REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Es domāju, kāds esmu bijis muļķis, cenzdamies rīkoties gluži viens pats, slēpdams grāmatas dedzinā­tāju mājās un dodams trauksmes signālus.

— Jūs darījāt visu, ko varējāt. Visas zemes mērogā šāda rīcība būtu pat ļoti iespaidīga. Bet mūsu plāns ir vienkāršāks un, kā mums šķiet, labāks. Mēs gribam sevī saglabāt zināšanas, kas, mūsuprāt, vēlāk būs va­jadzīgas. Nevienu mēs negribam aizskart vai sanik­not. Jo, ja mūs iznīcinās, ies bojā arī šīs zināšanas, ies bojā varbūt uz visiem laikiem. Mēs esam pilnīgi ne­kaitīgi — nakšņojam kalnos un klīstam gar pamestām sliedēm, un policija atstāj mūs mierā. Reizēm mūs aptur un pārmeklē, bet neatrod neko tādu, par ko va­rētu arestēt. Mūsu organizācija ir ļoti elastīga un iz­kaisīta pa visu zemi. Dažiem no mums ar plastiskām operācijām pārveidots izskats un pirkstu nospiedumi. Pašlaik mums ir drausmīgi grūti: mēs gaidām, kad sāksies un beigsies karš. Tas ir brfesmīgi, bet nav mūsu spēkos to novērst, mēs esam tikai niecīgs mazā­kums, saucēja balss tuksnesī. Varbūt pēc kara mēs varēsim būt pasaulei vairāk noderīgi.

— Domājat, ka tad jūs kāds uzklausīs?

— Ja neuzklausīs, mēs pagaidīsim. Grāmatas mu­tiski nodosim saviem bērniem, un tie savukārt nodos tās tālāk. Šādā veidā daudz kas, protams, tiks zau­dēts, bet ar varu cilvēkus nevar piespiest klausīties. Viņiem pašiem būs jāsāk domāt, kādēļ viss tā ir no­ticis, jāsāk saprast, kādēļ pasaule iznīcināta. Vienmēr tas tā nevar turpināties.

— Un jūsu ir daudz?

— Gar ceļiem un pamestām dzelzceļu sliedēm šo­dien ir tūkstošiem mūsējo — no ārpuses klaidoņi, iekšēji — bibliotēkas. Tas viss iznāca kaut kā pats no sevis. Katram no mums bija kāda grāmata, kuru viņš gribēja atcerēties. Klīzdami apkārt, mēs iepazināmies un divdesmit gados izveidojām kaut ko līdzīgu orga­nizācijai un izstrādājām darbības plānu. Galvenais — mums bija sev jāiedzen galvās, ka mēs paši par sevi neesam nekas, ka mums nav iemesla justies pārā­kiem. Mēs neesam nekas vairāk kā grāmatu vāki, kuri tās sargā no putekļiem. Daži no mums dzīvo nelielās pilsētiņās. Toro «Walden» pirmā grāmata — Grīnri- verā, otrā grāmata — Viloufāmā. Mērilendā ir kāda pilsētiņa ar divdesmit septiņiem iedzīvotājiem — tā­tad bumbas tur neviens nemetīs —, un šajā pilsētiņā ir visi Bertrana Rasela raksti. To gandrīz var šķirstīt kā grāmatu — tik un tik lapu katra cilvēka galvā. Un, kad beigsies karš, reiz pienāks diena, kad atkal tiks rakstītas grāmatas. Cilvēki sanāks kopā un norunās visu, ko zina, un mēs to iespiedīsim, bet pēc tam var­būt nāks jauns Tumsas laikmets, kad viss būs jāsāk atkal no gala. Bet cilvēkam ir tāda lieliska īpašība, ka viņš nespēkā nenolaiž rokas un nebaidās sākt visu ao gala, ja zina, ka tas ir nepieciešams.

— Ko mēs šovakar darīsim? — Montegs jautāja.

— Gaidīsim, — Greindžers sacīja. — Un drošības labad paiesim gar upi uz leju.

Viņš sāka bērt ugunskuram virsū zemi. Pārējie — arī Montegs — piepalīdzēja, un meža biezoknī kopī­giem spēkiem cilvēki nodzēsa ugunskuru.

Zvaigžņu gaismā viņi stāvēja upes malā.

