REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Rīt es iešu pie iespiedēja. Tik daudz es nu vēl varu izdarīt.

— Saldu dusu, profesor.

— Saldas dusas šonakt nebūs. Visu nakti es būšu kopā ar jums, sīkdams ausī kā uzmācīgs ods, tiklīdz jums manis ievajadzēsies. Un tomēr — ar labu nakti un labu veiksmi!

Durvis atvērās un aizcirtās. Montegs atradās uz tumšās ielas atkal viens pats pret visu pasauli.

Tonakt pat debesis gatavojās karam. Tajās gūz- inoja melni mākoņi, starp kuriem kā draudīgi izlūki raudzījās zvaigžņu miljoni, un šķita — debesis sagrūs pār pilsētu, pārvēršot to baltu putekļu kaudzē, un sarkanā gaismā uzlēca mēness. Tā bija baismīga nakts.

Montegs nāca no metro stacijas ar naudu kabatā. Viņš bija devies uz banku, kas bija atvērta cauru nakti (tur klientus apkalpoja roboti), un tagad, iebā­zis ausī «Gliemežnīcu», klausījās paziņojumu: «Mēs esam mobilizējuši miljons vīru. Ja sāksies karš, mūs gaida ātra uzvara …» Pēkšņa mūzika pārmāca dik­tora balsi.

— Ir mobilizēti desmit miljoni, — otrā ausī viņam čukstēja Feibera balss. — Bet mums ziņo, ka mil­jons. Tā ir mierīgāk.

— Feiber!

— Jā?

— Bet es pats taču nedomāju. Es tikai daru to, kas man teikts, tāpat kā esmu darījis agrāk. Jūs sacījāt, lai es dabūju naudu, un es to dabūju. Bet kad es sākšu domāt un rīkoties pats?

— Jūs jau esat sācis ar to, ko pateicāt. Bet pašlaik jums vēl jāpaļaujas uz mani.

— Tā es paļāvos arī uz viņiem!

— Jā, un redzat, kur tas ir novedis. Kādu laiku jūs taustīsieties kā akls. Un tikmēr es sniegšu jums savu roku, pie kuras pieturēties.

— Vai tādēļ es pārgāju pretējā pusē, lai atkal rīko­tos pēc citu priekšrakstiem? Tad jau tas vispār nebija vērts!

— Jūs esat kļuvis daudz gudrāks!

Montegs, tuvodamies savai mājai, juta, ka kājas pašas viņu nes.

— Lūdzu, turpiniet.

— Vai gribat, lai es jums palasu priekšā? Lasīšu tā, lai jūs atcerētos. Vairāk par piecām stundām es neguļu. Tātad brīva laika man netrūkst. Ja vēlaties, lasīšu katru nakti, kamēr jūs aizmigsiet, un arī pēc tam. Kā stāsta, pat miegā cilvēka smadzenes spējot iegaumēt to, ko viņam čukst ausī.

— Jā.

— Nu, tad klausieties … — Talu, viņa pilsētas malā tika pāršķirta kāda lapa. — Jchovas grāmata.

Uzlēca mēness, un Montegs, viegli kustinot lūpas, soļoja tālāk.

Pulksten deviņos, kad viņš ieturēja vieglas vakari­ņas, durvju skaļrunis spalgi ierunājās un Mildreda izskrēja no televīzijas istabas, kā glābdamās no vul­kāna izvirduma. Misis Felpsa un misis Bouelsa ar martīni pudelēm rokās ienāca un pazuda vulkāna rīklē. Montegs atbīdīja šķīvi sāņus. Šīs sievietes bija līdzīgas milzīgām stikla lustrām, kas tinkšķina tūk­stošiem pakariņu, un pat cauri sienai viņš redzēja viņu platos, tukšos smaidus un dzirdēja, kā viņas spiedz, cenzdamās pārkliegt troksni.

Pēkšņi Montegs ar pēdējo kumosu mutē atradās pie televīzijas istabas durvīm.

— Tu izskaties lieliski!

— Lieliski.

— Tu, Millij, izskaties brīnišķīgi!

— Brīnišķīgi.

— Mēs izskatāmies apburoši.

— Apburoši!

Montegs klusēdams vēroja viņas.

— Mieru, Monteg, tikai mieru, — Feibers čukstēja.

— Kādēļ man bija te jāiegriežas? — Montegs tikko dzirdami murmināja. — Man vajadzēja aizvest jums naudu!

