REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Nē, es braukšu.

— Jā, jums jābrauc. Šis ir īpašs gadījums. Nu, tad — laižamies!

Viņi ielēca lūkā un satvēra misiņa kārti, it kā tā būtu pēdējais glābiņš, pie kura tverties no paisuma viļņa, taču misiņa kārts dīvainā kārtā abus ielidināja tumsā, kur jau sprauslāja, rūca un kūsāja atmodinā­tais benzīna pūķis.

— Ai-ziet!

Mašīna ar spēju rāvienu metās ap stūri, motors rēca, sirēna gaudoja, riepas kauca, misiņa cisternā kā milža vēderā klunkšķēja petroleja, sudraba treliņi spruka laukā no Montega pirkstiem, vējš pluinīja viņa matus un svilpoja caur zobiem, bet viņš domāja par šīm sievietēm savā televīzijas istabā, par šīm tukša­jām pelavām, no kurām neona vējš izpūtis pēdējo graudu, kā arī par savu sasodīto ideju lasīt viņām priekšā grāmatu. Tas bija tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi kā censties ar ūdenspistoli nodzēst ugunsgrēku. Tā bija īsta trakuma lēkme. Idiotisks dusmu izvirdums. Kad viņš reiz pratīs savaldīties un klusēt, mierīgi klusēt?

— Hei-dā!

Montegs pacēla acis v Parasti Bītijs pie stūres nesē­dās, taču šoreiz mašīnu vadīja pats, milzīgā ātrumā triekdams ap stūriem, .sakumpis augstajā šofera sē­deklī, kamēr melnais lietus mētelis plaukšķot plandīja viņam aiz muguras, tā ka viņš šķita līdzīgs milzīgam, melnam sikspārnim, kas, uzmeties uz mašīnas, trau­cas pret vēju.

— Uz priekšu, lai darītu pasauli laimīgu, Monteg!

Bītija sarkanie vaigi spoži spīdēja melnajā tumsā,

un viņš nikni smīnēja.

— Esam klāt!

«Salamandra» ar spēju kaucienu apstājās, un vīri klupdami izlēca ārā. Montegs stāvēja, kaistošām acīm raugoties saltajos, spožajos treliņos, kuros viņš bija krampjaini ieķēries.

«Nē, to es nespēju,» viņš pats sev teica. «Kā lai es izpildu šo uzdevumu, kā lai turpinu dedzināšanu? Es nespēju pārkāpt šīs mājas slieksni.»

Viņam līdzās iznira Bītijs, no kura vēdīja vēja smarža, saglabājusies no trakā brauciena.

— Nu, Monteg?

Vīri, savos neveiklajos zābakos atgādinādami krop­līgus ērmus, steigšus izklīda klusi kā zirnekļi.

Beidzot Montegs pacēla acis un pagriezās.

Bītijs vēroja viņa seju.

— Kas noticis, Monteg?

— Mēs esam apstājušies pie manas mājas, — Mon­tegs lēni noteica.

Visgarām ielai iedegās gaisma, atvērās namu dur­vis un izskrēja ļaudis, lai noskatītos uguņošanu. Bītijs ar drūmu apmierinājumu, Montegs, nespēdams ticēt savām acīm, vēroja māju, galveno cirka arēnu, kur tūlīt sāks rīkoties lāpu žonglieri un liesmu rijēji.

— Tā, nu jūs esat panācis savu, — Bītijs Monte­gam teica. — Vecais zēns gribēja lidot uz sauli un ta­gad, kad apsvilinājis spārnus, brīnās, kā tas tā varēja gadīties. Vai es jūs skaidri nebrīdināju, sūtīdams Suni pie jūsu durvīm?

Montega seja bija stinga kā maska. Viņš juta, ka galva smagi un lēni, kā akmenī cirsta, pagriežas pret kaimiņu māju, kura starp spilgtajam puķu dobēm stā­vēja tumša.

— Nu, nu! — Bītijs nicīgi nospurcās. — Vai tiešām jūs būtu apstulbinājusi šī mazā, idiotiskā skuķe ar savu nodrāzto repertuāru? Puķītes, tauriņi, lapiņas, saulrieti. Zinām jau, zinām! Tas viss ierakstīts viņas kartītē. Oho, laikam trāpīju naglai uz galvas. To var redzēt pēc jūsu izskata. Zaļu stiebriņi un mēness

sirpis … Blēņas, vairāk nekas! Ko labu tas viss viņai ir devis?

Montegs sēdēja uz aukstā «Salamandras» spārna, tikko manāmi grozīdams galvu — pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi…

— Viņa redzēja itin visu. Viņa nevienu neaizskāra. Viņa nevienu netraucēja!

