REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Kāpņu galā būs nolikta glāze svaiga piena un pāris ābolu un bumbieru.

Pašlaik viņam neko vairāk nevajadzēja. Tikai kaut kādu pierādījumu, ka milzīgā pasaule grib viņu pie­ņemt un dot laiku pārdomāt visu, kas viņam bija jā­pārdomā.

Glāze piena, ābols un bumbieris …

Viņš izkāpa no ūdens.

Krasts gāzās viņam pretī kā paisuma vilnis. Tumsa, nepazīstamā apkārtne un miljons svešu stindzinoši saltā vēja nestu smaržu spieda viņu pie zemes. Viņš atlēca atpakaļ no smaržu un skaņu pilnās tumsas. Viņa ausīs dunēja, galva reiba. Zvaigznes krita viņam virsū kā liesmojoši meteori. Viņš gribēja mesties atpa­kaļ upē un ļaut, lai straume nes viņu — vienalga uz kurieni. Augstais, tumšais krasts Montegam atgādi­nāja milzīgo, nez no kurienes radušos vilni, kas reiz bērnībā, viņam peldoties, bija notriecis viņu no kā­

jām un iegrūdis sāļā, duļķaini zaļā tumsā, kur viņš tik stipri sarijās ūdeni, ka viņam kļuva nelabi. Pārāk daudz ūdens!

Pārāk daudz zemes.

Pēkšņi tumsā, kas slējās pretim kā siena, bija dzir­dama čaboņa. Iznira kāda ēna. Un divas acis. Pati nakts raudzījās viņā. Mežs urbās viņā savām acīm.

Suns!

Viņš bija tā pārguris, izmocījies, gandrīz noslīcis, tomēr ticis tik tālu, un nu, kad domājās esam drošībā un atvieglots izkāpa krastā, pēkšņi viņa priekšā…

Mehāniskais Suns!

Montegam izlauzās izmisīgs kliedziens. Tas bija pāri cilvēka spēkiem!

Ēna satrūkās un metās sāņus. Acis pazuda. Čabē­dams nobira sauss lapu lietus.

Montegs atkal bija viens pats.

Briedis. Tas taču bija briedis! Viņš sajuta aso mus- kusa smaku, sajaukušos ar dzīvnieka elpu, kurā jau­tās asiņu, sūnu un sveķu smarža, kamēr koki melnajā naktī skrēja viņam virsū un kāpās atpakaļ, skrēja virsū un kāpās atpakaļ viņa dunošo asiņu ritmā.

Zemi klāja bieza rudens lapu kārta, un Montegs brida pa tām kā pa sausu, čabošu upi, kas smaržo pēc krustnagliņām un siltiem putekļiem. Un kur tad vēl visas pārējās smaržas! Te smaržoja pēc zaļiem kartu­peļiem, kas visu nakti auksti un balti mēness gaismā nogulējuši tīrumā. Te smaržoja pēc mikspikliem un pētersiļiem. Te smaržoja pēc dzeltenajām sinepēm no tikko atvērtas burciņas. Te smaržoja pēc neļķēm no kaimiņu dārza. Montegs nolaida roku, un zāļu stiebri to skāra kā bērna glāsts. Un, kad viņš pacēla pirkstus pie sejas, tie smaržoja pēc lakricas.

Viņš stāvēja, ieelpodams zemes smaržu, un, jo dzi­ļāk viņš to ievilka krūtīs, jo dziļāk izjuta visu ap­kārtni. Viņš vairs nejutās tukšs un izsmelts. Te bija, ar ko piepildīt sevi. Un viņš zināja, ka tā būs vien­mēr.

Montegs klupdams gāja pa sauso lapu jūru.

Un pēkšņi šai svešajā pasaulē atradās kaut kas pa­zīstams.

Zem kājām kaut kas dobji nodzinkstēja.

Viņš pataustīja zāli uz vienu otru pusi.

Dzelzceļa sliedes.

Pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, kas cauri laukiem un mežiem gar upi veda prom no pilsētas ze­mes iekšienē.

Sis bija ceļš, pa kuru viņam jāiet. Šīs sliedes bija vienīgais zināmais, pazīstamais šai jaunajā pasaulē, maģiskais ceļvedis, kas viņam pagaidām bija tik ļoti nepieciešams, kamēr viņš dosies cauri krūmiem un brikšņiem, cauri smaržu un izjūtu jūrām, cauri lapu lietum un meža šalkām.

Montegs devās pa sliedēm uz priekšu.

Un, kā par brīnumu, viņš pēkšņi zināja kaut ko tādu, ko nekad nespētu pierādīt: reiz sen atpakaļ pa šo pašu ceļu bija gājusi Klarisa.

Pēc pusstundas, uzmanīgi ejot pa sliedēm, drebino­ties un skaidri jūtot, ka tumsa iesūcas visā augumā, acīs, mutē un degunā, ausīs džinkst un kājas sūrst no nātrēm un dzelkšņiem, viņš ieraudzīja tālumā uguni.

