet no programmas, angļu valodai un pareizrakstībai veltī arvien mazāk laika, un beigu beigās galīgi pamet tās novārtā. Dzīve ir īsa, cilvēkam vajadzīgs darbs un pēc tam izpriecas, kuru netrūkst. Kādēļ jāmācās vēl kaut kas vairāk kā piespiest pogas, pagriezt slēdžus un raustīt aizbīdņus?

— Ļauj man sakārtot spilvenu, — Mildreda sacīja.

— Nevajag! — Montegs čukstēja.

— Pogas aizstāja rāvējslēdzēji, tā ka pat rītausmā, kad cilvēks ģērbjas, — šai filozofiskajā un tādēļ skumjajā stundā — viņam vairs neatliek ne mirkļa pārdomām.

— Nu, atļauj, — Mildreda neatlaidās.

— Ej prom, — Montegs sacīja.

— Dzīve pārvēršas karuselī, Monteg. Visapkārt auro, kliedz, spiedz un dārd!

— Spiedz un dārd, — Mildreda, raustot spilvenu, atkārtoja.

— Dieva dēļ, liec taču reiz mani mierā, — Montegs pikti izgrūda.

Bītijs izbrīnā iepleta acis.

Mildredas roka zem spilvena sastinga. Viņa sataus­tīja grāmatas vāku un, pamazām apjēdzot, kas tas ir,

aiz pārsteiguma vai pamira. Tad pavēra lupas un grasījās jautāt…

— Teātrī atstāja vienīgi klaunādi, un istabas iekār­toja stikla sienas, uz kurām kā konfeti, asinis, heress vai soterns zibsnī dažādi krāsu plankumi. Monteg, jums droši vien patīk beisbols, vai ne?

— Beisbols ir lieliska spēle.

Bītiju apņēma tik biezs dūmu mākonis, ka viņš pats vairs nebija saskatāms.

— Kas tad tas? — Mildreda gandrīz vai priecīgi iesaucās. Montegs smagi uzgula viņas rokai. — Kas tas ir?

— Apsēdiesl — Montegs iekliedzās. Mildreda tuk­šām rokām atlēca atpakaļ. — Mēs gribam parunāt!

It kā nekas nebūtu noticis, Bītijs mierīgi turpināja.

—t Un krokets jums patīk?

— Jā, protams.

— Un golfs?

— Golfs arī ir lieliska spēle.

— Un basketbols?

— Arī.

— Un biljards? Futbols?

— Tās visas ir lieliskas spēles.

— Vairāk, arvien vairāk sporta un izpriecu, lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorgani- zējiet supersportu! Grāmatās vairāk karikatūru. Vai­rāk filmu. Prātam barības mazāk un mazāk. Urdoša nepacietība. Šosejas pilnas ar cilvēkiem — ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsē­tas pārvēršas moteļos, cilvēki — klaidoņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ — šodien nakšņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nakšņojāt jūs.

Mildreda izgāja, skaļi aizcērtot durvis. Televīzijas istabā «krustmātes» sāka smieties par «tēvočiem».

— Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargie­ties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasie- šus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzī­votājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo sva­rīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lie­ciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rak­stāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samaz­gām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdz­dalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzū­ras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pār­vērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.