— Neaizskāra? Brīnums gan! Vai tad viņa jums nekārās kaklā? Pie velna visus šos labulīšus ar viņu svētajiem ģīmjiem un vienīgo talantu — likt citiem justies vainīgiem. Kaut viņus pats nelabais parautu! Iznirst kā saule pusnaktī, pat gultā nedodot cilvē­kam miera!

Atvērās durvis un izskrēja Mildreda ar rokās sa­žņaugtu čemodānu; tai pašā mirklī ietves malā no- švīkstot piestāja taksometrs.

— Mildred!

Viņa, ne acu nepaceldama, paskrēja Montegam ga­rām ar balti nopūderētu seju un lūpu zīmuļa neiekrā- sotu muti.

— Mildred, vai tu devi šo trauksmes signālu?

Viņa iegrūda čemodānu mašīnā un iemetās tajā arī

pati, bez mitas murminādama: — Nabaga «radinieki», nabaga «radinieki», pagalam, pagalam, oh, viss pa­galam .. .

Bītijs satvēra Montegu aiz pleca, un taksometrs, ar spēju rāvienu uzņemot septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, vienā mirklī pazuda skatienam.

Tad atskanēja griezīga šķindoņa, it kā drumslās sašķīstu sapnis, kas bijis veidots no slīpēta stikla, spoguļiem un kristāla prizmām. Montegs, kā svešāda viesuļa rauts, automātiski pagriezās un ieraudzīja, ka Stounmens un Bleks ar cirvjiem šķaida logu rūtis, do­dami ceļu caurvējam.

Un atkal šī vieglā skrapstēšana, it kā naktstauriņš sistos pret aukstu, melnu barjeru.

— Monteg, tas esmu es, Feibers. Vai dzirdat? Kas noticis?

— Nu ir pienākusi mana kārta, — Montegs teica.

— Pārākais brīnums, — Bītijs sacīja. — Mūsu die­nās jau katrs uzskata, katrs ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa kārta it nekad nepienāks. Citi mirst, es dzīvoju. Nav ne seku, ne atbildības. Taču izrādās, ka tomēr ir. Bet lai nu paliek. Ja esam nonākuši līdz sekām, tad ir par vēlu runāt, vai ne?

— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čuk­stēja.

Montegs paspēra soli, galīgi nejuzdams savas kā­jas. Kad Bītijs līdzās noklikšķināja šķiltavas, viņš kā apburts raudzījās mazajā, oranžajā liesmas mēlītē.

— Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? — Bītijs nodzēsa un atkal uz­dedza liesmiņu. — Tādēļ, ka uguns ir mūžīgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai — parei­zāk — gandrīz vai mūžīgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Kas tad ir uguns? Noslēpums. Mīkla. Zinātnieki mums kaut ko žadzina par berzi un molekulām. Bet viņi nudien neko nezina. Uguns galve­nais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un se­kas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sa­dedzinām. Pašlaik jūs, Monteg, esat kļuvis par apgrū­tinājumu. Un uguns jūs noņems no maniem ple­ciem — ātri, tīri, uz visiem laikiem. Tā ka ne kriksīša nepaliks pūšanai. Higiēniski, ērti, estētiski.

Montegs raudzījās uz savu māju, kuru viss vērta tik svešādu — vēlā nakts stunda, kaimiņu balsu mur­doņa, stikla šķembas un saplēstās grāmatas, izsvaidī­tas kā gulbja spalvas — šīs dīvainās, neizprotamās grāmatas, kuras nu likās tik nožēlojamas, ka par tām nebūtu vispār ko uztraukties, jo tās taču ne­bija it nekas vairāk kā melni burti, iedzeltens papīrs un sadriskāts apvalks.

Tātad Mildreda. Viņa droši vien bija redzējusi, ka viņš noslēpj grāmatas dārzā, un ienesusi tās atpakaļ. Mildreda, jā.

— Es gribu, lai jūs, Monteg, šo darbiņu nostrā­dātu viens pats. Nevis ar petroleju un sērkociņu, bet visu pēc kārtas — ar liesmu metēju. Jūsu māja, jums pašam viss arī jānotīra.

— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čuk­stēja.

— Nevaru! —Montegs izmisis atkliedza. — Suns! Suns mani notvers!

Sos vārdus dzirdēja arī Bītijs, domādams, ka tie sacīti viņam.

— Jā, Suns ir tepat kaut kur tuvumā, tā ka netai­siet nekādus numurus. Vai varat sākt?

— Jā. — Montegs parāva liesmu metēja slēdzi.