REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Greindžers saņēma Montega roku.

— Reiz pirms piecdesmit gadiem vectēvs parādīja man vairākas filmas par Fau-2 reaktīvajiem šāvi­ņiem, — viņš turpināja. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt no divsimt jūdžu attāluma atombumbas sēni? Tas ir nieks, tīrais sīkums pret dabas varenību. Vec­tēvs man reizes desmit rādīja šo filmu un teica, viņš cerot, ka pienāks diena, kad pilsētas atvērs savas ro­bežas un ielaidīs sevī neskarto dabu, kura vienmēr atgādinās, ka uz zemes mums piešķirts visai maz vie­tas, ka dzīvojam dabas ielenkumā, kura ar vienu pūtienu vai taifūna vilni var paņemt atpakaļ to, ko de­vusi, lai mēs saprastu, ka neesam visuvareni. Ja nebū­sim modri, tā mūs pazudinās. Vai saprotat?'—Grein­džers pagriezās pret Montegu. — Mans vectēvs jau sen kopš miris, bet, ja jūs atvērtu manu galvaskausu, tad smadzeņu rievās patiešām atrastu viņa pirkstu iespie­dumus. Viņš veidoja mani. Kā jau es teicu, viņš bija tēlnieks. Es ienīstu romiešu Status Quo, viņš man sacīja. Cilvēkam alkaini jātver viss skaistais, jādzīvo tā, it kā tūlīt būtu jāmirst. Pasaulē jāraugās redzīgām acīm. Tajā ir daudz vairāk brīnumaina nekā jebkurā par naudu pērkamā brīnumu mašīnā. Neprasiet ne­kādu garantiju, jo tāda zvēra pasaulē nav. Un, ja ir, tad tas līdzīgs sliņķim no pērtiķu sugas, kas dien­dienā guļ kokā ar galvu uz leju un tā noguļ visu mūžu. Pie velna to visu, vectēvs teica. Vajag labi dūšīgi sakratīt koku, lai sliņķis uz pēcpuses noveļas zemē.

— Skatieties! — Montegs iekliedzās.

Sai brīdī sākās un beidzas karš.

Vēlāk viņi pat nespēja pateikt, vai vispār bija ko redzējuši. Varbūt tikai gaismas uzliesmojumu un kādu kustību tumšajās debesīs. Varbūt vienu mirkli viņiem virs galvām desmit, piecu vai vienas jūdzes augstumā kā milzu riekšas izsēti graudi atradās reak­tīvie bumbvedēji, kas traucās ar piectūkstoš jūdžu ātrumu stundā, un drausmīgi ātri un reizē briesmīgi lēni uz mostošos pilsētu sāka krist bumbas. Bombar­dēšana faktiski beidzās tai brīdī, kad bumbvedēju tē­mēšanas iekārtas ieraudzīja mērķi. Tikpat ātri kā iz­kapts vēziens karš bija cauri. Tas beidzās tai mirklī, kad tika nospiests bumbu metēja slēdzis. Kamēr bumbas sasniedza mērķi — šis brīdis, garš kā mū­žība, ilga trīs sekundes —, ienaidnieka lidmašīnas bija pazudušas kā lodes, kurām dabas bērns vispār netic, jo nav tās redzējis, bet viņa sirds pēkšņi apstā­jas, augums saļimst, plūst asinis, smadzenēs pazib dārgu atmiņu drumslas, un viņš, nesapratis, kas no­ticis, mirst.

Tas bija kaut kas neticams. Tikai viens vēciens. Montegs redzēja, kā dzelzs dūre nozib pār tālumā esošo pilsētu, un zināja, ka tūlīt ierēksies lidmašī­nas, kas, savu darāmo nodarījušas, it kā sacīs: sa­grūsti, ej bojā, mirsti, tā ka nepaliek akmens uz ak­mens.

Vienu mirkli Montegs ar savu domu spēku un bez­palīdzīgi paceltām rokām aizturēja bumbas gaisā. — Bēdziet! — viņš kliedza Feiberam. — Bēdziet! — viņš kliedza Klarisai. — Bēdz, bēdz! — viņš kliedza Mildredai. Bet tad atcerējās, ka Klarisa ir mirusi. Un Feibers atrodas kaut kur kalnos, ceļā ar rīta autobusu no viena iznīcināma objekta uz otru. Iznīcība vēl ka­rājās gaisā, taču nebija novēršama. Pirms autobuss nobrauks piecdesmit jardu, pilsēta, uz kuru tas devās, būs noslaucīta no zemes virsas, bet tā, kuru tas bija atstājis, pārvērsta pelnu un gruvešu kaudzē.

Un Mildreda …

— Bēdz, bēdz\

īsu sekundes daļu, kamēr bumbas vēl atradās gaisā jardu, pēdu, collu no Mildredas viesnīcas jumta, kādā istabā Montegs redzēja savu sievu. Viņš redzēja, kā viņa, noliekusies uz priekšu, skatās ņirbošajās televī­zijas sienās, no kurām, ne mirkli neapklusdami, ar viņu runā «radinieki» — tie tarkšķēja vienā gabalā, sauca viņu vārdā un smaidīja viņai pretim, ne ar puš- #*plēstu vārdu nepieminot bumbu, kura jau bija viņai gandrīz virs galvas. Mildreda urbās ar skatienu sie­nās, it kā cerot tur ieraudzīt savu mokošo bezmiega nakšu iemeslu. Viņa tiektin tiecās pretim šīm sienām, it kā gribētu mesties iekšā ņirbošo krāsu bezgalībā, ienirt un nogrimt tukšajā jautrībā.

Krita pirmā bumba.

— Mildred!

Bet varbūt — kurš gan to pateiks? — vispirms no zemes nozuda tieši milzīgās televīzijas stacijas ar savu krāsu un gaismas ņirbu un tukšo vārdu plū­diem?

Montegs, nokrizdams uz mutes zemē, redzēja un sajuta (vismaz viņam šķita, ka viņš redz un jūt), kā sienas Mildredas priekšā satumsa un no burvju priz­mām pārvērtās vienkāršos spoguļos, un Mildreda iekliedzās, jo tajā sekundes daļā, kas viņai bija atlicis, viņa ieraudzīja savu seju — baismīgi tukšu un atbai­došu, gluži vienu tukšajā istabā —, seju, kura acīm aprija sevi, un, attapusies, ka tā ir viņējā, aši pameta skatienu augšup, un tai mirklī ēka sabruka viņai pār galvu un līdz ar simtiem tonnu ķieģeļu, metāla, koka un apmetuma, līdz ar citu stāvu iemītniekiem rāva viņu lejā līdz pagrabam, kur sprādziens aiznesa viņus visus bezjēdzīgā, muļķīgā nāvē.

— Atceros! Atceros! — Montegs piekļāvās zemei. — Tas bija Čikāgā. Pirms daudziem gadiem. Millija

un es. Tur mēs satikāmies. Nu es atceros! Čikāgā. Pirms daudziem gadiem.

Pāri upei nāca gaisa triecienvilnis, apvēla vīrus kā domino kauliņus, uzrāva gaisā ūdens stabu, sagrieza putekļu vērpeti un, kokiem vaidot, pazuda dienvidu virzienā. Montegs, acis aizmiedzis, pieplaka zemei, it kā gribētu iespiesties tajā. Kad viņš uz mirkli pavēra plakstus, tad bumbu vietā gaisā redzēja pilsētu — pārvērtušos līdz nepazīšanai, ar neticami augstām ēkām, kādas neviens nekad nav uzcēlis, kādas neviens pat sapņos nav redzējis, ar ēkām, kas austas no sabir- zuša cementa šļācēm un mirdzošām metāla šķēpelēm un apvērstas otrādi, ar durvīm logu vietā. Sī pilsēta laistījās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup, mirkli sastinga gaisā kā fantastiska, daudzkrāsaina freska un tad sabruka pīšļos un putek­ļos.

Grāviens nāca pēc tam.

Montegs gulēja zemē cementa putekļiem pilnām acīm un zobiem un, slāpdams vai nost, asarām līstot, pēkšņi atcerējās … Vai tiešām? Jā, daļa no Ekleziasta un Apokalipses. Ātrāk, ātrāk fiksēt to atmiņā, iekams tā atkal nav izgaisusi, iekams nav norimis satricinā­jums, iekams nav noklusis vējš. Ekleziasta grāmata. Te nu tā bija. Pieplacis zemei, kura vēl drebēja, viņš domās sāka skaitīt rindu pēc rindas un atkārtoja tās atkal un atkal, un vārdi nu plūda raiti un viegli, un «Dentemas» reklāma netraucēja, un viņam šķita, it kā pats sludinātājs stāvētu līdzās un raudzītos viņā …

— Nu tas ir noticis, — kāda balss sacīja.

Vīri gulēja, kampjot gaisu kā krastā izmestas zi­vis. Viņi tvērās pie zemes, kā bērni tveras pie kaut kā pazīstama, un, kaut arī zeme bija auksta un mirusi, cieši jo cieši turējās tajā, un kliedza, lai nepārsprāgtu bungādiņas un lai neaptumšotos prāts, un arī Mon­tegs kliedza, turoties pretim baismajam vējam, kas šaustīja viņu sejas uri lūpas un lika asiņot deguniem.

Putekļu mākonis nosēdās, un tad iestājās bezga­līgs klusums. Un viņam, guļot pie zemes, šķita, ka viņš nu redz katru puteklīti, katru zāles stiebriņu, dzird katru kliedzienu, vaidu un čukstu šai pasaulē. Kopā ar putekļiem nolaidās klusums un līdzi tam arī laiks, kas viņiem bija tik nepieciešams, lai viss no­nāktu līdz viņu apziņai.

Montegs paskatījās uz upi. Vai mēs iesim uz priekšu gar krastu? Tad viņš pameta acis uz vecajām sliedēm. Varbūt dosimies tālāk pa šo ceļu? Vai varbūt tagad iesim pa šosejām, un mums būs laiks visu uz­ņemt sevī. Un vēlāk tas, kaut kur nogūlies mūsos, iz­paudīsies mūsu vārdos un darbos. Jau šodien pat mēs dosimies ceļā, lai īsti redzētu pasauli, lai vērotu, kā tā dzīvo un elpo, lai saprastu, kāda tā ir. Tagad es gribu redzēt visu, visu! Un, kaut arī nekas no tā vēl nebūs mans, kādreiz vēlāk tas kļūs par tādu, es to pa­darīšu par savu. Es gribu vērot pasauli redzīgām acīm, jo tikai tad varēšu piekļūt tai klāt, ja to iesūkšu asinīs un miljons reižu dienā izlaidīšu caur sirdi. Es tik cieši gribu to satvert, lai tā nekad vairs neizslī- dētu. Un kādu dienu tā visa būs mana. Ar vienu pirkstu jau esmu tai pieskāries. Tas ir iesākums.