REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Vai tagad jūs saprotat, — Feibers turpināja, — kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, ne­vis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat ra­ķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domā­jam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķe­tēm, neizejot pilnu dzīves attīstības ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uz­veicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tā­tad, pirmkārt, kā jau es teicu, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.

— Un otrkārt?

— Vaļas brīži.

— Bet mums taču brīva laika papilnaml

— Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir «reāla». Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzī­gajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat ieklieg­ties: «BlēņasI»

— Bet «radinieki» ir «dzīvi cilvēki».

— Piedodiet? …

— Mana sieva saka, grāmatas neesot reālas.

— Un paldies dievam, ka tas tā ir. Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: «Pagaidi brītiņu.» Jūs vienmēr paliekat tās kungs, un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un sa­žņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā šķiet patiesa. Tā ir patiesa. Grā­matas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un skepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdi­mensiju sienām. Kā redzat, manā istabā nav nekā cita kā tikai četras parastas sienas. Bet ar šīm te, — Fei­bers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, — es aiz­bāžu ausis, kad braucu ar metro.

— Zobu pasta «Dentema» … «Ne tās auž, ne tās vērpj», — Montegs aizvērtām acīm nočukstēja. — Bet tālāk? Ko darīt tālāk? Vai grāmatas varēs mums pa­līdzēt?

— Tikai tad, ja mums būs trīs priekšnoteikumi. Pirmais, kā jau teicu — kvalitatīva informācija, ot­rais — brīvs laiks, lai to novērtētu un apgūtu. Un trešais — tiesības rīkoties pēc savas pārliecības. Taču es neticu, ka viens gaužām vecs vīrs un viens vīlies dedzinātājs varētu kaut ko izmainīt, kad viss aizgājis jau tik tālu …

— Es varu sadabūt grāmatas.

— Tas ir liels risks.

— Bojā ejošam cilvēkam ir kāda priekšrocība. Tā kā viņam vairs nav, ko zaudēt, viņš nebaidās nekāda riska.

— Jūs pateicāt interesantu domu, — Feibers smē­jās, — turklāt savu, nevis izlasītu kādā grāmatā!

— Vai tad grāmatās kaut kas tāds rakstīts? Teik­tais man tikko iešāvās prātā!

— Vēl jo labāk. Tātad jūs neesat to izgudrojis ne manis, ne kāda cita, ne pats sevis dēj.

Montegs pieliecās Feiberam tuvāk.

— Šodien es kaut ko izdomāju: ja grāmatas tiešām ir tik joti vērtīgas, mēs varētu sadabūt iespiedmašīnu un iespiest vairākus eksemplārus… Mēs varētu…

— Mēs?

— Jā, jūs un es.

— Nē, nē! — Feibers izslējās.

— Ļaujiet man izklāstīt jums savu plānu…

— Ja jūs gribat palikt pie sava, tad es lūgšu jūs atstāt manu māju.

— Bet vai tad jūs tas neinteresē?

— Es negribu dzirdēt neko tādu, par ko mani var sadedzināt. Ja jūs nāktu klajā ar priekšlikumu, kā iz­nīcināt pašu dedzināšanas sistēmu, — jā, tas būtu pavisam kas cits. Ja jūs ieteiktu iespiestās grāmatas noslēpt dedzinātāju mājās, lai sētu aizdomas viņu pašu vidū, tad nu gan es jums teiktu: bravo!

— Slepus nogādāt grāmatas viņu dzīvokļos, dot trauksmes signālu un noskatīties, kā nodeg dedzinā­tāju mājas, — vai tā jūs to domājat?

Feibers pacēla acis un paskatījās uz Montegu, it kā pirmoreiz ieraudzījis.

— Es pajokoju.

— Vai domājat, ka ir vērts mēģināt? Man vajag zi­nāt, vai tur kas iznāks.

— Kaut ko tādu neviens nevar garantēt! Jo, kad mums grāmatu bija papilnam, mēs tomēr meklējām augstāko klinti, no kuras varētu mesties lejā. Bet mums vajag gaisa, ko elpot. Mums vajag zināšanu. Un varbūt pēc tūkstoš gadiem mēs būsim iemācīju­šies lēkšanai atrast zemākas klintis. Grāmatas ir tādēļ, lai atgādinātu, kādi mēs esam muļķi un ēzeļi.

