REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Montega lūpas sakustējās.

— Bet tagad parunāsimies.

Sievietes satrūkās un paskatījās viņā.

— Kā klājas jūsu bērniem, misis Felpsa? — viņš jautāja.

— Jūs taču zināt, ka man bērnu nav! Kurš gan, būdams pie pilna prāta, mūsu dienās gribēs sev bēr­nus! — misis Felpsa iesaucās, īsti nespējot saprast, kādēļ šis cilvēks viņu tā kaitina.

— Es nu tā neteiktu, — misis Bouelsa iebilda. — Man ir divi bērni. Ar ķeizargriezienu. Es jau nu neiešu bērnu dēļ ciest visas šīs trakās mokas. Bet pēcnācēji mums vajadzīgi, lai turpinātos cilvēku cilts. Starp citu, bērni reizēm izskatās līdzīgi vecākiem, un tas ir interesanti. Jā, ser, divi ķeizargriezieni — un lieta darīta. Ārsts gan sacīja, tas neesot vajadzīgs, es varot dzemdēt pavisam normāli, taču es neparko neat- laidos.

— Un tomēr — bērni ir šausmīga nasta. Tu neesi pie pilna prāta, — misis Felpsa sacīja.

— Nav jau tik briesmīgi, — misis Bouelsa turpi­nāja. — Deviņas dienas no desmitām viņi ir skolā. Tās trīs dienas mēnesī, kad viņi ir mājās, es kaut kā pārciešu. Iegrūžu viņus televīzijas istabā un pagriežu slēdzi. Daru tāpat kā ar netīro veļu, ko iebāž veļas mazgājamā mašīnā un aizcērt vāku. — Misis Bouelsa ķiķināja. — Un nekādu maiguma uzplūdu. Viņi drī­zāk iespers nekā noskūpstīs mani. Paldies dievam, es varu spert viņiem pretī!

Sievietes smējās kā kutinātas.

Tad Mildreda uz brīdi apklusa un, redzot, ka Mon­tegs vēl arvien stāv pie durvīm, sasita plaukstas uri iesaucās: — Darīsim Gajam to patikšanu un paru­nāsim par politiku!

— Labprāt, — misis Bouelsa piekrita. — Pagāju­šajās vēlēšanās es tāpat kā visi balsoju par Noublu. Manuprāt, viņš ir visglītākais vīrietis, kāds jebkad kļuvis par prezidentu.

— Bet vai atceries viņa sāncensi?

— Jā, no tā nu gan diez kas nebija. Mazs un neglīts, un pavirši skuvies, un ne visai labi sasukā­jies.

— Diez, kadeļ opozīcija izvirzīja viņa kandidatūru? Kā gan pret gara auguma vīru var izvirzīt maza auguma cilvēku? Turklāt viņš stipri neskaidri runāja.

Es gandrīz neko nesadzirdēju. Un to pašu, ko dzir­dēju, nesapratu!

— Bez tam — viņš bija resns un nemaz neprata to kaut cik apslēpt. Tādēļ jau nebija nekāds brīnums, ka visi balsoja par Vinstonu Noublu. Arī vārds tam ir daudz skanīgāks. Vinstons Noubls un Hjūberts Hougs. Tikai uz mirkli salīdziniet, un jums būs skaidrs, par kuru balsos.

— Pie velna! — Montegs iesaucās. — Jūs taču par viņiem it neko nezināt!

— Kā nu nezinām! Pirms sešiem mēnešiem mēs viņus redzējām uz šīs pašas istabas sienām. Viens visu laiku knibināja degunu, tā ka vai dusmas sanāca skatoties.

— Vai jūs gribējāt, mister Monteg, lai mēs balsotu par šādu cilvēku? — misis Felpsa noprasīja.

Mildredas seja izplūda smaidā.

— Tu nu, Gaj, labāk varēji iet un vairāk mūs nekai­tināt.

Bet Montegs jau bija pazudis un pēc mirkļa atgrie­zās ar grāmatu rokās.

— Gaj!

— Pie velna! Pie velna! Lai viss iet pie velna!

— Kas tas ir? Vai grāmata? Bet man šķita, ka aroda apmācības tagad notiek ar filmu palīdzību. — Misis Felpsa blisināja acis. — Vai jūs lasāt dedzinā­šanas teoriju?

— Kas tā, pie velna, par teoriju, — Montegs atcirta. — Tā ir dzeja.

— Monteg! — Kluss čuksts ausī.

— Liecieties mierā! — Montegam šķita, ka viņš tiek ierauts milzīgā, dunošā ūdenskritumā.

— Monteg, klusējiet, jūs taču nedrīkstat…

— Bet vai jūs dzirdējāt? Vai dzirdējāt, kā šīs bries­mones runā par briesmoņiem? Ko visu tās tikai negvelž par citiem un saviem bērniem, un vīriem, un pašas par sevi, un karu? Es klausījos un nespēju ticēt savām ausīml

— Par karu es neesmu sacījusi ne vārda! — misis Felpsa iesaucās.

— Dzejoji? Es tos ienīstu, — misis Bouelsa izmeta.

— Vai jūs kādreiz esat tos lasījusi?

— Monteg, — Feibera balss iečerkstējās. — Jūs esat zaudējis prātu! Klusējiet! Jūs visu sabojāsiet!

Sievietes pietrūkās kājas.

— Sēdieties! — Montegs nokliedza.

Viņas apsēdās.

— Es eju mājās, — misis Bouelsa nočukstēja.

— Monteg, lūdzu, nu, dieva dēj, kas jums padoma? — Feibers nerimās.

— Nu, palasiet ar kādu dzejolīti no šīs grāmatiņas mums priekšā, — misis Felpsa pamaja. — Tam vajag būt ļoti interesanti.

— Bet tas taču aizliegts, — misis Bouelsa ievai­manājās. — To nedrīkst darit!

— Nu paskatieties uz misteru Montegu. Viņam tik briesmīgi gribas palasīt. Ja mēs brītiņu paklausīsi­mies, misters Montegs jutīsies gandarīts, un tad mēs varēsim uzsākt ko citu. — Misis Felpsa uzmeta ner­vozu skatienu tukšajām istabas sienām.

— Monteg, ja jūs to darīsiet, es atvienošu aparātu un pametīšu jūs vienu, — bite iedzēla viņam ausī. — Kam tas vajadzīgs? Ko jūs gribat panākt?

— Es gribu nobaidīt viņas iīdz nāvei. Nobaidīt tā, ka vairs nezina, cik vecas!

Mildreda atskatījās. — Ar ko tu tur runā, Gaj?

— Klausieties, Monteg, ir tikai viena izeja. — Sudraba adata urbās viņa smadzenēs. — Mēģiniet pārvērst to visu par joku, izliecieties, ka dzināt velnu. Un tūlīt iemetiet grāmatu ugunī!

Bet Mildreda aizsteidzās Montegam priekšā un drebošā baisī paziņoja: — Manas mīļās, reizi gadā katram dedzinātājam atļauts pārnest vienu grāmatu mājās, lai parādītu mājiniekiem, cik agrāk viss bijis šausmīgi muļķīgi, kā grāmatas var cilvēkus satracināt un kā var laupīt tiem veselo saprātu. Gajs gribēja mums sagādāt pārsteigumu — nolasīt priekšā kādu ga­balu, lai mēs redzam, cik tas viss bijis bezjēdzīgi, un lai mums nekad vairs nav jālauza galvas par visiem šiem vārdu savārstījumiem, vai ne tā, mīļumiņ?

Montegs krampjaini sažņaudza grāmatu.

— Sakiet «jā», — Feibers mudināja.

— Jā, — Montegs atkārtoja.

Mildreda smiedamās paķēra grāmatu.

— Nu, izlasi, Gaj, šo te dzejoli! Nē, labāk to otru, trakoti smieklīgo, kuru tu man jau nolasīji. Manas mīļās, tur itin nekas nav saprotams. Viens vienīgs murgojums. Izlasi, lūk, šo lappusi, mīļais!

Viņš paskatījās uz atvērto lappusi.

— Lasiet, — viņa ausī iesīcās ods.

— Kā, mīļais, šis dzejolis saucas?

— Douvera līcis. — Viņa mēle bija kā sastingusi.

— Nu, lasi — tikai lēni un labi skaidri.

Istabā bija tveicīgi karsts, Montegs brīžiem dega kā ugunī, brīžiem drebinājās, it kā saltu. Viņš atra­dās tuksneša vidū, kur bija novietoti trīs krēsli, un grīļodamies gaidīja, kad misis Felpsa beigs knibinā­ties ap savu tērpu un misis Bouelsa — ap saviem matiem. Tad sāka lasīt — klusi un nedroši, bet ar katru rindiņu skaļāk un noteiktāk, un viņa balss lidoja pāri tuksnesim, atsizdamās pret balto tukšumu, ska­nēja nokaitušajā gaisā pāri sēdošo sieviešu galvām:

— «Ticība, šis okeāns

Reiz bija pārpilns, visu pasauli

Tas ieskāva kā sagša gaiša, gredzens zaigs,

Bet tagad dzirdu es

Tā skumjo, tālē aizdunošo atbalsi,

Un tas nav māns,

Pār drūmo klajumu, nakts elpas mests, Tas atkāpjas. Un paliek krasts — kails, oļu pilns

un baigs.» [1]

Nočīkstēja sieviešu krēsli. Montegs turpināja:

— «Tad būsim beidzot patiesi, ai, mīļā! Sai pasaulē, kas mūsu acīm liekas Kā sala laimīga, kur visi sapņi tiekas, Tik jauka, daudzsološa, zvīļa, — Ir sveša mīlestība, gaviles un gaisma, Un drošība, un miers, un remdinātājs smaids; Mūs ieskauj draudīgs, sabiezējošs tumsas klaids, Vējš mulsu cīniņu un vaidu brāzmas sviež, Un pulki nezina, kam krūti pretī griež.»