REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

bet viņš turēja grāmatu rokās, un viņam iešāvās prātā aplama doma: ja lasītu ātri, visu pēc kārtas, varbūt sietā aizķertos mazliet smilšu. Un viņš sāka lasīt, bet vārdi bira cauri, un viņš zināja, ka pēc pāris stundām grāmata jāatdod Bītijam, tādēļ jāatceras katra frāze, jāiegaumē katra rinda. «Es piespiedīšu sevi to izda­rīt!» viņš apņēmās.

Viņš krampjaini sažņaudza grāmatu.

— Zobu pasta «Dentema»! — radio skaļruņi rēca.

«Apklustiet,» Montegs klusībā lūdzās. «Paskatieties

uz puķēm laukā …»

— Zobu pasta «Dentema»!

«Ne tās auž, ne tās vērpj …»

— Zobu pasta …

«Skatieties uz puķēm laukā, apklustiet, apklustiet, apklustiet taču!»

— Zobu pasta «Dentema»!

Viņš drudžaini šķirstīja lapas un taustīja burtus kā neredzīgais, acīm urbdamies katrā rindiņā.

— «Dentema». Pa burtiem: Dina — Elga — Nora …

«Ne tās auž, ne tās …»

Karstās smiltis ar niknu švīkstoņu bira cauri tukša­jam sietam.

— «Dentema» lieliski atsvaidzina!

«Skatieties uz puķēm, uz puķēm, uz puķēm…»

— «Dentema» lieliski dezinficē!

— Apklustiet, apklustiet, apklustiet! — Šis dvēseles kliedziens pēc palīdzības bija neviļus uzrāvis viņu kā­jās, un skaļā vagona pasažieri izbailēs atrāvās tālāk no šī vīra ar riebumā saviebtu vājprātīga cilvēka seju, sausām, drebošām lūpām un atvērtu grāmatu rokās. Visi platām acīm raudzījās viņā, visi tie, kuri pirms brīža bija situši kājas reklāmas ritmā: zobu pasta «Dentema», zobu pasta «Dentema», «Dentema» lie­liski atsvaidzina, «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema», viens divi, viens divi trīs, viens divi, viens divi trīs, — visi tie, kuri bija automātiski murminā­juši: «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema». It kā par sodu vagona radio izvēma pār Montegu ve­selu tonnu vara, sudraba, hroma, misiņa un skārda mūzikas. Un cilvēki, šī trokšņa apdullināti, kļuva at­kal rāmi un padevīgi; viņiem nebija, kur skriet: mil­zīgais vilciens drāzās pa tuneli, kas atradās dziji zemē.

— Skatieties uz puķēm laukā . ..

— Zobu pasta «Dentema».

— Uz puķēm, kad es jums sakul

Cilvēki izbrīnā raudzījās Montegā.

— Jāsauc konduktors.

— Sis cilvēks ir jucis …

— Nolvjūa!

Vilciens šņākdams apstājās.

— Nolvjūa! — Kliedziens.

— «Dentema». — Čuksts.

— Uz puķēm… — Montega lūpas izdvesa.

Vagona durvis svilpdamas atvērās. Montegs palika

nekustīgi stāvot. Durvis nošņācās un sāka vērties ciet. Tikai tad viņš pa kaklu pa galvu metas garām pārē­jiem pasažieriem un, mēmi kliegdams, pēdējā brīdī iz­lēca ārā. Viņš skrēja pa baltajām tuneja flīzēm, neie­vērodams eskalatorus, jo gribēja sajust, kā kustas kā­jas, vēzējas rokas, cilājas plaušas un no ierautā gaisa sūrst kakls. «Dentema!» «Dentema!» «Dentema!» — viņam nopakaj skaļrunis rēca.

Vilciens, nošņākdamies kā čūska, pazuda melnajā tunelī.

— Kas tur ir?

— Es, Montegs.

— Ko jūs vēlaties?

— Ielaidiet mani.

— Es neko neesmu nodarījis!

— Es esmu viens pats, saprotiet — vfens.1

— Vai varat apzvērēt?

— Zvēru!

