REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Montegs kā apburts vēroja notiekošo, pat netaisīda­mies pakustēties. Tas viss šķita bezgala tāls, it kā ne­attiektos uz viņu. Viņš it kā skatījās teātra izrādi, kāda cita cilvēka drāmu, darīdams to ar dīvainu inte­resi, pat ar zināmu aizrautību. «Bet tas taču ir par mani,» viņš nodomāja, «tas viss ir sarīkots manis dēļ.»

Ja gribētu, viņš varētu palikt šeit un ērti noskatīties savu izsekošanu — pa visām šķērsielām, pāri plaša­jiem, tukšajiem bulvāriem, zemes gabaliem un rotaļu laukumiem, līdz ar kameru reizumis apstāties, kamēr diktors sniedz paskaidrojumus, un tad atkal doties tālāk uz degošo mistera un misis Blekas māju, un beidzot nonākt līdz šai vietai, kur viņi ar Feiberu sēž un dzer viskiju, un vērot, kā Elektroniskais Suns ošņā viņa pēdas zem loga, slīdot klusi kā pati nāve. Tad viņš varētu piecelties, pieiet pie loga, atvērt to, izliekties ārā un, ar vienu aci raugoties ekrānā, redzēt sevi gaišajā kvadrātiņā no malas kā drāmas galveno varoni, kā slavenību, kam pievērsti visu skatieni, zi­not, ka citās televīzijas istabās viņš ir saredzams visā augumā, telpiskā attēlā un dabiskās krāsās, un, ja viņš turētu acis vaļā, tad pēdējā mirklī pirms nāves vēl redzētu, kā viņā iecērtas prokaīna adata visu to cilvēku laimes vārdā, kurus pirms brīža bija pamodi­nājis mežonīgs televīzijas sienu sirēnas kauciens, lai viņi vērotu lielo spēli, cilvēka medības, drāmu ar vienu darbojošos personu.

Vai viņš pagūs teikt pēdējo vārdu? Kad cilvēku mil­jonu acu priekšā Suns metīsies viņam virsū, vai viņš spēs pēdējās nedēļas atziņas ietvert vienā frāzē vai vārdā, kas paliktu ļaužu atmiņā ilgi pēc tam, kad ne­zvērs sagrābs viņu metāla žokļos un aizjoņos tumsā, kamēr televīzijas kamera, palikdama uz vietas, parā­dīs, kā tas attālinās, un tas būs patiešām efektīgs no­beigums. Kur lai viņš ņem tādu vārdu vai teicienu, kurš apdedzinātu cilvēku sejas, atmodinātu viņus no miega?

— Vai redzat? — Feibers čukstēja.

No helikoptera lēni nolaidās zemē tāda kā mašīna, tāds kā zvērs — ne dzīvs, ne nedzīvs —, no kura sta­roja blāvi zaļa gaisma. Tad tas jau stāvēja pie Mon­tega mājas gruzdošajām drupām, un policisti pacēla Sunim pie purna viņa nomesto liesmu metēju. Kaut kas iedūcās, ierūcās, noklikšķēja.

Montegs papurināja galvu, piecēlās un izdzēra atli­kušo viskiju.

— Nu man ir jāiet. Piedodiet, ka tā iznācis.

— Piedot? Par ko? Par to, ka man un manai mā­jai draud briesmas? Esmu to pelnījis. Ejiet, — dieva dēļ, ejiet! Varbūt man izdosies aizturēt viņus .. .

— Nevajag. Kāds tur labums, ja arī jūs notvers? Kad aiziešu, sadedziniet gultas segu, kurai es pieskā­ros. Tāpat šo krēslu. Mēbeles un durvju rokturus no­tīriet ar spirtu. Arī kājslauķi sadedziniet. Visās ista­bās līdz galam atgrieziet gaisa kondicionēšanas iekārtu un apsmidziniet visu ar kožu iznīcinātāju, ja jums tāds ir. Pēc tam ieslēdziet ar pilnu jaudu visus mauriņa laistītājus, bet celiņus nomazgājiet ar šļū­teni. Varbūt šeit izdosies nojaukt viņiem pēdas.

Feibers paspieda Montega roku.

— Es darīšu visu, ko varēšu. Laimīgu ceļu! Ja mēs abi paliksim dzīvi, pēc nedēļas vai divām rakstiet man uz Sentluisu, Galvenajā pastā, uz pieprasījumu. 2ēl, ka vairs nevarēšu uzturēt ar jums sakarus — tas mums abiem būtu liels atbalsts —, bet man nav otras radio lodītes. Nebiju domājis, ka man tādu vajadzēs. Kāds esmu bijis vecs muļķis! Neparedzēju, nepado­māju… Un tagad, kad tā būtu vajadzīga, man tās nav. Bet nu — ejiet!

— Vēl viens lūgums. Aši dodiet man čemodānu un ieinetiet tajā visvecākos drēbju gabalus — kādu uz­valku, kreklu, tenisa kurpes un zeķes …

Feibers pazuda un pēc brīža bija atpakaļ. Viņi aiz­līmēja kartona čemodānu ar lipīgu lentu.

