REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Mājā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.

Montegs tai tuvojās no sētas puses, ievilkdams krū­tīs narcišu, rožu un rasotās zāles smaržu. Viņš pavēra sētas durvis, kas nebija aizslēgtas, ieklausījās un klusi pārkāpa slieksni.

«Misis Bleķa, vai jūs guļat?» viņš domās jautāja. «Tas nav labi, ko gribu jums nodarīt, bet jūsu vīrs to ir darījis citiem, nekad neprasot, vai tā drīkst, nepa­domājot, vai tas ir labi, un nejūtot ne mazāko vainas apziņu. Un, tā kā jūs esat dedzinātāja sieva, nu ir pienākusi jūsu kārta kā atmaksa par visām tām mā­jām, ko jūsu vīrs nodedzinājis, par visu to postu un pārestībām, ko viņš cilvēkiem nodarījis!»

Māja klusēja.

Montegs noslēpa grāmatas virtuvē un atkal izslī­dēja uz ielas, un, kad viņš aizejot atskatījās, māja vēl arvien bija tumša un klusa.

Kā vēja dzītas papīra skrandas virs pilsētas grie­zās helikopteri, kamēr Montegs, dodamies tālāk, iegaja kādā nomaļā tālruņa būdā un deva trauksmes signālu. Tad viņš drebinādamies gaidīja, kad tālumā

Mauksies sirēnas un rēkdamas joņos šurp «Sa­lamandras», lai nodedzinātu mistera Bleķa māju, kamēr viņš pats bija darbā, un liktu viņa sievai, trīcot no aukstuma, stāvēt saltajā naktī un vērot, kā sadeg un sabrūk viņu mājas jumts. Bet pašlaik viņa vēl gu­lēja.

«Ar labu nakti, misis Bleķa,» Montegs klusībā no­teica.

— Feiberl

Vēl viens klauvējiens, čuksts, ilga gaidīšana. Bei­dzot Feibera mājiņā iedegās maza uguntiņa. Pēc brīža atvērās sētas durvis.

Viņi abi — Feibers un Montegs — pustumsā rau­dzījās viens otrā, neticēdami savām acīm. Tad Fei­bers atguvies pastiepa roku, ievilka Montcgu iekšā un apsēdināja, bet pats vēlreiz devās pie durvīm un klau­sījās. Pirmsausmas klusumā gaudoja sirēnas. Pēc tam viņš aizvēra durvis un nāca atpakaļ.

— Kopš paša sākuma līdz pat šim brīdim esmu da­rījis vienīgi muļķības, — Montegs teica. — Bet nu man tūliņ pat jādodas tālāk. Esmu ceļā dievs zina uz kurieni.

— Lai kādas muļķības jūs esat darījis, tās tika da­rītas diža mērķa labā, — Feibers sacīja. — Es do­māju, ka jūs esat miris. Radio lodīte, kuru jums iedevu …

— Tā sadega.

— Es dzirdēju, ka kapteinis jums kaut ko sacīja, un tad pēkšņi viss apklusa. Gandrīz jau gribēju do­ties jūs meklēt.

— Kapteinis ir miris. Viņš atrada radio lodīti, dzir­dēja jūsu balsi, draudēja izrēķināties ar jums. Es no­galināju viņu ar liesmu metēju.

Feibers atslīga krēslā un ilgi klusēja.

— Ak dievs, kā viss ir sarežģījies! — Montegs iesaucās. — Vēl vakar viss bija tik labi un jauki, bet šodien es jūtu, ka grimstu dibenā. Cik reižu cilvēks var nogrimt dibenā un palikt dzīvs? Es vairs nespēju elpot. Bītijs ir miris, bet reiz viņš bija mans draugs, un Millija aizgājusi no manis. Es domāju, ka viņa bija mana sieva, bet nu vairs neesmu par to īsti drošs. Un man nav vairs ne māju, ne darba, un mani vajā policija, un, skriedams šurpu, es noslēpu grāmatas kāda dedzinātāja mājā. Ak vai, ko es esmu izdarījis vienā pašā nedēļā!

— Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Tas bija krājies jau ilgu laiku.

— Jā, tas patiešām tā varētu būt. Jau sen es jutu, ka manī kas briest. Es darīju vienu, bet domāju citu. Kaut kas manī auga un milža. Brīnums, ka tas nebija redzams manā sejā. Un nu es esmu ieradies šeit, lai izpostītu arī jūsu dzīvi. Kuru katru brīdi viņi var būt klāt.

— Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal jutu, ka dzīvoju, — Feibers teica. — Šobrīd man vairs nav bail. Ko jūs tagad domājat darīt?

— Bēgt.

— Vai zināt, ka sācies karš?

— Jā, dzirdēju.

— Dīvaini gan, — vecais vīrs sacīja. — Karš šķiet tik tāls, jo mums ir savas raizes.

