REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Pretējā virzienā?

— Paskatieties!

Greindžers ieslēdza portatīvo televizoru. Uz ekrāna ņirbēja ēnas un krāsas, it kā šai mazajā kastītē būtu ieslēgts kāds murgains sapnis, kuru šeit mežā dīvainā kārtā varēja pārlikt no rokas rokā.

— Pēdu dzīšana turpinās pilsētas ziemeļos! — dik­tora balss kliedza. — Policijas helikopteri koncentrēti Astoņdesmit septītās avēnijas s un Birztalu parka ra­jonā!

Greindžers pamāja.

— Viņi tikai inscenē vajāšanu. Pie upes jums izde­vās sajaukt viņiem pēdas. To viņi nedrīkst atzīt. Viņi zina, ka skatītāju uzmanību pārāk ilgi nav iespējams piesaistīt. Izrādei steigšus vajadzīgs atrisinājums! Ja viņi sāktu pārmeklēt upi, tas varētu ieilgt līdz rī­tam. Tādēļ viņi nu meklē upuri, lai ar lielu pompu nobeigtu izrādi. Vai redzat? Pēc pāris minūtēm Mon­tegs būs notverts!

— Bet kā tad …

— Tūlīt jūs redzēsiet.

Helikoptera vēderā paslēptā televīzijas kamera tika pievērsta tukšai ielai.

— Skatieties! — Greindžers čukstēja. — Tas būsiet jūs. Ielas galā atrodas upuris. Paskat, cik prasmīgi kamera strādā! Darbības vieta. Satrauktas gaidas. Iela perspektīvā. Tūlīt būs redzams kāds nabaga cil­vēks, kurš izgājis pastaigāties. Kāds īpatnis. Savād­nieks. Policija pazīst šos dīvainos tipus, kuri mēdz klejot apkārt līdz rītausmai gluži vienkārši bez kāda iemesla vai arī tādēļ, ka mocās ar bezmiegu. Tā viņus gadiem izsekojusi un labi zina viņu ieradumus. Savā reizē tas viss var noderēt. Un šodien, kā liekas, būs šāda reize. Šodien tas glābs viņu reputāciju. Ak dievs, skatieties!

Pie ugunskura sēdošie vīri pieliecās televizoram tu­vāk.

Ekrānā varēja redzēt, ka no šķērsielas iznāk kāds cilvēks. Objektīvā pēkšņi ielēca Mehāniskais Suns. Helikopteri raidīja uz darbības vietu vismaz duci starmešu kūļu, kas ieslēdza cilvēku baltā gaismas stabu lokā.

— Montegs atrastsl — diktors kliedza. — Meklē­šana beigusies!

Vīrs, kurš nepavisam nebija vainīgs, apmulsis pa­lika stāvot ar kūpošu cigareti rokā. Viņš skatījās uz Suni, nezinot, kas tas tāds ir. Un droši vien tā arī ne­uzzināja. Viņš pameta acis uz debesīm un gaudojoša­jām sirēnām. Televīzijas kamera nolaidās zemāk. Suns palēcās, un tā kustības precizitāte bija patiešām apbrīnojama. Pazibēja adata. Uz mirkli darbība tika apstādināta, lai skatītāji labāk saredzētu apjukušo upuri, tukšo ielu un tērauda nezvēru, kurš kā lode traucās uz mērķi.

— Monteg, palieciet stāvot! — balss no debesīm sauca.

Un tai pašā mirklī kā Suns, tā kamera no augšas krita upurim virsū. Suns sagrāba viņu kā spīlēs. Viņš kliedza. Viņš kliedza! Viņš kliedza!!

Ekrāns nodzisa.

Klusums.

Tumsa.

Montegs iešņukstējās un novērsās.

Klusums.

Vīri sēdēja nekustīgām sejām, kamēr no tumšā ekrāna atskanēja diktora balss: — Gūstīšana beigu­sies. Montegs ir miris. Noziedznieks saņēmis pelnīto sodu.

Tumsa.

— Tagad pārcelsimies uz Hotel Lux Debesu zāli, no kurienes raidīsim pusstundu garu programmu «Pirms rītausmas», kurā …

Greindžers izslēdza televizoru.

— Vai ievērojāt, ka šī cilvēka seja ne mirkli netika rādīta tuvplānā. Pat jūsu tuvākie draugi nespētu pa­teikt, vai tas bijāt vai nebijāt jūs. Operators deva vienīgi mājienu, bet cilvēku iztēle paveica pārējo. No­lādēts! — viņš nočukstēja. — Nolādēts!

Montegs klusēja un, pagriezies atkal pret televi­zoru, drebēdams raudzījās tumšajā ekrānā.

Greindžers aizskāra viņa plecu.

— Apsveicam ar augšāmcelšanos.

Montegs pamāja.

