REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Ko darīt?

Iela bija tukša, viņa maja nodedzinātā ka veca teātra dekorācija, pārējās majas gulēja tumsā, līdzas Suns, tālāk Bītijs, dedzinātāji un «Salamandra»… Viņš paskatījās uz milzīgo mašīnu. Ari to dereja sa­dedzināt.

«Jāsāk kustēt, tad redzēs, kā būs,» viņš nodomāja. «Nu, rausies augša, uzmanīgi… Lūk, tā.»

Viņš stavēja, bet viņam klausīja tikai viena kāja. Otra bija nejūtīgs stumbenis, pārogļojies koka klucis, kuru viņš spiests stiept sev līdzi it kā par grēka iz­pirkšanu. Kad viņš atspiedās uz šīs kājas, cauri stil­bam izšāvās tik skaudra sape, it kā tur durtu simtiem sudraba adatu. Viņam saskrēja asaras acis. Ne, jā­bēg! Tomēr ir jābēg! Seit nedrīkst palikt!

Vienā otrā majā atkal iedegās ugunis — vai tādēļ, ka pēc visa notikušā cilvēki vairs nespēja aizmigt, vai viņus satrauca neparastais klusums — to Mon­tegs nespēja pateikt. Viņš kaut kā klumburoja uz priekšu, vilkdams līdzi nedzīvo kāju, šņukstot mudi­nādams un kliegdams, nolādēdams un karsti lūg­dams, lai taču tā neuzdod šādā brīdī, kad no tās tik daudz kas atkarīgs. Tumsā bija dzirdamas balsis un kliedzieni. Beidzot, pārvilcies pāri pagalmam, viņš nokļuva uz šķērsielas. «Tagad jūs, Bītij, vairs neesat problēma,» viņš nodomāja. «Jūs vienmēr sacījāt: «Problēmas nevajag risināt, problēmas vajag sade­dzināt.» Nu es esmu to izdarījis. Visu labu, kaptein.»

Un viņš vilkās pa tumšo šķērsielu tālāk.

Ik reizi, kad viņš uzmina uz stingās kājas, cauri tai izšāvās tāds kā skrošu lādiņš, un viņš domāja: «Nelga, ēzeli, pēdīgais stulbeni, redzi, ko tu esi izda­rījis! Kā tu nu domā visu to saglābt? Lepnums, saso­dītais lepnums un dusmas — tās visu galīgi sabo­jāja, izpostīja jau pašā sākumā. Bet tik daudz kas pēkšņi gāzās tev pāri. Bītijs, šīs sievietes, Mildreda, Klarisa. Taču tas nav nekāds attaisnojums. Nelga, ēzeli, pats sevi nodevi!

Nē, man jāglābj, kas .vēl glābjams, jādara, kas vēl manos spēkos. Ja reiz man ir lemts sadegt, gribu dažu labu paraut sev līdz.»

Viņš atcerējās grāmatas un pagriezās atpakaļ, ce­rot, ka varbūt kāda būs palikusi.

Dažas viņš atrada žoga malā, kur bija tās noslēpis. Laimīgā kārtā Mildreda nebija visas pamanījusi. Čet­ras vēl gulēja tai pašā vietā, kur viņš bija tās nogla­bājis. Tumsā skanēja vaimanas un zibēja ugunis. Tā­lumā jau rēca citas «Salamandras», kuru kaucieni sa­plūda ar policijas mašīnu sirēnām.

Montegs pacēla četras atlikušās grāmatas un pa­lēkdamies klunkuroja tālāk, līdz pēkšņi kā nopļauts nokrita zemē, it kā viņam būtu norauta galva. Viņu satrieca pēkšņa doma. Viņš palika guļot pierautām kājām, ar seju smiltīs un elsoja.

Bitijs taču bija gribējis mirt!

Un tad viņš saprata, ka tas ir tiesa. Bītijs patiešām bija gribējis mirt. Viņš bija stāvējis viņam pretī, ne- aizsargādamies, stāvējis un izsmējis, un izaicinājis, un, kad Montegs to aptvēra, viņam aizrāvās elpa. Cik dīvaini, ka cilvēks var tā ilgoties nāves, ka ļauj otram savā priekšā vicināt ieroci un nevis klusē, lai glābtu sev dzīvību, bet ērcina un izzobo pretinieku, līdz tas nespēj vairs valdīties un …

Tālumā dunēja skrejoši soļi.

Montegs uzrausās sēdus. Viņam jātiek no šejienes prom! Ātrāk, ātrāk, nedrīkst vairs kavēties! Bet viņš vēl arvien elsoja. Vispirms vajag nomierināties. Tā, nu jau ir labāk. Viņš nebija gribējis nogalināt ne Bī- tiju, ne arī kādu citu. Viņa augums krampjaini sarā­vās, it kā būtu iegremdēts skābē. Viņš aizspieda muti. Viņa acu priekšā iznira Bītijs — viena vienīga lies - mojoša mauriņā nomesta lāpa. Viņš koda sev pirk­stos, lai nebūtu jākliedz: «Es tā negribēju! Ak dievs, es patiešām tā negribēju! …»

Viņš centās tikt kaut kādā skaidrībā, atsaukt at­miņā agrāko dzīvi, kāda tā bija pirms nedaudzām dienām, pirms tajā ielauzās siets un smiltis, zobu pasta «Dentema», naktstauriņa balss, ogļu jāņtārpiņi, pēdējie trauksmes signāli un izsaukumi. Tas viss bija pārāk daudz dažām dienām, pārāk daudz pat vese­lam mūžam.