— Man nav bijis laika domāt par karu. — Mon­tegs izvilka simts dolāru banknoti. — Šī nauda lai paliek jums. Izlietojiet pēc saviem ieskatiem.

— Bet…

— Ap pusdienas laiku varbūt būšu jau miris. Izlie­tojiet to mūsu mērķa labā.

Feibers pamāja.

— Kaut kā mēģiniet nokļūt līdz upei, — viņš teica, — un, iedams gar krastu, jūs nonāksiet līdz vecām dzelzceļa sliedēm, kuras ved zemes iekšienē. Tālāk ejiet pa tām. Mūsu dienās, kad visur ir gaisa satik­sme, dzelzceļa sliežu nekur vairs nav, taču šīs rūsē starp pakalniem. Esmu dzirdējis, ka zemes iekšienē esot daudz klaidoņu apmetņu. Tos sauc vēl arī par stai- guļotājiem. Ja jūs noietu krietnu gabalu un uzmanīgi raudzītos apkārt, varbūt jums izdotos kādu atrast. Kā stāsta, gar agrāko Losandželosas dzelzceļu varot sa­stapt daudz bijušo harvardiešu. Lielākā daļa esot tādu, kurus meklējot policija. Bet viņi tomēr nav no­tverti. Viņu nav daudz, un valdība laikam neuzskata viņus par tik bīstamiem, lai tvarstītu ārpus pilsētas robežām. Kādu laiku jūs varētu slēpties pie viņiem un tad uzmeklēt mani Sentluisā. Beidzot arī es sākšu rīkoties un piecos no rīta ar autobusu braukšu uz Sentluisu uzmeklēt kādu bijušo iespiedēju. Jūsu nauda mums ļoti noderēs. Paldies, un lai dievs stāv jums klāt. Vai negribat brītiņu nosnausties?

— Nedrīkstu kavēties.

— Paskatīsimies, cik tālu viņi ir.

Feibers aši ieveda Montegu guļamistabā un pabī­dīja sāņus pie sienas pakārtu gleznu. Zem tās atradās televīzijas ekrāns pastkartes lielumā.

— Vienmēr esmu sev vēlējies pavisam mazu televī­zijas ekrānu, kuru, ja vajag, varētu aizsegt ar plauk­stu, nevis šīs milzīgās televīzijas sienas, kas mūždien auro un kliedz. Paskatieties.

Viņš pagrieza slēdzi.

— Montegs, — balss televizorā teica, un ekrāns iegaisinojās. — Montegs, — diktors pa burtiem no­sauca, — Gajs Montegs. Vēl nav notverts. Viņu meklē policijas helikopteri. No kaimiņu rajona saņemts jauns Mehāniskais Suns …

Montegs un Feibers palūkojās viens otrā.

— … no Mehāniskā Suņa neviens vēl nav izbēdzis. Kopš šo lielisko izgudrojumu izmanto pēdu dzīšanai, tas vēl ne reizes nav kļūdījies. Mūsu televīzijas aģen­tūra var būt lepna, ka tai dota iespēja ar helikoptera ievietotu televīzijas kameru sekot Sunim, kamēr tas pa pēdām dodas uz mērķi…

Feibers ielēja divas glāzes viskija.

— Iedzersim. Tas mums noderēs.

Viņi iedzēra.

— … oža ir tik pilnīga, ka Mehāniskais Suns spēj izšķirt ap desmittūkstoš dažādu smaku un izsekot desrnittūkstoš cilvēku bez atkārtotas noregulēšanas!

Feiberam pārskrēja viegli drebuļi, un viņš pārlaida skatienu savai istabai, sienām, durvīm, durvju roktu­rim un krēslam, uz kura sēdēja Montegs. Montegs pa­manīja šo skatienu. Viņi abi aši pavērās apkārt, un Montegam šķita, ka viņa nāsis pēkšņi ieplešas un oža tā saasinās, ka viņš jūt savas gaisā atstātās pēdas, uz durvju roktura palikušās mikroskopiskās sviedru lā­sītes, kas spīd kā lustras pakariņi. Viņš bija visur — šajā mājā un ārpus tās, viņš bija spīdošs mākonis, rēgs, un no šīs domas viņam aizžņaudzās kakls. Viņš redzēja, ka Feibers aiztur elpu, kā baidīdamies līdz ar gaisu ievilkt krūtīs bēgošā rēga ēnu.

— Mehāniskais Suns no helikoptera tūlīt tiks izsē­dināts dedzināšanas vietā!

Uz mazā televīzijas ekrāna parādījās nodedzinātā māja un cilvēku pūlis, un kaut kas, pārklāts ar pa­lagu, un no debesīm kā ķēmīgs, trīsošs zieds nolaidās helikopters.

«Tātad viņi ir nolēmuši novest šo spēli līdz galam,» Montegs nodomāja. «Cirka izrāde jāturpina, kaut arī pirms stundas ir sācies karš …»