REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Pie lūkas stāvēja Bītijs, raugoties sāņus, it kā neviena negaidītu.

— Paskat, kur nāk viens pārākais ērms, ko visās valodās sauc par muļķi, — viņš teica vīriem, kas spē­lēja kārtis.

Bītijs pastiepa roku ar delnu uz augšu, gaidot velti. Montegs ielika tajā grāmatu. Bītijs, pat nepaskatījies uz virsrakstu, iemeta grāmatu atkritumu grozā un aizsmēķēja cigareti.

— «Vislielākais muļķis ir tas, kurā ir mazdrusciņ prāta.» Apsveicu ar atgriešanos, Adonteg. Ceru, ka tagad, kad drudzis ir pāri, jūs paliksiet kopā ar mums uz dežūru. Kā būtu ar kādu pokera partiju?

Viņi apsēdās, un vīri izdalīja kārtis. Jūtot sev pie­vērsto Bītija skatienu, Montegs nezināja, kur likt savas rokas. Viņa pirksti kā zaglīgi seski ne mirkli nespēja norimties, šaudījās, knibinājās un līda kaba­tās, vairoties Bītija skatiena, kas dedzināja kā spirta liesma. Šķita, ja Bītijs uzpūstu dvašu, viņa rokas savīstu un tūliņ nokalstu, uz laiku laikiem paliekot mirušas, apraktas viņa svārku piedurknēs. Sīs rokas bija sākušas rīkoties pašas, neatkarīgi no viņa gribas, pirmo reizi paklausot sirdsapziņai, kas lika paķert grāmatas un mesties prom ar Jehovu, Rūti un Šek­spīru padusē, un tādēļ šeit dedzinātāju depo tās šķita kā notrieptas asinīm. Ik pa minūtēm piecpadsmit Montegs cēlās augšā no galda un gāja uz tualeti tās mazgāt. Tad, atkal apsēdies savā vietā, viņš paslēpa rokas zem galda.

Bītijs iesmējās. — Turiet vien rokas tā, lai var redzēt. Ne tādēļ, ka mēs jums neuzticētos, tomēr, tā sakot…

Visi smējās.

— Nu, labi, — Bītijs noteica. — Krīze ir pāri, un atkal viss kārtībā. Mēs katrs savu reizi esam maldī­jušies. «Taisnība beigās teiks savu vārdu,» mēs esam saukuši» «Cēla mērķa sargi nekad nebūs vientuļi!» mēs esam klieguši. «Skaisti vārdi ir dvēseles bal­zāms,» Filips Sidnijs iF teicis. Bet, no otras puses: «Kā lapas vārdi, un, kad to, ka biezs, Rets prāta aug­lis būs tur patvēries.» Aleksandrs Poups. Ko jūs par to sakāt, Monteg?

— Nezinu.

— Esiet piesardzīgs, — no citas, tālas pasaules čukstēja Feibers.

— Vai par šo te: «īr zināšanu druskas bīstamas. Dzer aizgūtnēm no dzijās Pīrijas; Pa lāsei baudot, saindēts top prāts, Dzer malkiem, un tu būsi glābts.» Poups. Tā pati eseja. Kā jums tas patīk?

Montegs kodīja lūpu.

— Tūlīt es jums visu paskaidrošu, — Bītijs smaidī­dams teica, raugoties kārtīs. — Jūs ieņēmāt malku un noreibāt. No pāris rindām jums sagriezās galva. Jums gribas triekt drupās pasauli, cirst galvas, graut autoritātes. Es zinu, pats esmu to pārdzīvojis.

— Nē, nē, — Montegs nedroši nomurmināja.

— Nav ko sarkt, Monteg. Es jūs patiešām negribu izsmiet. Zināt, pirms stundas es redzēju sapni. Atlai­dos nosnausties un sapnī redzēju, ka mēs abi sākām briesmīgu strīdu par grāmatām. Jūs, aiz dusmām vai plīsdams, apbērāt mani ar citātiem. Es mierīgi atvai­rīju katru jūsu uzbrukumu. «Vara,» es teicu, «tas, lūk, ir galvenais.» Jūs, citējot doktoru Džonsonu, atbildējāt: «Zināšanas ir lielāks spēks nekā vara!» Bet es sacīju: «Doktors Džonsons, mans mījais, tei­cis arī tā: «Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto.» Turieties, Monteg, pie dedzinātājiem. Viss pārējais ir tikai drūms haoss.»

— Neklausieties. — Feibers čukstēja. — Viņš grib jūs samulsināt. Viņš ir viltīgs. Uzmanieties!

Bītijs nosmējās.