Montegs paskatījās sava rokas pulksteņa mirdzo­šajā ciparnīcā. Pulkstenis bija pieci no rīta. Bija pa­gājusi viena stunda, kas viņam šķita gara kā mūžība, un viņpus upes sāka svīst gaisma.

— Kādēļ jūs man uzticaties? — Montegs jautāja.

Viens no vīriem tumsā sakustējās.

— Pietiek paraudzīties uz jums. Jūs sen neesat ska­tījies spogulī. Turklāt policija nebūtu inscenējusi tik plaša mēroga vajāšanu vienīgi tādēļ, lai atrastu mūs. Pāris ērmotu tipu ar dzejas rindām piebāztām galvām viņiem nav bīstami, un viņi to zina, un mēs tāpat. Kamēr visa tauta necitē Brīvības hartu un Konstitū­ciju, tikmēr nav iemesla uztraukties. Pietiek ar to, ka dedzinātāji laiku pa laikam šur tur ieved kārtību. Nē, policija mūs neaiztiks. Bet izskats jums tiešām ir briesmīgs.

Viņi devās gar upi uz dienvidu pusi. Montegs cen­tās ieskatīties ceļabiedru nogurušajās, grumbainajās sejās. Viņš meklēja tajās gaišumu, cīņas sparu, nā­kotnē gaidāmās uzvaras apziņu. Viņam šķita, ka no tām zināšanām, kuras šie cilvēki glabāja sevī, viņu sejām būtu jāmirdz kā laternām. Bet nekā tāda viņš nesaskatīja. Viss pirmīt redzētais gaišums tajās bija no ugunskura, un tagad šie vīri šķita parasti cil­vēki, kuri gadiem ilgi klīduši apkārt, gadiem ilgi mek­lējuši, redzējuši daudzu vērtību bojāeju un vecuma galā salasījušies kopā, lai noskatītos, kā krīt priekš­kars un nodziest ugunis. Viņi nepavisam nebija droši, ka tas viss, kas glabājās viņu galvās, liks gaišāk at­mirdzēt nākotnes rītausmai. Viņi zināja vienīgi to, ka viņu smadzenēs rindām stāv grāmatas neatgrieztām lapām, — stāv un gaida savus lasītājus, kuri pēc ga­diem tās varbūt atšķirs — cits tīrām un cits netīrām rokām.

Montegs vēl arvien raudzījās ceļabiedru sejās.

— Grāmatu nevajag vērtēt pēc vāka, — kāds sa­cīja.

Un visi, iedami talak, klusi iesmejās.

Atskanēja spiedzīga rēkoņa, un raķešu lidmašīnas jau bija pazudušas, iekams vīri pacēla galvas. Mon­tegs atskatījās uz tālumā esošo pilsētu; tur bija re­dzama tikai viegla atblāzma.

— Tur palika mana sieva.

— Jūtu jums līdz. Šais dienās pilsētām neklāsies viegli, — Greindžers teica.

— Dīvaini, ka es nejūtu viņas trūkumu, ka manī nav nekādu jūtu pret viņu, — Montegs sacīja. — Nu­pat es sapratu, ka pat tad, ja viņa nomirtu, es laikam nejustu nekādu nožēlu. Tas ir briesmīgi. Ar mani kaut kas nav labi.

— Paklausieties, ko jums teikšu, — Greindžers turpināja, saņemdams Montega roku un pašķirdams krūmus, lai atvieglinātu viņam ceļu. — Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret naba­dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja ne­skaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū­riņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vi­joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti va­jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brī­nišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba­ložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.

Montegs klusēdams soļoja tālāk. —Millij, Millij, — viņš čukstēja. — Millij…

— Kā, lūdzu?

— Mana sieva … Millija … Nabaga Millija. It neko nevaru atcerēties. Es neredzu, ka viņas rokas kādreiz būtu ko darījušas. Tās tikai karājas viņai gar sāniem, guļ klēpī vai tur cigareti.

Montegs pagriezās un atskatījās.

Bet ko tu pats esi pilsētai devis?

Pelnus.

Ko cilvēki cits citam ir devuši?

Neko.

Greindžers stāvēja Montegam līdzās un arī raudzī­jās atpakaļ.

— Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, — dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vē­ros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarTgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas at­šķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārz­nieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.