REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Uguni!

No šļūtenes izšāvās milzīga liesmas strūkla, kas šļācās pret grāmatām un aiztrieca tās pret sienu. Mon­tegs iegāja guļamistabā un divreiz pārlaida pāri abām gultām, un tās šņākdamas uzliesmoja, tik kaismīgi aizsvildamās, ka viņš tīri vai pabrīnījās, kur tajās bi­jis tik daudz karstas kvēles. Viņš sadedzināja guļam­istabas sienas un tualetes galdiņu, jo gribēja visu iz­nīcināt — arī krēslus, galdus, ēdamistabas un galda piederumus un plastmasas šķīvjus —, visu, kas vien atgadināja, ka viņš dzīvojis šai tukšajā mājā kopā ar svešu sievieti, kura rīt būs viņu aizmirsusi, kura jau bija viņu aizmirsusi un braukāja apkārt pa pilsētu, klausoties vienīgi to, ko ausīs runāja «Gliemežnīca». Dedzināt, tāpat kā agrāk, bija bauda. Bija tik labi iz­lādēt niknumu, raut, plēst, dīrāt ar liesmu metēju, iz­nīcināt muļķīgu problēmu. Ja reiz nebija atrisinājuma, tad lai nebūtu arī problēmas! Uguns spēj visu atrisi­nāt!

— Grāmatas, Monteg!

Grāmatas lēkāja un dancoja kā svilstoši putni ar sarkaniem un dzelteniem liesmu spārniem.

Un tad viņš iegāja televīzijas istabā, kuras sienās mita trulie briesmoņi ar tukšajām domām un tukša­jiem sapņiem. Viņš uzšāva pa visām trim kailajām sienām, un no tām ar niknu šņākoņu, kas pārauga spiedzīgā sīkšanā, ar baismu kliedzienu izplūda va­kuums. Viņš centās iztēloties šo vakuumu, šo totālā tukšuma radītāju, taču nespēja. Viņš aizturēja elpu, lai tas neiekļūst viņa plaušās. Viņš pāršķēla briesmīgo tukšumu, atkāpās atpakaļ un kā dāvanu iemeta istabā koši dzeltenu liesmu ziedu. Ugunsdrošais plastmasas slānis pāršķīrās, un maja sāka drebēt.

— Kad būsiet beidzis, tad neaizmirstiet, ka esat arestēts, — Bītijs viņam aiz muguras teica.

Māja bija pārvērtusies sarkanu ogļu un melnu iz­dedžu kaudzē. To klāja miegaina sārti pelēku pelnu kārta, un no drupām lēni cēlās pret debesīm dūmu grīstes, kas viegli šūpojās gaisā. Pulkstenis bija pus­četri no rīta. Cilvēki izklīda pa savam majam: izrāde bija beigusies, un cirka arēna pārvērsta gruvešos.

Montegs stāvēja ar liesmu metēju spēku zaudējuša­jās rokās; viņa seja bija notriepta sodrējiem, zem pa­dusēm pletās sviedru plankumi. Viņam aiz muguras tumsā gaidīja citi dedzinātāji, kuru sejas neskaidri vīdēja gruzdošo krāsmatu atblāzmā.

Montegs vairākkārt gribēja sākt runāt, līdz beidzot ar pūlēm izmocīja:

— Vai mana sieva deva šo trauksmes signālu? Bītijs pamāja. — Bet pirms tam zvanīja viņas drau­dzenes, taču es gribēju nogaidīt. Agri vai vēlu jūs tik­pat iekristu. No jūsu puses tā bija pēdīgā muļķība — deklamēt dzeju pa labi un pa kreisi. Tas bija idiotisks snobisms. Dodiet cilvēkam pāris ritmisku rindu, un viņš jau jūtas kā pasaules radītājs. Jums šķiet, ka ar savām grāmatām varat staigāt pa ūdens virsu. Taču pasaule lieliski iztiek bez tām. Vai redzat, kur tās jūs novedušas? Jūs esat slīkšņā līdz ausīm. Man tikai jāpakustina mazais pirkstiņš, un jūs tūliņ pat noiesiet dibenā.

Montegs stāvēja pilnīgi sastindzis. Zemestrīce ar uguns vētru bija nolīdzinājusi viņa māju ar zemi, un zem drupām palika Mildreda un visa viņa dzīve, un viņam nebija spēka pakustēties. Zemestrīces atbalss vēl kaut kur vibrēja un viļņoja viņa apziņā, un viņš stāvēja nikns un apjucis, grīļodamies aiz noguruma, un ļāva Bītijam šaustīt sevi.

— Plānprātiņš, idiotiskais stulbenis. Nu, sakiet. kādēļ jums tas bija vajadzīgs?

Montegs to nedzirdēja, jo domās bija jau tālu prom un skrēja arvien ātrāk un ātrāk, atstājot satracinātā kapteiņa priekšā tikai grīļīgo, sodrējiem notriepto ķer­meni.

— Monteg, bēdziet! — Feibers sacīja.

Montegs klausījās.