Soļi jau dunēja šķērsielas galā.

— Celies! — viņš pats sev sacīja. — Pie velna, nu, celies! — viņš uzsauca stingajai kājai un piecēlās. Sāpes ietriecās celī kā naglas, tad sāka durstīt kā dze­ļošām adatām, pēc tam pamazām notrulinājās, un, kad viņš palēkdamies aizklumburoja soļus piecdesmit gar dēļu žogu, pieraudams plaukstas pilnas ar ska­bargām, durstīšana pārgāja dedzināšanā, it kā kāja būtu applaucēta. Un tad beidzot tā sāka kustēties. Skriet viņš neskrēja, baidīdamies, ka neizmežģī sā­pošo potīti. Caur muti raudams iekšā nakts gaisu un juzdams, ka tumsa smagi nosēžas viņā, viņš neatlai­dīgi kliboja tālāk. Grāmatas viņš turēja rokās.

Viņš domāja par Feiberu. Feibers bija palicis tur — kūpošajā darvas pikā, kurai vairs nebija ne vārda, ne nosaukuma. Viņš taču bija sadedzinājis arī Feiberu! Sī doma viņu tik ļoti satrieca, ka Feibers šķita patie­šām miris, izcepts kā zivtiņa zaļajā lodītē, gājis bojā tā cilvēka kabatā, no kura bija palicis vienīgi ske­lets, aptīts ar asfalta dzīslām.

«Ja es nesadedzināšu viņus, tad viņi mani, tas ta­gad ir skaidrāks par skaidru,» Montegs nodomāja.

Viņš iztaustīja vienu kabatu — nauda bija tur —, bet otrā atrada parasto «Gliemežnīcu», kurā šai auk­stajā, drūmajā naktī bija dzirdama pilsētas balss.

— Uzmanību! Uzmanību! Policija meklē bēgli.

Izdarīta slepkavība un vairāki valstiski noziegumi. Noziedznieka vārds — Gajs Montegs. Nodarbošanas — dedzinātājs. Pēdējo reizi redzēts …

Montegs noskrēja se.šus kvartālus, un tad šķērs­iela izveda viņu uz tukša bulvāra, kas bija desmit reižu platāks par parastu ielu. Spožajā laternas gaismā tas atgādināja aizsalušu upi, un viņš juta, ka to šķērsot būs bīstami, jo tas bija pārāk plats un pā­rāk klajš. Tas bija līdzīgs kailai skatuvei, kas aicina mesties tās spilgtajā gaismā, kur viegli var notvert, viegli var nošaut.

•— Sekojiet bēgošam vīram … sekojiet bēgošam vī­ram … viņš viens pats skrien … sekojiet… — «Glie­mežnīca» ausī dūca.

Montegs ierāvās atpakaļ ēnā. Viņpus ielai pretī atradās benzīna stacija — liela, balti mirdzoša celtne, pie kuras tobrīd piebrauca divas sudraba vaboles uz- uzņemt degvielu. «Ja gribu tikt pāri platajam bulvā­rim, tad nedrīkstu skriet,» viņš nodornaja. «Man jāiet lēnām, kā pastaigājoties, bet vispirms jāatgūst pie­klājīgs izskats. Man būs lielākas izredzes izglābties, ja nomazgāšos un sasukāšos, pirms došos tālāk uz … Jā, bet uz kurieni? .. .»

Uz kurieni tad viņš īsti bēga?

Uz nekurieni. Viņam nebija nekur, kur bēgt, ne­viena drauga, pie kura griezties. Vienīgi Feibers. Un tad viņš aptvēra, ka visu laiku instinktīvi skrējis uz Feibera mājas pusi. Bet Feibers nevarēs viņam palī­dzēt. Mēģināt paslēpties Feibera mājā — tā būtu tīrā pašnāvība. Bet viņš zināja, ka tomēr dosies pie Fei­bera, lai kaut uz brīdi redzētu viņu. Feibera māja bija vienīgā vieta, kur viņš varētu atgūt savu zūdošo ti­cību, ka spēs izglābties. Viņš tikai gribēja pārlieci­nāties, ka pasaulē ir tāds cilvēks kā Feibers. Viņš gribēja redzēt, ka Feibers ir dzīvs, nevis sadedzis kopā ar lodīti Bītija kabatā. Bez tam bija jāatstāj

Feiberam nauda, lai vecais vīrs var likt to lietā, kad viņš pats, Montegs, būs devies tālāk. Varbūt viņam izdosies izkļūt no pilsētas un apmesties kaut kur lau­kos vai kalnos, upes vai ceļa tuvumā.