REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Svilpjoša dūkšana lika viņam pacelt acis pret de­besīm.

Tālumā cits pēc cita cēlās gaisā policijas helikop­teri, kuru bija tik daudz, ka šķita, tur kāds uzpūtis elpu pārziedējušai pienenes galviņai. Pārdesmit li­doja turpat virs pilsētas, nedroši trīsēdami uz vietas kā rudens pārsteigti tauriņi, un tad cits pēc cita nāca stāvus lejā un, pārvērtušies par automašīnām, kauk­dami drāzās pa bulvāriem, un tikpat spēji atkal pacē­lās atpakaļ debesīs, turpinot meklēšanu no gaisa.

Montegs pienāca pie benzīna stacijas, kuras darbi­nieki bija aizņemti ar saviem klientiem. No sētas pu­ses viņš iegāja vīriešu tualetes istabā. Caur alumīnija sienu līdz viņam atplūda diktora balss: — Pieteikts karš. — Ārā pie kolonnas sūknēja benzīnu. Mašīnu vadītāji runāja ar benzīna stacijas darbiniekiem par motoriem, benzīnu, par to, cik jāmaksā. Montegs cen­tās aptvert tikko dzirdēto paziņojumu, taču nespēja. Karš viņa apziņā nonāca tikai pēc stundas vai divām.

Viņš nomazgāja rokas un seju un, cenzdamies ne­trokšņot, noslaucījās. Tad atstāja tualetes istabu, klusi aizvēra aiz sevis durvis, izgāja tumsā un pēc brīža jau stāvēja tukšā bulvāra malā.

Te nu bija šis cīņas lauks, kurā viņam jāuzvar. Bul­vāris bija tukšs kā arēna brīdi pirms tam, kad tajā uznāk nezināmie upuri un nezināmie slepkavas. Gaiss virs platās asfalta upes virmoja no viņa ķermeņa sil­tuma, un viņš tiešām pabrīnījās, ka viena cilvēka temperatūra var likt vibrēt visai apkārtējai pasaulei. Viņš zināja, viņš sajuta, ka ir fosforescējošs mērķis.

Un nu viņam bija jāsāk savs gājiens pāri bulvārim.

Trīs kvartālus tālāk iemirdzējās automašīnas ugu­nis. Montegs dziļi ievilka elpu. Plaušās ielija karsta šalts. Kakls no skriešanas bija galīgi izkaltis. Mutē bija pretīga metāla garša, un kājas šķita kā svina pie­lietas.

Automašīnas ugunis … Ja viņš gribēja doties pāri, tad vajadzēja aprēķināt, kad šī mašīna var būt šeit. Cik tālu bija līdz pretējai ietvei? Ap simts jardu. Var­būt mazāk, bet lai būtu simts; ja ietu lēnā, mierīgā solī, vajadzētu trīsdesmit četrdesmit sekundes, kamēr viņš tiktu bulvārim pāri… Bet mašīna? Ar uzņemto ātrumu tā var būt šeit pēc kādām piecpadsmit sekun­dēm. Tātad, ja viņš, ticis līdz vidum, sāktu skriet…

Viņš lika kreiso, labo, kreiso un labo. Viņš devās pāri tukšajam bulvārim.

Pat tad, ja bulvāris bija pilnīgi tukšs, cilvēks nekad nebija drošs, ka laimīgi pāries tam pāri, jo uz četrus kvartālus attālā pakalna pēkšņi varēja iznirt kāda mašīna un, notriecot viņu zemē, aizjoņot garām, tā ka viņš nemaz nepagūst attapties.

Montegs nolēma neskaitīt soļus. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Laternas gaisma šķita nodevīgi spilgta un dedzinoša kā pusdienas saule.

Viņš dzirdēja, ka divus kvartālus tālāk mašīna uz­ņem arvien lielāku ātrumu. Starmešu ugunis tika ieslēgtas, izslēgta-s un pēkšņi notvēra vinu gaismas kūlī.

Montegs uz mirkli saminstinājās, ciešāk sažņaudza grāmatas rokā un piespieda sevi doties uz priekšu. Kājas neviļus paskrēja pāris soļu, taču viņš skaļi ap­rāja sevi un atkal palēnināja gaitu. Viņš bija ticis līdz bulvāra vidum, bet mašīna gaudoja arvien spiedzī­gāk, vēl arvien palielinādama ātrumu.

«Skaidrs, ka policija. Pamanījuši. Mieru, tikai mieru, es nedrīkstu pagriezties, nedrīkstu skatīties,

nedrīkstu izrādīt savas bailes. Jāiet, man jāiet tikai uz priekšu.»

Mašīna joņoja. Mašīna rēca. Mašīna piedeva ātru­mu. Mašīna kauca. Mašīna auroja. Mašīna lidoja, ne­skarot zemi. Mašīna nāca kā svilpjoša lode, kas iz­šauta no kādas neredzamas šautenes. Simt divdesmit jūdžu stundā. Simt trīsdesmit jūdžu stundā. Montegs sakoda zobus. No starmešu gaismas viņam apdega seja, raustījās plakstiņi un viss ķermenis pārklājās lipīgiem sviedriem.