Bītija sitiens pa galvu atsvieda viņu atpakaļ. Zaļā lodīte, kurā čukstēja un kliedza Feibera balss, nokrita zemē. Bītijs to paķēra un, plati smaidot, pielika sev pie auss.

— Monteg, kas jums notika? — Montegs dzirdēja tālīnu balsi.

Bītijs izslēdza un iegrūda zaļo lodīti kabatā.

— Ahā! Tātad te ir vēl kas vairāk, nekā domāju. Es redzēju, ka jūs klausoties pieliecāt galvu. Sākumā do­māju, ka jums ausī ir «Gliemežnīca». Bet vēlāk, kad jūs kļuvāt tik gudrs, tas sāka likties aizdomīgi. Ne­kas, mēs visu noskaidrosim un jūsu drauģeli paņem­sim priekšā.

— Nē! — Montegs iekliedzās, paraudams liesmu metēja drošības slēdzi. Bītijs uzmeta ašu skatienu

Montega pirkstiem, un viņa acis tik tikko manāmi iepletās. Montegs ieraudzīja tajās izbrīnu un arī pats paskatījās uz savām rokām, lai redzētu, ko tās atkal izstrādājušas. Vēlāk viņš tā arī nespēja saprast, vai tās bija viņa rokas vai Bītija reakcija, kas viņam deva pēdējo grūdienu un lika izdarīt slepkavību. Viņa ausīs nogranda pēdējie lavīnas dārdi, skarot dzirdi, taču ne apziņu. Bītija seja izplūda platā smaidā.

— Nav slikts paņēmiens, kā iegūt auditoriju. Pa­vērst pistoles stobru pret cilvēku, lai piespiestu klau­sīties savu runu. Nu, speriet vaļā! Kas jums šoreiz sakāms? Kādēļ negāžat man virsū Šekspīru, jūs, tiz­lais snobs? «No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos. Ar goda prātu es tā apbruņots, ka tie man garām skrien kā tukšais vējš, kas man ir nieks!»* Kā jums tas patīk, nožēlojamais literāt? Ko jūs vēl gaidāt? Nospiediet slēdzi! — Viņš paspēra soli uz Montega pusi.

— Mēs neesam dedzinājuši to, ko vajag … — Mon­tegs iesāka.

— Gāziet vien virsū, Gaj, — Bītijs, stingi smaidī­dams, teica.

Un tad viņš jau bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitušas plīts nokristu mil­zīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūk- stienu pārvērstos dzeltenās putās. Montegs aizmiedza acis, kliedza, kliedza un centās kaut kā aizspiest sev ausis, lai nedzirdētu šo skaņu, no kuras šermuļi gāja pār kauliem. Bītijs, krampjaini noraustījies, beidzot sarāvās čokurā kā pārogļojusies vaska lelle un palika guļam.

Pārējie dedzinātāji stāvēja kā sastinguši.

Ar pūlēm apspiezdams nelabumu, Montegs pavērsa pret viņiem liesmu metēju.

— Apkārt griezties! — viņš nokliedza.

Viri sviedriem noplūdušām, krīta bālām sejām pa­griezās. Montegs tēmēja viņiem pa galvām un, ar uguns strūklu noraujot ķiveres, notrieca arī pašus no kājām. Arī viņi palika guļam.

Viegla, rudens lapai līdzīga čaboņa.

Montegs atskatījās un ieraudzīja Mehānisko Suni.

Tas bija izniris kaut kur no tumsas un ticis gandrīz jau pāri mauriņam, slīdot tik klusi un viegli kā tumši pelēks vēja dzīts miglas mākonis.

Suns palēcās pēdas desmit no zemes un, iepletis savas zirnekļa kājas, no augšas metās Montegam virsū, zibinot indes zobu — prokaīna adatu. Montegs sagaidīja Suni ar uguns strūklu, kura apvija tā me­tāla ķermeni dzeltenām, zilām un oranžām ziedlapām, ietērpjot gluži jaunā apvalkā, pārvēršot brīnišķā liesmu ziedā, kad tas, krizdams virsū, atsvieda viņu ar visu liesmu metēju pēdas desmit atpakaļ pret koka stumbru. Viņš juta, ka Suns vēl ķepurojas, satver viņa kāju un aizķer ar adatu, bet tad liesmu šalts to uzmeta gaisā, atrāva tam locekļus un izšķaidīja vē­deru, kas izsprāga uz visām pusēm kā sarkana raķete. Montegs gulēdams noskatījās, kā virpuļo un sabrūk nedzīvais un. reizē dzīvais briesmonis. Tas vēl it kā grasījās klupt viņam virsū, lai līdz galam iedurtu in­des adatu, no kuras viņam jau sāka stingt kāja. Mon­tegs jutās reizē satriekts un atvieglots, kā cilvēks, kurš pašā pēdējā brīdī atlēcis sāņus no automašīnas, kas, joņojot ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, no­brāzusi viņam ceļgalu. Viņš baidījās piecelties, šaubī­damies, vai vispār vairs varēs uzmīt uz stingstošās kājas. Stingums līda arvien augstāk un augstāk, pa­mazam pārņemot visu ķermeni…