— Tagad mēs gribam jums stādīties priekšā, — Greindžers turpināja. — Freds Klements, bijušais To­masa Hārdija katedras vadītājs Kembridžas universi­tātē tai laikā, kad tā vēl nebija pārvērsta ar Atoma inženieru skolu. Doktors Simonss, Ortegas darbu pēt­nieks no Kalifornijas universitātes. Kolumbijas uni­versitātes profesors Vests, kas pirms daudziem ga­diem devis krietnu ieguldījumu ētikas problēmu pētī­šanā. Svētais tēvs Peidovers, kurš pirms trīsdesmit gadiem savu uzskatu dēļ vienā nedēļā pazaudēja draudzi un pēc kāda laika pievienojās mums. Kas at­tiecas uz mani, es esmu sarakstījis grāmatu «Vienas rokas pirksti» vai, citiem vārdiem, «Indivīda un sa­biedrības savstarpējās attiecības» un tagad nu atro­dos šeit\ Esiet sveicināts mūsu vidū, Monteg!

— Es starp jums galīgi neiederos, — Montegs ar pūlēm dabūja pār lūpām. — Visu mūžu esmu darījis vienīgi muļķības.

— Tas mūs nepārsteidz. Mēs visi esam darījuši pareizās muļķības, citādi tagad nebūtu šeit. Kamēr mēs bijām katrs par sevi, mūsu vienīgais ierocis bija niknums. Pirms gadiem es iesitu dedzinātājam, kad tas nāca sadedzināt manu bibliotēku. Kopš tā laika es bēguļoju. Monteg, vai gribat palikt pie mums?

— Jā.

— Ko jūs varat mums piedāvāt?

— Neko. Man bija daļa Ekleziasta un kaut kas no Apokalipses, bet nu vairs nav it nekā.

— Ekleziasta grāmata mums noderētu. Kur jūs to glabājāt?

— Šeit, — Montegs pielika roku pie pieres.

— Ā, — Greindžers pasmaidīja un pamāja.

— Vai tas ir slikti? Vai nepareizi? — Montegs jautāja.

— Nē, tieši otrādi. Tas ir lieliski! — Greindžers pa­griezās pret garīdznieku. — Vai mums ir Ekleziasta grāmata?

— Jā. Kāds vīrs, vārdā Heriss, no Jangstaunas.

— Monteng! — Greindžers cieši satvēra Montega plecu. — Esiet uzmanīgs. Saudzējiet sevi. Ja ar He- risu kaut kas atgadās, tad jūs būsiet Ekleziasta grā­mata. Redzat nu, — vienā mirklī jūs esat kļuvis bez­gala svarīga persona!

— Bet es esmu to aizmirsis!

— It nekas nepazūd. Mēs pratīsim atsvaidzināt jūsu atmiņu.

— Esmu centies atcerēties, bet velti.

— Nav ko pūlēties. Kad vajadzēs, jūs atminēsieties. Cilvēka atmiņa ir līdzīga fotoplatei, bet visu mūžu mēs to vien darām, kā cenšamies izdzēst to, kas tur iekšā. Divdesmit gados Simonss izstrādājis metodi, kā atsaukt atmiņā reiz izlasīto. Vai jūs kādudien gri­bētu lasīt Platona «Republiku»?

— Protams!

— Es esmu Platona «Republika». Vai gribat lasīt Marku Aurēliju? Misters Simonss ir Marks Aurēlijs.

— Būsim pazīstami, — misters Simonss sacīja.

— Ļoti priecājos, — Montegs teica.

— Bet tagad atļaujiet stādīt jums priekšā Džona- tanu Sviftu, politiskās satīras «Gulivera ceļojumi» au­toru! Un Čārlzu Darvinu, un Šopenhaueru, un Ein- šteinu, un filozofu Albertu Šveiceru. Te nu mēs

esam — Aristofāns un Mahatma Gandijs, un Gau- tama Buda, un Konfūcijs, un Tomass PIkoks, un To­mass Džefersons, un Ābrams Linkolns. Un Matejs, Marks, Lūkass un Jānis — visi jūsu rīcībā.

Vīri iesmējās.

— Tas nevar būti — Montegs iesaucās.

— Jā, jā, — Greindžers smaidīdams atbildēja. — Un arī mēs esam grāmatu dedzinātāji. Mēs grāmatas iz­lasām un sadedzinām, lai pie mums tās netiktu atras­tas. Mikrofilmas neattaisnoja cerības. Tā kā mēs vienmēr esam ceļā, tās būtu jānorok un vēlāk jāatrok, bet tas saistīts ar lielu risku. Grāmatas labāk jāglabā galvā, lai neviens tās neredz, neviens neko nenojauš. Mēs katrs esam gabaliņš vēstures vai literatūras, vai starptautisko tiesību. Bairons, Toms Peins, Makia- velli, Kristus — tas viss ir mūsu galvās. Bet ir jau vēls. Un sācies karš. Mēs esam šeit, bet tālumā pilsēta mirdz tūkstoškrāsainās ugunīs. Par ko jūs domājat, Monteg?