Viņa kājas dīvaini sagrīļojās, viņš kaut ko nomur­mināja, tad pēkšņi vairs neizturēja un skrēja. Viņš skrēja, cik jaudas, pa kaklu pa galvu — ātrāk, ātrāk, tikai uz priekšu! Ak dievs! Ak dievs! Viena grāmata nokrita, viņš apstājās, gandrīz metās atpakaļ, pārdo­māja un drāza tālāk, kliegdams asfaltētajā tukšumā, bet mašīna dzinās pakaļ savam laupījumam. Vēl div­simt, simt deviņdesmit, astoņdesmit, septiņdesmit pēdu, Montegs smagi elsa, mētādams rokas, kājas zi­bēja, mašīna nāca tuvāk un tuvāk, mašīna taurēja, viņš pagrieza galvu, starmešu gaisma apdedzināja viņa acis, tad mašīnas vispār vairs nebija, tikai akli- nošs staru kūlis, kvēloša uz viņu mesta lāpa, viena vienīga liesma un rēkoņa. Tūlīt, tūlīt tā būs viņam virsū! …

Montegs paklupa un pakrita.

«Esmu pagalam! Nu visam beigas!»

Taču it nekas nenotika. Pašā pēdējā brīdī mežo­nīgā vabole strauji pagrieza sāņus, apbrauca viņam apkārt un pazuda. Montegs palika guļot uz mutes. Ar zilo izplūdes gāzu mākoni līdz viņam atšalca smiekli.

Viņa labā roka bija izstiepta taisni uz priekšu. Kad viņš to pacēla, tad uz vidējā pirksta gala ieraudzīja šauru, melnu svītriņu, kur bija gājusi pāri mašīnas riepa. Viņš rausās kājās un raudzījās šajā svītriņā, nespēdams ticēt savām acīm.

«Tātad tā nebija policija …»

Viņš paskatījās tālumā. Nu bulvāris bija tukšs. Nē, tā nebija policija, bet mašīna, pilna dažāda vecuma pusaudžu, kuri svilpdami, kliegdami, aurodami devās jautrā izpriecas braucienā, ieraudzīja kājām ejošu cilvēku — tas nu patiešām bija kas neredzēts! — un pēkšņi nolēma: «Notrieksim viņu zemē!» — nemaz ne­zinādami, ka tas ir tas pats misters Montegs, kuru meklēja policija. Tas bija trokšņojošs bērnu bars, mē­ness naktī nolēmis pabraukāties, nojoņot pieci seši simti jūdžu ar tādu ātrumu, ka vējā stingst sejas, — pusaudži, kuri paši nezināja, vai, rītam austot, būs vai nebūs vairs dzīvi, atgriezīsies vai neatgriezīsies, un tieši tur slēpās viss dēku prieks.

«Viņi gribēja mani nogalināt,» Montegs grīļoda­mies atskārta un taustīja nobrāzto vaigu, kamēr ap viņu vēl virmoja mašīnas saceltie putekļi. «Gluži vienkārši bez kāda iemesla gribēja mani nogalināt.»

Viņš devās tālāk uz ietves pusi, tik tikko spēdams vairs pavilkt kājas. Viņš bija kaut kā savācis nosvies­tās grāmatas, lai gan nespēja atcerēties, ka būtu tās uzlasījis vai pacēlis. Viņš lika tās no vienas rokas otrā kā spēļu kārtis pirms svarīga gājiena.

«Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?»

Viņš apstājās un skaļi atkārtoja:

— Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Kla­risu?

Viņam gribējās ar skaļu kliedzienu mesties pusau­džiem pakaļ.

Viņa acis pieplūda asarām.

Viņu bija paglābis vienīgi tas, ka viņš pakrita. To redzot, mašīnas vadītājs saprata vai — pareizāk — instinktīvi nojauta, ka mašīna, ar tik lielu ātrumu uz- skrienot virsū guļošam cilvēkam, neizbēgami apmetīs kūleni un visi izkritīs ārā. Bet, ja nu Montegs nebūtu pakritis?

Viņam aizrāvās elpa.

Četrus kvartālus tālāk mašīna bija nobremzējusi, uz diviem riteņiem apcirtusies un, arvien palielinā­dama ātrumu, drāzās atpakaļ pa to pašu ielas pusi pretēji noteikumiem.

Bet Montegs nu bija drošībā, sasniedzis kādu tumšu šķērsielu, uz kuru viņš gāja jau veselu stundu — vai varbūt minūti? Viņš trīcēdams noskatījās, kā mašīna aizdrāzās garām un, braucējiem skaļi smejoties, pa­zuda.

Pa tumšo šķērsielu dodamies tālāk, Montegs re­dzēja, ka no debesīm krīt un krīt helikopteri — kā sniega pārslas, kas iezvana garu ziemu …