Tās ir pretoriāniešu sardze, kas triumfa brīdī čukst Cēzaram ausī: «Atceries, Cēzar, ka tu esi mirstīgs.» Vairums cilvēku nevar visur aizbraukt, ar visiem sastapties, apceļot visas pasaules pilsētas. Mums nav ne tik daudz laika, ne naudas, ne paziņu. Tas, ko jūs meklējat, pasaulē eksistē, bet tikai vienu procentu no visa tā parastais cilvēks ierauga savām acīm. Visu pārējo viņam sniedz grāmatas. Bet neprasiet nekādu garantiju. Un negaidiet glābšanu no kāda cilvēka, mašīnas vai bibliotēkas. Dariet pats kaut ko, lai glābtu pasauli, un, ja jūs grimsiet, tad vismaz zinā­siet, ka ejat bojā, peldot uz krastu.

Feibers piecēlās un sāka staigāt pa istabu.

— Bet kā ar manu jautājumu? — Montegs vaicāja.

— Vai jūs vaicājat pilnīgi nopietni?

— Pilnīgi nopietni.

— Plāns nav peļams, tas nu ir tiesa. — Feibers pameta nervozu skatienu uz guļamistabas durvīm. — Redzēt, kā visā zemē deg dedzinātāju mājas. Kā iznīkst paši nodevības perēkļi. Kā salamandra aprij savu asti. Tas būtu lieliski!

— Man ir visu dedzinātāju adreses. Ja mums būtu sava slepena organizācija …

— Cilvēkiem nevar uzticēties, tas ir pats briesmī­gākais. Jūs, es un kurš tad vēl liktu liesmot šiem ugunsgrēkiem?

— Vai tad nav arī vēl citu jums līdzīgu profesoru, bijušo rakstnieku, vēsturnieku, valodnieku …?

— Tie ir vai nu miruši, vai ļoti veci.

— Vēl jo labāk, ka veci, tie neradīs aizdomas. Sakiet atklāti, ka jūs pazīstat desmitiem šādu cilvēku!

— Jā, es pazīstu, piemēram, aktierus, kuri gadiem ilgi nav spēlējuši ne Pirandello, ne Sova, ne Šekspīra lugas, jo tās pārāk patiesi attēlo dzīvi. Mēs varam izmantot viņu sašutumu. Mēs varam izmantot svētās dusmas, ko izjūt vēsturnieki, kuri pēdējos četrdesmit gados nav uzrakstījuši nevienas rindiņas. Mēs tiešām varētu izveidot skolu, kur cilvēkiem mācīt lasīt un domāt.

— Jā!

— Bet tas būtu tikai piliens jūrā. Visa mūsu kultūra šodien ir mirusi. Tās pamati pilnīgi jāpār- kausē un jāatlej atkal no jauna. Un tas nav tik vien­kārši kā pacelt pirms pus gadsimta nosviestu grā­matu. Neaizmirstiet, ka dedzinātāji tiek izsaukti samērā reti. Cilvēki paši negrib vairs grāmatas lasīt. Laiku pa laikam jūs, dedzinātāji, sarīkojat mums cir­kus izrādi vai — citiem vārdiem — skaistu uguņo­šanu, lai pūlim būtu, kur pamielot acis, bet tas viss ir tikai divertisments, kas nepavisam nav nepieciešams ierastās kārtības uzturēšanai. Potenciālu dumpinieku palicis maz. Un tie paši — vismaz lielākā da|a —, tāpat kā es, ir ļoti bailīgi. Vai jūs protat dejot ātrāk par Balto klaunu, kliegt skaļāk par misteru Joku- meistaru un televīzijas istabas «radiniekiem»? Ja pro­tat, tad jums ir cerība uzvarēt. Bet vispār, Monteg, jūs esat muļķis. Ļaujiet taču, lai cilvēki līksmojas.