— Bet jūs man atbildējāt: «Reiz tikpat atklāsies patiesība, jo slepkavību nav iespējams noslēpt.» Tad es smiedamies izsaucos: «Ak dievs, viņš to vien zina kā gvelzt par savu zirgu!» Un piebildu: «Pats velns var svētos rakstus citēt sev par labu.» Bet jūs klie­dzāt: «šis laikmets muļķi, zeltā tērptu, sveic, Ne basām kājām svēto, kas prāta gaismu teic.» Es klusi čukstēju: «Vai patiesībai vajag tik kvēlu aizstāvību?» Bet jūs pilnā balsī man pretī: «Slepkava ir šeit, un nomirušo rētas no jauna atveras un atsāk asiņot!» Es, paplikšķinādams jūsu roku, sacīju: «No tik kvēlas aizrautības piemesties var skrejamais.» Jūs aurojāt: «Zinašanas ir spēks!» un «Punduris uz milža pleca tomēr redz par viņu tālāk!» — bet es, it kā izdarot kop­savilkumu, mierīgi nobeidzu mūsu strīdu ar vārdiem: «Cilvēkam iedzimta maldīga tieksme uzskatīt meta­foru par pierādījumu, skaistu vardu straumi par patie­sību un pašam sevi par orākulu, kā reiz sacījis Pols Valerī.»

Montegam neizturami reiba galva. Viņam šķita, ka tiek sists bez žēlastības — pa pieri, acim, degunu, lūpām, zodu, pleciem, pa bezpalīdzīgi paceltajām rokām. Viņam gribējās kliegt: «Pietiek, apklustiet, jūs visu sajaucat!»

Bītija slaikie pirksti satvēra viņa delnas locītavu.

— Ak dievs, kāds pulss! Esmu nu gan jūs satraci­nājis. Sirds lec kā nākamajā dienā pēc kara! Trūkst tikai zvanu un fanfāru! Vai gribat, lai es runāju tālāk? Man patīk jūsu paniskās bailes. Varu runāt gan sua- hili, gan indiāņu, gan angļu literārajā valodā. Taču iznāk, ka es sarunātos ar mēmo, vai jums tā neliekas, mister šekspīr?

— Mieru, Monteg, tikai mieru! — ods Montega ausī sīca. — Viņš duļķo ūdeņus!

— Oh, cik jūs bijāt satriekts, — Bītijs turpināja. — Es rīkojos tiešām nežēlīgi. Lai atspēkotu jūsu vār­dus un teicienus, es izmantoju tās pašas grāmatas, uz kurām jūs balstījāties. Grāmatas var būt arī node­vējas. Cilvēks cer rast tajās atbalstu, bet tās var vēr­sties pret viņu pašu. Arī citi var izmantot tās savā labā, un jūs sākat grimt dibenā, stigt arvien dziļāk un dziļāk lietvārau, darbības vārdu un īpašības vārdu muklājā. Bet mans sapnis beidzās ar to, ka es ar «Salamandru» piebraucu jums klāt un jautāju: «Vai mums nav pa ceļam?» Un jūs iekāpāt mašīnā, un mēs, līdz sirds dziļumiem apmierināti, laidām atpakaļ uz depo: kaislības bija norimušas, un starp mums atkal valdīja pilnīga saskaņa. — Bītijs atlaida Montega roku, kura bez spēka atšļuka atpakaļ. — Viss ir labs, kas labi beidzas.

Klusums. Montegs sēdēja kā balts akmens tēls. Bītija pēdējā sitiena atbalss aizviļņoja līdz viņa sma­dzeņu dzīlēm. Feibers gaidīja, lai tā noklustu, un, kad nosēdās putekļu virmuļi, kas bija sacelti Montega apziņā, vecais vīrs klusi ierunājās:

— Labi, viņš pateica, kas viņam sakāms. Jums bija tas jānoklausās. Nu pāris stundu runāšu es. Arī tas jums būs jānoklausās. Pēc tam visu nopietni apsve­riet un izlemiet, vai gribat celties vai krist. Bet lai tas būtu jūsu paša lēmums, nevis mans vai kapteiņa Bītija. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka kapteinis pie­der pie visbīstamākajiem patiesības un brīvības ienaidniekiem, pie mūsu sabiedrības vairākuma trulā ganāmpulka. Ak, šī baismīgā vairākuma tirānija! Mums katram ir sava dziesma. Un tas ir atkarīgs tikai no jums, kurā jūs gribēsiet klausīties.

Montegs jau grasījās Feiberam atbildēt visu klāt­būtnē, kad dedzinātāju depo zvans, kas bija ierīkots griestos, paglāba viņu no šīs kļūdas. Telpas viņā galā, klusi tikšķinot, trauksmes ziņotājs izsita adresi. Kap­teinis Bītijs ar kārtīm rokā uzsvērti lēnā gaitā piegāja pie aparāta un norāva adresi. Uzmetis tai paviršu

skatienu, viņš to iegrūda kabatā, atgriezās pie galda un atkal apsēdās. Visi pārējie raudzījās viņā.

— Lai pagaida kādas četrdesmit sekundes, kamēr būšu jūs apspēlējis, — Bītijs līksmi noteica.

Montegs nolika savas kārtis.

— Vai esat noguris, Monteg? Gribat izstāties?

— Jā.

— Nu, nu, nevajag nokārt degunu. Taču, ja pado­mā, mēs šo partiju varam pabeigt vēlāk. Atstājiet kārtis uz galda ar mugurpusēm uz augšu un steig­šus savāciet visu, kas vajadzīgs. Nu, labi aši! — Bītijs piecēlās. — Monteg, man nepatīk jūsu izskats! Vai tikai atkal nebūsiet sasirdzis?