REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

pārējā literatūra ir vēl jaunāka: viens zinātnieks nosauc otru par idiotu, viens filozofs cenšas pārkliegt otru. Visi kaut kur drāžas un skrien, grib izdzēst zvaigznes, izdzēst sauli. Ja palasa, tīri vai galva sāk griezties.

— Bet ja nu … bet ja nu dedzinātājs nejauši pār­nes kādu grāmatu mājās? — Montegs neviļus nodre- binājās. Atvērtās durvis raudzījās viņā kā milzīga tukša acs.

— Tur nav ko brīnīties. Tā ir tikai ziņkāre, — Bītijs noteica. — To mēs neņemam galvā. Ļaujam vienu diennakti grāmatu paturēt. Ja pēc tam viņš to nesade­dzina, tad mēs to izdarām viņa vietā.

— Jā, es saprotu, — Montega mute bija sausa.

— Labi, Monteg. Nu, kā tad būs? Vai nāksiet vakarā uz nakts maiņu?

— Skaidri vēl nezinu, — Montegs sacīja.

— Kā tā? — Bītija sejā parādījas izbrīns.

Montegs aizvēra acis. — Varbūt aiziešu. Tad jau

redzēs.

— Ļoti žēl, ja jūs šovakar nebūtu, — Bītijs sacīja, domīgi iebāzdams pīpi kabatā.

«Nekad vairs neiešu,» Montegs klusībā domāja.

— Nu tad — jo drīzu izveseļošanos, — Bītijs noteica. Un pagriezās un atstāja istabu.

Montegs pa logu noskatījās, kā Bītijs aizbrauca savā spīdīgajā liesmu krāsas automašīnā ar ogļu mel­najām riepām.

Aiz loga bija redzama iela un mājas bez lieveņiem. Kā īsti Klarisa viņam reiz teica? «Māju priekšā lie­veņu arī vairs nav. Tēvocis stāsta, ka agrāk bijuši. Un vakaros cilvēki tur sēdējuši un sarunājušies vai klusējuši, šūpodamies savos šūpuļkrēslos. Gluži vien­kārši sēdējuši un domājuši. Tad arhitekti lieveņus iznīcinājuši, tādēļ ka tie bojājot fasādi. Bet tēvocis

saka, īstais iemesls bijis cits, proti, lai cilvēki nesē­dētu un šūpodamies nesarunātos. Tas esot bijis pret- sabiedriski. Cilvēki pārāk daudz runājuši. Un viņiem bijis laiks domāt. Tādēļ lieveņi iznīcināti. Un dārzi arī. Pie mājām gandrīz nekur vairs nav dārzu, kuros varētu pasēdēt. Un šūpuļkrēsli? Arī to vairs nav. Tie bija pārāk ērti. Vajag, lai cilvēki drāztos un joņotu. Tēvocis saka … un tēvocis saka … un tēvocis …» Viņas balss izgaisa.

Montegs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz sievu, kura sēdēja televīzijas istabas vidū un sarunājās ar diktoru. «Misis Montega,» tas teica un kaut ko pie­bilda. «Misis Montega …» tas kaut ko stāstīja. Uzru­nājot nepazīstamo auditoriju, diktors ieturēja nelielu pauzi, un tai brīdī īpašs mehānisms, kas Montegam bija maksājis simts dolārus, automātiski izteica viņa sievas vārdu, kamēr otra palīgierīce pieskaņoja tam diktora lūpu kustības. Diktors bija mājas draugs, tuvs paziņa. «Misis Montega, tagad paskatieties, lūdzu, šeit.»

Mildreda pagrieza galvu, kaut gan acīm redzami neklausījās.

— Ja es šovakar neeju uz darbu, varbūt varu neiet vispār nekad, — Montegs sacīja.

— Bet tu taču iesi, vai ne? — Mildreda jautāja.

— To es vēl nezinu. Šobrīd man ir tik briesmīga sajūta, ka gribas visu sist un lauzt.

— Sēdies mašīnā.

— Nē, paldies.

— Atslēgas ir uz naktsgaldiņa. Kad man uznāk melnie, es sēžos mašīnā un laižu tā, ka zib vien gar acīm. Ja uzspiež līdz deviņdesmit piecām jūdzēm stundā, tad viss atkal kārtībā. Reizēm es braukāju cauru nakti, bet tu neko nenojaut. Laukos ir gluži

interesanti. Reizēm var nobraukt trušus, reizēm suņus. Ej, sēdies mašīnā!

— Nē, šoreiz es nekur nebraukšu. Negribu zaudēt šo dīvaino noskaņu. Manī kaut kas vārās un kaist. Kas tas ir, to es nevaru pateikt. Es esmu tik briesmīgi nelaimīgs. Mani pārņēmis neizprotams niknums. Man šķiet, ka es milstu. Ka pieņemos svarā. Ka manī kaut kas krājas un aug. Es jūtu, ka pat varētu sākt lasīt grāmatas.

— Tad taču tevi var ielikt cietumā! — Mildreda raudzījās viņā tā, it kā viņš atrastos aiz stikla sienas.

Montegs sāka ģērbties, nervozi staigājot pa guļam­istabu.

— Lai liek. Varbūt tas būtu vispareizākais. Pirms neesmu vēl kādu sakropļojis. Vai tu zini, vai dzirdēji, ko Bītijs teica? Viņam uz visu ir gatavas atbildes. * Un viņam taisnība. Ir svarīgi, lai mēs būtu laimīgi. Jautrība — tas, lūk, ir galvenais. Un tomēr es, klauso­ties viņā, domāju: nē, es neesmu laimīgs, es neesmu laimīgs.

— Bet es esmu laimīga. — Mildreda smaidīja pār visu seju. — Un ar to lepojos!

— Man kaut kas jādara, — Montegs sacīja. — Nezinu, kas, bet kaut kas ļoti svarīgs.

— Apnicis klausīties visas šīs blēņas, — Mildreda noteica un atkal pievērsās diktoram.

Montegs pagrieza televīzijas sienu slēdzi, un dik­tors apklusa.

— Millij! — viņš iesāka. Tad brīdi klusēja. — šī māja ir tiklab tava kā mana. Un tādēļ es jūtu, ka man tev kas jāsaka. Tas bija jāpasaka jau agrāk, taču es baidījos atzīties pat sev. Tagad gribu tev parādīt, ko veselu gadu esmu te slēpis. To visu es savācu mazpa- mazām, paslepšus, zagšus, pats nezinu — kādēļ, bet tā nu es darīju un tev neko neteicu.

Montegs domīgi paņēma krēslu, aiznesa un nolika gaitenī pie durvīm, uzkāpa uz tā un brīdi palika stā­vot kā statuja uz pjedestāla, kamēr Mildreda paceltu galvu gaidoši raudzījās viņā. Tad viņš pastiepās un atvilka ventilācijas režģi, un, dziļi iebāzis roku cata- rulē, atbīdīja metala plāksni, un izvilka grāmatu. Pat nepaskatījies uz to, viņš nometa grāmatu zemē. Pēc tam pasniedzās vēlreiz, izvilka divas grāmatas un nometa arī tās abas uz grīdas. Tad sāka mest zemē citu pēc citas — lielas, mazas, dzeltenas, sarkanas, zaļas. Kad viņš beidza, pie Mildredas kājām gulēja vismaz pārdesmit grāmatu.

— Piedod, — viņš teica. — Es tās savācu neapzi­nāti. Bet nu mēs abi esam tur iejaukti.

Mildreda atsprāga atpakaļ, it kā pēkšņi no grīdas apakšas būtu izlīdis vesels bars žurku. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu, redzēja bālo seju un bailēs ieplestās acis. «Gaj!» viņa iesaucās vienu, divas, trīs reizes. Tad ievaidēdamās klupa pie grāmatām, paķēra vienu un metās uz virtuvi, lai to sadedzinātu.

Montegs nogrāba viņu aiz rokas. Viņa spiedza un skrāpējās, cenzdamās izrauties.

— Nē, Millij! Pagaidi! Klausies, vai dzirdi? Tu nezini… Pagaidi taču! — Viņš iesita viņai pa seju, sakampa viņu un sapurināja.

— Gaj! — viņa vēlreiz iekliedzās un sāka raudāt.

— Millij! — viņš sauca. — Uzklausi mani! Dod man mirklīti laika, vai dzirdi? Tur vairs tikpat nekas nav līdzams. Nevar tās tūliņ sadedzināt. Es gribu tajās ieskatīties, kaut vienu reizi ieskatīties. Ja kap­teinim būs bijusi taisnība, mēs abi kopā tās sadedzi­nāsim, tici man — noteikti sadedzināsim. Tev man jāpalīdz, Millij! — Piespiedis Mildredu sev cieši klāt, viņš raudzījās viņas sejā, kuru turēja pavērstu aug­šup. Viņš, tajā raugoties, meklēja sevi, kā arī atbildi uz to, ko darīt.

— Vai nu mums tas patīk vai ne, tagad mēs abi esam tur iejaukti. Nekad neesmu tev neko lūdzis, bet tagad lūdzu, pat ļoti lūdzu! Beidzot mums jātiek kaut kādā skaidrība par to, kādēļ viss tā ir sarežģījies, — par tevi un tavām miega zāļu tabletēm, par automa­šīnu, par mani un manu darbu. Millij, mēs ejam uz bezdibeni. Pie joda! — es negribu nolauzt sev kaklu! Mums nebūs viegli. Mēs nezinām, ar ko vispār sākt, bet mēģināsim visu pārlikt un apsvērt, mēģināsim viens otram palīdzēt. Es pat nespēju izsacīt vārdos, cik ļoti tu esi man vajadzīga. Ja tu mani kaut mazliet inīli, tad pacieties vienu dienu vai divas — tas ir vie­nīgais, ko es tev lūdzu! — un tad viss būs pāri. Es tev apsolu, es tev to zvēru! Bet, ja šais grāmatās kaut kas ir iekšā, kaut graudiņš saprāta visā šai haosā, varbūt mēs varam nodot to tālāk.