— Lai neizgaist vecā Feibera smaka, — Feibers nosvīdis nočukstēja.

Montegs aplēja čemodānu ar viskiju. — Lai Suns nesaož divas smakas uzreiz. Vai drīkstu paņemt līdz atlikušo viskiju? Tas man noderēs. Ak dievs, kaut šie pūliņi nebūtu velti!

Montegs vēlreiz paspieda Feibera roku un aizejot pameta skatienu uz televizoru. Suns, ošņādams nak­snīgo gaisu, klusi devās uz priekšu, un tam sekoja helikopteri ar televīzijas kamerām. Pašlaik tas skrēja pa pirmo šķērsielu.

— Visu labu!

Un Montegs jau bija gabalā ar pustukšo čemodānu rokā. Viņš dzirdēja, ka tumsā viņam aiz muguras sāk darboties mauriņa laistītāji: viegls lietutiņš pārgāja īstā lietus gāzē, tā ka ūdens šļācās pār dārza celiņiem un straumēm plūda ārā uz ielas. Pāris lāses uzkrita uz. viņa sejas. Viņam šķita, ka vecais vīrs kaut ko sauktu nopakaļ, bet varbūt viņš bija maldījies. Viņš drāza, cik spēja, uz upes pusi.

Montegs skrēja.

Viņš juta, ka Suns viņam seko pa pēdām kā rudens elpa, auksta un dzedra, kā viegla vēsma, no kuras ne­viļņo zāle, nedreb logi un netrīs koku ēnas uz baltās ietves. Suns slīdēja kā bezmiesīgs rēgs. Suns nesa sev līdzi klusumu, un Montegs, dodamies cauri pilsētai, juta, ka tas kļūst ar katru brīdi draudīgāks. Tad viņš vairs neizturēja un skrēja.

Ceļā uz upi viņš apstājās ievilkt elpu un ieskatījās no miega iztraucēto māju apgaismotajos logos, un redzēja cilvēku siluetus. Visi vēroja televīzijas sienas, uz kurām kā neona tvaiku mākonis iznira, pazuda, iz­nira un pazuda Mehāniskais Suns ar zirnekļa kājām! Gobu nokalne, Linkolna iela, Ozolu un Parku iela, un nu jau tas tuvojās Feibera mājai!

«Bēdz taču, skrien talak, nekavejies!» Montegs sev sacīja.

Uz televīzijas sienas iznira Feibera maja un iedar­binātā laistīšanas sistēma.

Suns sarāvās un apstājās.

«Nē! Nē!» Montegs krampjaini pieķērās palodzei. «Tikai ne turi»

Prokaīna adata šaudījās ārā un iekšā, ārā un iekšā. No tās gala nopilēja lāsīte reibinātāja, no kura vairs nebija atmošanās.

Montegs aizturēja elpu kā krūtīs savilktu dūri.

Mehāniskais Suns apcirtās un, atstājis Feibera māju, izdrāzās atkal ārā uz ielas.

Montegs pameta acis uz debesīm. Helikopteri nāca aizvien tuvāk un tuvāk kā knišļu bars, kas lido uz gaismu.

Viņš centās sev atgādināt, ka neskatās teātra iz­rādi, bet sava paša likteņa šaha partiju, kurā jau ar tuvāko gājienu viņam var tikt pieteikts mats.

Viņš iekliedzās, lai atbrīvotos no stinguma un at­rautos no mājas loga un intriģējošās izrādes. Pie velna! Pie velna! — un viņš atkal skrēja! Šķērsiela, bulvāris, šķērsiela, bulvāris, un upes smarža nāca ar­vien tuvāk. Kreisā, labā, kreisā, labā! Ja televīzijas kameras viņu notvers, tad pēc brīža uz sienām būs redzami divdesmit miljoni skrejošu Montegu. Kā ve- cuvecajā, tūkstoškārt redzētajā Kīstona komēdijā ar policistiem un noziedzniekiem, sekotājiem un izseko­jamajiem, vajātājiem un vajājamajiem. Kā ēnas vi­ņam seko divdesmit miljoni Suņu, pazib uz vienas, otras, trešās sienas un pazūd, pazib un pazūd, pazib un pazūd!

Montegs iegrūda ausī «Gliemežnīcu».

— Policija lūdz visus Gobu nokal nes iemītniekus doties pie mjīju logiem un durvīm un censties saska­tīt noziedznieku. Ja visi izpildīs šo norādījumu, tad

viņam nebūs iespējams noslēpties. Lūdzu, sagatavo­ties!

Jā, patiešām! Kādēļ viņiem tikai tagad tas ienāca prātā? Kādēļ pa visiem šiem gadiem tas vēl nebija izmēģināts? Visus trauksmes stāvoklī, visus pie lo­giem! Un bēglis vairs nepaliks nepamanīts! Vienī­gais cilvēks šobrīd uz ielas, vienīgais, kurš lika kājām sevi nest! ~ . o ;