Durvis lēni atvērās. Feibers izbāza galvu spilgtajā gaismā un šķita ļoti vecs un ļoti nevarīgs, un ļoti iz­bijies. Viņš izskatījās tā, it kā gadiem ilgi nebūtu iz­gājis ārā no mājas. Viņa seja bija tādā pašā krāsā kā kaļķu apmetums aizmugurē. Baltas šķita viņa lūpas un vaigi, un viņa mati bija balti un acis izbalējušas. Bet tad viņa skatiens apstājās pie grāmatas Montega padusē un viņš vairs nešķita tik vecs un nevarīgs. Viņa bailes pamazām izzuda.

— Piedodiet. Bet cilvēkam jābūt uzmanīgam.

Viņa acis bija kā piesietas grāmatai. — Tātad tā ir taisnība.

Montegs iegāja. Durvis aizvērās.

— Sēdieties. — Feibers kāpās atpakaļ, nenolaižot acis no grāmatas, kā baidīdamies, ka tā varētu iz­gaist. Aiz viņa durvis uz guļamistabu bija vaļā, un pa tām bija redzams galds, stāvgrūdām piekrauts kaut kādām detaļām un tērauda instrumentiem. Montegs to redzēja tikai uz mirkli, jo Feibers, pamanot, kur viņš skatās, aši pagriezās un aizcirta guļamistabas durvis, pēc tam vēl ilgi drebošām rokām turēdams durvju rokturi. Tad nedroši paskatījās uz Montegu, kas sēdēja ar grāmatu klēpī.

— Šī grāmata … kur jūs to …?

— Es to nozagu.

Pirmo reizi Feibers pacēla skatienu un paraudzījās Montegam tieši acīs. — Jūs esat drosmīgs.

— Nē, — Montegs teica. — Bet mana sieva mirst. Meitene, ar kuru draudzējos, jau ir mirusi. Un sie­viete, kura varēja kļūt mans draugs, vakar tika sade­dzināta. Jūs esat vienīgais, kurš var man palīdzēt. Es gribu zināt… Es gribu saprast…

Feibera roka tiecās pēc grāmatas.

— Vai drīkstu?

— O, piedodiet. — Montegs viņam to pasniedza.

— Cik daudz gadu.pagājis … Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika… — Feibers šķirstīja grāmatu, šur tur pa ga­balam palasīdams. — Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pār­raidēs! Kristus ir viens no «radiniekiem». Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā esam to ap­ģērbuši vai, pareizāk sakot, — izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailītis, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.

Feibers paoda grāmatu.

— Vai zināt, ka grāmatas smaržo pēc muskatriek­stiem vai citām svešzemju garšvielām? Kad biju bērns, man patika ostīt grāmatas. Ak dievs, cik daudz bija jauku grāmatu, pirms mēs ļāvām tās iznīcināt!

Feibers šķirstīja lapu pēc lapas.

— Mister Monteg, jūsu priekšā ir gļēvulis. Es jau sen sapratu, kur tas viss novedīs. Bet es klusēju. Es biju viens no nevainīgajiem, no tiem, kas varēja pacelt balsi, kad «vainīgajos» neviens neklausījās, bet es klu­sēju un līdz ar to kļuvu līdzvainīgs. Un, kad viņi no­lēma dedzināt grāmatas, izmantojot ugunsdzēsējus, es, mazliet parūcis, samierinājos, jo toreiz neviens mani neatbalstīja. Bet tagad jau ir par vēlu.

Feibers aizvēra bībeli.

— Kādēļ īsti jūs esat atnācis?

— Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uz­klausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.

Feibers vērīgi ieskatījās Montega kalsnajā sejā ar gludi skūto, zilgano zodu.

— Kas jūs tā satricinājis? Kas izsitis no jūsu rokām dedzinātāja lāpu?

— Nezinu. Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies sa­prast, kas tieši, bet droši es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko es esmu sadedzinājis pēdē­jos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka var­būt grāmatas varētu palīdzēt.

— Jūs esat neglābjams romantiķis, — Feibers sa­cīja. — Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs neru­nātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad va­rētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un as- redzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grā­matās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Sis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabali­ņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. Jūs, pro­tams, nevarējāt to zināt, un arī tagad jums vēl grūti to saprast. Bet intuitīvi jūs esat uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Taču vēl trīs lietas jums trūkst. Pirm­kārt, — vai zināt, kādēļ grāmatas — tādas kā šī — ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko no­zīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. šo grāmatu var pētīt mikro­skopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzī­ves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības deflnīcfja. Galvenais — dzīves patiesību. Būtisku uri pirmreizīgu. Labi rakstnieki bieži skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd dzīvei pāri. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu.