REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Tātad — mēs skaitām līdz desmit! Viens! Divi!

Montegs juta, ka visa pilsēta pieceļas kājās.

— Trīs!

Viņš juta, ka visa pilsēta pagriežas pret durvīm.

Ātrāk! Ātrāk! Kreiso, labo!

— Četri!

Visi kā mēnessērdzīgi dodas uz izeju.

— Pieci!

Viņu rokas tver durvju rokturus!

No upes plūda pretim vēss miklums kā pēc spēcīga lietus. No skrējiena Montega kakls bija izkaltis un acis kaisa kā ugunī. Viņš iekliedzās, it kā šis klie­dziens varētu pagrūst viņu uz priekšu, palīdzēt nolēk- šot pēdējos simt jardus.

— Seši, septiņi, astoņi!

Pagriezās pieci tūkstoši durvju rokturu.

— Deviņi!

Viņš aizdrāzās garām pēdējai māju rindai un metās lejā pa nogāzi pretī melnajai straumei.

— Desmit!

Durvis atvērās.

Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījās ārā no savām apgaismotajām alām un vē­roja pagalmus, ielas un debesis, — pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.

Bet viņš jau bija sasniedzis upi.

Viņš iebāza roku ūdeni, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Viņš iebrida ūdenī, tumsā izģērbās kails, apslacīja rokas, kājas, galvu un augumu ar neat­šķaidītu viskiju, iedzēra to un mazliet ierāva degunā. Tad viņš uzvilka Feibera vecās drēbes un kurpes, bet savu apģērbti iemeta ūdenī un noskatījās tam pakaļ. Pēc tam, paķēris čemodānu, brida upē dziļāk un dzi­ļāk, kamēr kājas vairs neskāra dibenu un straume aiznesa viņu tumsā.

Viņš bija nopeldējis trīssimt jardus uz leju, kad Suns sasniedza upi. Virs tās, dobji dūkdami, griezās helikopteru propelleri. Pār upi krita baltas gaismas kūļi, it kā starp mākoņiem būtu parādījusies saule, un Montegs ienira ūdenī, lai paglābtos no šīs uguņoša­nas. Viņš juta, ka straume viegli nes viņu arvien tā­lāk tumsā. Tad prožektori sāka taustīt krastu un he­likopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, it kā pēdas vestu uz turieni. Pēc brīža tie pazuda. Pazuda ari Suns. Palika vienīgi aukstā upe un Montegs, kurš pēkšņajā klusumā peldēja prom no pilsētas, ugunīm un vajātājiem, prom no visa.

Viņam šķita, it kā viņš būtu atstājis skatuvi ar trok­šņainu aktieru baru vai pametis spiritistu seansu ar rēgu balsīm. No baismīgas nerealitātes viņš bija no­kļuvis reālā pasaulē, kas tomēr šķita nereāla, jo bija viņam sveša.

Garām slīdēja tumšie krasti, aiz kuriem vīdēja kalni un meži. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš atkal redzēja zvaigznes. Debesīs griezās liels zvaigžņu rats, draudot nokrist un nospiest viņu.

Kad čemodāns bija piesūcies ar ūdeni un nogrimis, Montegs peldēja tālāk uz muguras. Upe lēni un sau­dzīgi nesa viņu arvien tālāk no cilvēkiem, kuri brokas­tīs ēda ēnas, pusdienās tvaikus un vakarā dūmaku.

Upe bija patiešām reāla, tā maigi turēja viņu savas skavās un beidzot deva laiku pārdomāt visu, kas bija noticis pēdējā mēnesī, pēdējā gadā, visā viņa mūžā. Montega sirds sāka pukstēt lēni un mierīgi. Un do­mas vairs nešaudījās, bet plūda tikpat rāmi kā asinis dzīslās.

Apvāršņa malā bija redzams mēness. No kurienes rodas mēness gaisma? Protams, no saules. Bet no ku­rienes saules gaisma? Saule deg pati. Tā deg dien­dienā, bez pārtraukuma. Saule un laiks. Saule, laiks un uguns. Dedzinātāja uguns. Upe viņu nesa līga­niem viļņiem. Dedzinātāja uguns. Debesīs saule, bet uz zemes — pulksteņi. Tas viss saplūda Montega ap­ziņā vienā veselā. Pēc ilgiem dzīves jūrā nopeldētiem gadiem un īsa upē nopeldēta laika viņš saprata, kā­dēļ savu mūžu vairs nededzinās.

Saule dedzina katru dienu. Tā dedzina Laiku. Pa­saule riņķo pa apli un ap savu asi, bet Laiks dedzina gadus un cilvēkus tāpat, bez viņa līdzdalības. Ja viņš līdz ar citiem dedzinātājiem dedzinās cilvēka roku ra­dīto, bet saule dedzinās Laiku, tad taču nekas nepa­liks pāri!

Kādam ir jāizbeidz dedzināšana. Saule, protams, to neizbeigs. Tātad jāizbeidz viņam, Montegam, un tiem, ar kuriem viņš vēl pirms pāris stundām strādāja kopā plecu pie pleca. Kādam jāatsāk vērtību glabāšana, kādam ir jāvāc kopā un jākrāj viss cilvēka roku radī­tais — jākrāj grāmatās, platēs, cilvēku galvās, visiem spēkiem cenšoties pasargāt to no kodēm, grauzējiem, rūsas, trūdēšanas un dedzinātājiem. Pasaulē jau tā­pat ir pārāk daudz lielu un mazu ugunsgrēku. Cilvēki nonākuši tik tālu, ka tiem drīz vien būs nepieciešami azbesta tērpu darinātāji.

Montegs sajuta zem kājām pamatu — oļus, smilti un akmeņus. Upe bija iznesusi viņu krastā.

Viņa priekšā bija tumšs līdzenums kā milzīgs bez- sejains radījums, kas bez formas un apveida aizstie­pās tālē, kur Montegu gaidīja meži un kalni.

Viņam gandrīz vai negribējās pamest glāstošos upes ūdeņus un spert kāju uz zemes. Viņš baidījās, ka tur priekšā būs Suns. Vai koki pēkšņi sāks šņākt no helikopteru saceltā viesuļa.

Bet krastā bija tikai viegls rudens vējš, tikpat kluss un glāstošs kā upes straume. Kādēļ Suns viņam vairs nesekoja? Kādēļ vajātāji pārsviedās atkal uz pilsētu? Montegs klausījās. Klusums. Klusums.

«Millij,» viņš domāja. «Paraugies šajā plašumā. Ieklausies tajā! Ne mazākās skaņas. Bezgalīgs klu­sums. Nezin, kā tu to uztvertu? Varbūt kliegtu: «Ap­klusti! Apklusti!» Millij, Millij …» Viņam kļuva skumji.

Millijas nebija, un Suņa ari nebija, bet sausā siena smarža, kas vēdīja šurp no tālajiem laukiem, kaut ko atsauca Montega atmiņā. Reiz bērnībā viņš bija aiz­braucis uz kādu fermu un tur atklājis ko lielisku, proti, — ka aiz septiņiem nerealitātes plīvuriem, aiz televīzijas sienām un pilsētas robežas govis gremo zāli, cūkas vārtās saulē sasilušās peļķēs un suņi pa nokalnēm dzenā aitas.

Siena smarža un upes ūdeņu čala lika viņam domāt par to, cik labi būtu gulēt svaigā sienā kādas nomaļas fermas šķūnī tālu no trokšņainiem satiksmes ceļiem, zem vecu vējdzirnavu spārniem, kas, viegli čīkstot virs galvas, skaita garām slīdošos mirkļus. Visu nakti viņš klausītos tālās dzīvnieku balsīs, kukaiņu čirkstēšanā un koku šalkoņā.

Vēlu vakarā viņš droši vien lejā dzirdētu soļus. Viņš pieceltos sēdus un ieklausītos. Soļi pamazām attālinātos. Viņš atlaistos guļus un pavērtos ārā pa mazo lodziņu, un redzētu, ka fermas mājā nodziest ugunis un jauna, skaista meitene apsēžas uz palodzes un sāk raisīt vaļā savas matu pīnes. Tumsā viņu saskatīt nebūtu viegli, bet viņas seja atgādinātu mei­teni, kuru viņš pazina kaut kad ļoti sen, meiteni, kurai patika lietus un jāņtārpiņi un kura zināja, ko stāsta pienene, ja to mazliet paberž gar zodu. Tad viņa aties no siltās palodzes un uzkāps savā mēness gaismas pilnajā istabā. Un, kaut ari virs galvas rēks lidmašī­nas, ar savu draudīgo nāves balsi pāršķeļot debesis līdz horizontam, viņš mierīgi gulēs savā drošajā slēp­tuvē un vēros, kā apvāršņa malā rītausmas maigajā blāzmā dziest brīnumskaistas, svešādas zvaigznes.

No rīta viņš nejutīs noguruma, lai gan nebūs aizvē­ris acu, — jo siltās smaržas un viss lauku klusumā redzētais būs viņu pilnīgi atspirdzinājis, un tad viņš atskārtīs, ka visu nakti smaidījis.

Un lejā kāpņu galā viņu sagaidīs pārsteigums. Viņš lēni kāps zemē no siena panta un sārtajā saullēkta gaismā, līdz sāpei izjuzdams pasaules skaistumu, ieraudzīs savā priekšā mazu brīnumu.