REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Vējš norima.

Montegs un pārējie brīdi vēl gulēja tādā kā pusne- maņā, nespējot piecelties, lai atkal ķertos pie ikdienas darbiem — kurinātu ugunskurus, gādātu pārtiku, liktu kustēties rokām un kājām. Viņi mirkšķināja pieputē­jušās acis. Viņu satrauktā elpa kļuva arvien lēnāka, arvien mierīgāka …

Montegs uzrausās sēdus. To pašu darīja arī pārējie. Pie melnā horizonta sārtoja šaura ausmas svītra. Gaiss bija vēss, un tuvojās lietus.

Greindžers piecēlās, aptaustīja savas rokas un kā­jas un, klusi lādoties, asarām ritot pār vaigiem, smagi aizklumburoja līdz upei un paskatījās uz augšteces pusi.

— Pilsēta nolīdzināta ar zemi, — pēc laba laika viņš sacīja. — Tā atgādina cepamā pulvera čupiņu. Itin nekas nav palicis pāri. — Un pēc ilgas klusēša­nas atsāka: — Diez, vai daudzi zināja, ka tas ir sa­gaidāms? Cik daudzus tas pārsteidza negaidīti?

«Bet cik daudz pilsētu aizgājis bojā citās zemeslo­des daļās?» Montegs domāja. «Un cik daudz tepat, mūsu zemē? Simts, tūkstotis?»

Viens no vīriem uzrāva sērkociņu, izņēma no kaba­tas sausu papīru, aizdedzināja un pabāza zem kāda zāles un lapu kušķīša, pēc brīža uzmeta tam virsū sī­kus zariņus, kuri no slapjuma šņāca un čūkstēja, bet beidzot iedegās ar gaišu liesmu, un tā cēlās augstāk un augstāk, un lēca saule, un vīri, novērsušies no upes, lēni tuvojās ugunskuram un klusējot noliecās sasildīties, un saules stari skāra viņu plecus.

Greindžers attina pergamenta papīru un izņēma gabalu šķiņķa.

— Iekodīsim, — viņš teica. — Bet pēc tam dosi­mies atpakaļ gar upi uz augšu. Tur mēs būsim vaja­dzīgi.

Kāds pasniedza nelielu cepamo pannu. Pēc brīža uz tās jau čurkstēja šķiņķis, piepildot rīta gaisu ar savu aromātu. Visi klusējot vēroja cepšanas rituālu.

— Fenikss, — Greidžers, raugoties ugunī, sacīja.

— Kas?

— Sensenos laikos virs zemes dzīvojis kāds muļķa putns — Fenikss —, kurš ik pa simts gadiem sakūris sārtu un pats sevi sadedzinājis. Tas droši vien bijis tuvs cilvēka radinieks. Bet no pelniem tas katrreiz atdzimis atkal no jauna. Mēs, cilvēki, atkal un atkal darām tāpat kā šis putns, tikai ar vienu atšķirību. Mēs saprotam, ka esam izdarījuši kaut ko briesmīgu. Mēs zinām, cik daudz reižu tas atkārtojies pēdējos tūkstoš gados, un, tā kā mēs to apzināmies un tas vienmēr ir mūsu acu priekšā, kādu dienu mēs pārstāsim kurt bēru sārtus un paši lēkt tajos iekšā. Ar katru paaudzi rodas vairāk tādu, kuri atceras cilvēces pieļautās kļūdas.

Greindžers noņēma pannu no uguns, ļāva šķiņķim atdzist, un tad vini, domīgi klusēdami, ieturēja mal­tīti.

— Tagad iesim gar upi uz augšu, — Greindžers sa­cīja. — Un atcerieties, ka mēs neesam nekas. Mēs paši neesam svarīgi. Svarīgs ir tikai tas, ko mēs glabājam sevī, jo kādu dienu tas var kādam noderēt. Bet pat tais senajos laikos, kad grāmatas bija mums pieeja­mas, mēs nepratām ņemt to, ko tās dod. Mēs aptrai­pījām mirušo piemiņu. Mēs spļāvām uz to cilvēku ka­piem, kuri bija dzīvojuši pirms mums. Tuvākajā ne­dēļā, mēnesī un gadā mēs sastapsim daudz vientuļu cilvēku. Un, kad viņi jautās, ko mēs darām, tad teik­sim: mēs cenšamies atcerēties. Un galu galā mēs uz­varēsim. Kādu dienu mēs atcerēsimies tik daudz, ka uzbūvēsim vislielāko ekskavatoru visas cilvēces vēs­turē un izraksim visdziļāko kapu, kāds vien ir re­dzēts, un uz visiem laikiem apbedīsim tur karu. Bet nu mums jāiet. Vispirms mēs uzcelsim spoguļu fab­riku un kādu laiku ražosim vienīgi spoguļus un labi ieskatīsimies sevī.

Viņi pabeidza brokastot un nodzēsa ugunskuru. Diena visapkārt kļuva arvien gaišāka, it kā lampai ar sārtu kupolu kāds būtu uzgriezis lielāku degli. Aizli­dojušie putni atgriezās un apmetās kokos.

Montegs sāka soļot uz ziemeļiem un pēc brīža izbrī­nīts redzēja, ka iet vīru pulciņa priekšgalā. Viņš gri­bēja palaist Greindžeru garām, bet tas paraudzījās uz viņu un klusēdams pamāja. Montegs gāja tālāk. Viņš paskatījās uz upi un uz debesīm, un sarūsējušajām sliedēm, kas veda uz turieni, kur bija fermas un siena pilni šķūņi, uz turieni, kur nakti bija gājuši daudzi tādi paši pilsētu pametuši cilvēki. Vēlāk — pēc mē­neša, pusgada vai gada viņš viens pats vēlreiz šeit at­griezīsies un ies tik ilgi, kamēr tos panāks, un atgrie­zīs tos atpakaļ.

Bet tagad viņiem priekšā bija garš gājiens, kas ilgs līdz pusdienas laikam, un, ja viņi soļoja klusēdami, tad tādēļ, ka visiem bija daudz, ko pārdomāt, un daudz, ko atcerēties … Varbūt vēlāk, kad saule pacel­sies augstāk un būs kļuvis siltāks, viņi sāks runāt vai varbūt noskaitīs to, ko katrs atcerējies, lai pārlie­cinātos, lai skaidri zinātu, ka tas viss ir drošs viņu atmiņā. Montegs juta, ka vārdi sāk viņā lēni kūsāt un virt. Ko viņš teiks, kad pienāks viņa kārta? Ko viņš spēs dot tādai dienai kā šī, lai mazliet atvieglinātu garo ceļu? Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Jā… Savs laiks, kad graut, un savs laiks, kad celt. Jā… Savs laiks, kad klusēt, un savs laiks, kad runāt. Jā, tā bija. Bet tālāk? Kā ir tālāk?

Un abās pasēs upei bija dzīvības koks, kas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.

«Jā, tas lai paliek uz pusdienas laiku,» Montegs no­domāja. «Uz pusdienas laiku, kad mēs sasniegsim pil­sētu.»

Labas grāmatas nenoveco. Viens no iemesliem acīmredzot ir tas, ka šajās grāmatās ir dotas atbildes ne vien uz tiem sava laika izvirzītajiem jautājumiem, kuri jau skaidri noformulēti, bet arī uz tiem, kas nav vēl īsti apjausti. Katrā laikmetā netrūkst problēmu, kuras it kā atrodas dīgļa stadijā, taču jau kļuvušas par realitāti, kaut arī vēl neapzinātu, līdzīgi tam, kā ik dienas ap mums līdzās bērniem, kas piedzimuši vai sevi acīm redzami «pieteikuši», ir tādi, par kuru esību māte vēl nezina. Katra problēma, katrs nopietns jau­tājums vienmēr ir sava laikmeta bērns, un, tāpat kā mākslinieks, gleznojot sievieti, uz audekla atainos arī tikko jaušamas topošās mātes auguma līnijas, labs rakstnieks, veidojot laikmeta portretu — gluži vien­alga, reālistiskajā, vēsturiskajā vai fantastikas žanrā —, nevar tajā neietvert arī tās problēmas, kuras vēl tikai briest laikmeta dzīlēs, kurām nav pievērsta uzmanība un vēl nav pat nosaukuma.

Labs rakstnieks … Laba grāmata … Runājot par Reju Bredberiju, šeit būtu vietā atgādināt, ka viņš savā dzimtenē, Amerikas Savienotajās Valstīs, netiek vis uzskatīts par vienu no labākajiem fantastiem, kā tas, iespējams, būtu pie mums, bet gan par vienu no labākajiem rakstniekiem, par Rakstnieku ar lielo burtu. Žanra atlaides viņam nav dotas, un arī mums gribot negribot jāatzīst, ka viņa grāmatas ir īsta lite­ratūra vārda vispatiesākajā nozīmē. Viņa romāns «451 grāds pēc Fārenheita» ir neparasti drosmīgs un vērienīgs darbs, ko cilvēki ar visdziļāko interesi, ma­nuprāt, lasīs vēl ļoti ilgi.

Sī grāmata sarakstīta un pirmoreiz izdota pirms vairāk nekā divdesmit gadiem — 1953. gadā — un drīz pēc tam (1956. gadā) tulkota arī krievu valodā. Karš, demokrātijas vajāšana, izglītības sašaurinā­šana — tā ir daļa tālaika dzīves materiāla, kas likta Bredberija romāna pamatā. Bet pasaulē pa šiem div­desmit gadiem stāvoklis jūtami mainījies. Aukstais karš pamazām atkāpies, paliekot vienīgi cilvēku at­miņā, un dienas kārtībā izvirzījusies starptautiskā sa­spīlējuma mazināšana. Amerikāņu sabiedrības pro­gresīvās daļas ietekmē ASV norimušas «raganu medī­bas» un bēdīgi slavenais makartisms tur acīmredzot vairs nav tik bīstams. Tātad tagad, pēc divdesmit ga­diem, gluži dabiski būtu secināt, ka šis romāns, kurā — kaut arī fantastikas formā — risinātas ak­tuālas sava laika problēmas, zaudējis interesi mūsu acīs, saglabājot tikai literāri vēsturisku vērtību. Bet izrādās, ka grāmata dzīvo, ka tā joprojām ir aktuāla.