Tā nodzisa un atkal pamirdzēja, it kā tur mirkšķi­nātu kāda acs. Viņš apstājās, baidoties, ka ar savu elpu nenopūš vāro uguntiņu. Taču tā vēl arvien dega, un viņš lēni zagās tai klāt. Pagāja vismaz piecpa­dsmit minūtes, iekams viņš nokļuva līdz ugunskuram un, noslēpies aiz koka, sāka raudzīties tajā. Rāma, sārti balta, viegli trīsoša liesma… Šī uguns viņam bija kaut kas gluži jauns. Tā nededzināja, bet sildija\

Viņš redzēja pret siltumu pastieptas rokas un ne­kustīgas, liesmu atblāzmā spīdošas sejas, kamēr pa­šus cilvēkus slēpa tumsa. Viņš nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mūžu viņš nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot. Pat smarža šai ugunij bija citāda.

Viņš neatjauta, cik ilgi tā stāvēja, ļaudamies muļ­ķīgai, taču tīkamai fantāzijai, it kā viņš būtu meža zvērs, ko ugunskurs izvilinājis no biezokņa. Viņam bija aste un valgas acis, un zvēra āda, purns, ragi un nagi, un, ja viņa asinis nolītu zemē, tā sāktu smaržot pēc rudens. Viņš stāvēja ilgi, ilgi un klausījās liesmu sprakšķēšanā.

Klusums bija ap ugunskuru, un klusums bija cil­vēku sejās, un tāpat šeit bija arī laiks, — laiks sēdēt zem kokiem pamesto sliežu tuvumā un ar vienu ska­tienu aptvert pasauli, it kā tā būtu šai ugunskurā iemests tērauda gabals, kas šiem cilvēkiem jāpār- kausē. Neparasta bija ne tikai šī uguns. Neparasts bija arī šis klusums. Montegs virzījās tuvāk šim klu­sumam, kas bija atbildīgs par visu pasauli.

Un tad sāka skanēt cilvēku balsis. Vārdus viņš ne­spēja saklausīt, tikai dzirdēja, ka tās lēni ceļas un krīt, runātājiem vērojot pasauli un izsakot savu vērtē­jumu. Viņi pazina šo zemi un kokus, un pilsētu viņpus upes pamesto sliežu galā. Viņi runāja par visu iespē­jamo, un pēc balsu intonācijas, kur zinātkāre mijās ar spēju brīnīties, viņš saprata, ka nav nekā tāda, kas šos cilvēkus neinteresētu. Un tad viens no tiem pa­cēla galvu un ieraudzīja viņu pirmo — vai varbūt septīto — reizi, un uzsauca:

— Tagad jūs droši varat nākt ārā!

Montegs ierāvās atpakaļ tumsā.

— Nebaidieties. Jūs tiekat gaidīts, — tā pati balss teica.

Montegs lēni tuvojās ugunskuram, kur sēdēja pieci veci vīri, ģērbušies tumši zilās rupja auduma biksēs un jakās, un tumši zilos kreklos. Viņš nezināja, ko sacīt.

— Sēdieties, — teica tas, kurš acīmredzot bija gal­venais. — Vai ieliet jums kafiju?

Montegs klusēdams noskatījās, kā tumšais, kūpo­šais šķidrums līst saliekamajā skārda krūzītē, ko viņam tūliņ pasniedza. Viņš nedroši iesūca malciņu, jūtot sev pievērstus ziņkārus skatienus. Kafija apde­dzināja viņa lūpas, bet tas bija pat patīkami. Ap viņu sēdošo cilvēku sejas bija apaugušas ar bārdu, taču tā bija kopta un apgriezta, un arī viņu rokas bija tīras. Kad Montegs pienāca, viņi, to apsveicot, bija piecē­lušies un nu atkal apsēdās. Montegs dzēra kafiju.

— Paldies, — viņš teica. — Sirsnīgs paldies.

— Esiet sveicināts, Monteg. Mans vārds ir Grein- džers. — Runātājs pastiepa viņam mazu pudelīti ar bezkrāsainu šķidrumu. — Iedzeriet arī šo. Tas izmai­nīs jūsu sviedru ķīmisko sastāvu. Pēc pusstundas jums būs gluži cita smaka. Ja reiz Suns dzenas jums pakaļ, tad labāk izdzeriet šo te līdz dibenam.

Montegs izdzēra rūgteno šķidrumu.

— Jūs odīsiet kā sesks, bet tas nekas, — Grein- džers sacīja.

— Kā jūs zināt manu vārdu? — Montegs jau­tāja.

Greindžers pamāja uz portatīvo televizoru.

— Mēs vērojām jūsu vajāšanu. Tā jau domājām, ka jūs pa upi dosieties dienvidu virzienā. Kad dzirdē­jām, ka jūs ejat pa brikšņiem kā piedzēries alnis, mēs neslēpāmies, kā parasti darām. Kad helikopteri pa­griezās atpakaļ uz pilsētu, mēs sapratām, ka esat iemeties upē. Bet pilsētā notiek brīnumu lietas. Pēdu dzīšana vēl arvien turpinās, taču pilnīgi pretējā vir­zienā.