— To var izdarīt arī rīt. Esiet uzmanīgs!

— Nu, vai nav burvīga pārraide, ko? — Mildreda kliedza.

— Burvīga!

Uz vienas televīzijas sienas kāda sieviete smaidīja un dzēra apelsīnu sulu. «Diez, kā viņa to reizē var izdarīt,» Montegam iešāvās prātā neprātīga doma. Uz otras sienas rentgenā bija redzams, kā šis atspir­dzinošais dzēriens pa barības vadu aizplūst uz gaidās trīsošo kuņģi! Pēkšņi ar raķešu lidmašīnu istaba uzšāvās mākoņos un ienira gaiši zaļā jūrā, kur zilas zivis rija dzeltenas un sarkanas zivis. Pēc mirkļa trīs balti multiplikācijas klauni grandošu smieklu pava­dījumā cirta cits citam nost rokas un kājas. Un tad televīzijas sienas aizrāva skatītājus ārpus pilsētas, kur pa apli, kā paša nelabā dzītas, joņoja raķešu auto­mašīnas, triekdamās cita citai virsū. Gaisā uzlidoja vairāki cilvēku ķermeņi.

— Millij, vai tu redzēji?

— Redzēju, redzējul

Montegs pastiepa roku un pagrieza slēdzi. Attēli nodzisa, it kā no milzīga akvārija, kur trakā ātrumā šaudās zivis, būtu izlaists ūdens.

Visas trīs sievietes lēni pagriezās un ar neslēptu sašutumu pavērās Montegā.

— Kā jūs domājat, kad sāksies karš? — viņš jau­tāja. — Kā redzu, jūsu vīru šodien šeit nav.

— Vīri nāk, un vīri iet, — misis Felpsa noteica. — Pītu vakar iesauca armijā. Nākamo nedēju viņš būšot atpakaļ. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Pēc četr­desmit astoņām stundām visi būšot mājās. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Vakar Pītu iesauca armijā. Pēc ne­dēļas viņš būšot mājās. Ātrais …

Visas trīs sievietes sēdēja kā uz adatām, nepacie­tīgi raudzīdamās uz tukšajām, netīri pelēkajām sie­nām.

— Bet es nepavisam neraizējos, — misis Felpsa sacīja. — Lai raizējas Pīts, — viņa noķiķināja. — Lai raizējas Pīts pats. Nevis es. Es nepavisam neraizē­jos.

— Ja, — Millija piebalsoja. — Lai raizējas Pīts pats.

— Kā stāsta, vienmēr nogalinot tikai citu sieviešu vīrus.

— Arī es esmu to dzirdējusi. Es nezinu neviena cil­vēka, kurš būtu karā aizgājis bojā. Iet bojā, piemēram, lecot no jumtiem, kā pagajušo nedēļu Glorijas vīrs. Bet karā? Nav dzirdēts.

— Nav dzirdēts, — misis Felpsa atkārtoja. — Tur­klāt mēs ar Pītu vienmēr esam -teikuši: bez asarām, bez jūtu izplūdumiem. Man šī ir trešā laulība, viņam tāpat, un mēs abi esam neatkarīgi. Cilvēkam jābūt neatkarīgam, tā mēs vienmēr esam sacījuši. Pīts saka, ja viņu nogalinot, lai es neraudot, lai apprecot citu, aizmirstot viņu, un beigta balle.

— Es arī tā domāju, — Mildreda sacīja. — Vai vakar jūs redzējāt uz savām sienām Klāras Douvas piecu minūšu romāniņu? Tas ir par to, kā viņa …

Montegs raudzījas sieviešu sejās tāpat, kā bērnībā svešā baznīcā reiz bija raudzījies svēto tēlos. Tie viņam it neko neizteica, lai gan viņš vērsās pie tiem kā lūgšanā un ilgi nostāvēja to priekšā, cenzdamies iejusties baznīcas noskaņa, viņam svešajā reliģijā, jo dziļāk ievilkt krūtīs un līdz ar to asinīs viraka smaržu un īpatnos putekļus, cerot, ka tad viņam atklāsies, kļūs saprotamas šīs krāsainās figūras ar porcelānā acīm un rubīna lūpām. Bet velti, viss bija velti; viņš it kā atradās svešādā veikalā, kur viņa naudu neviens neņem pretī. Pat pieskaroties šiem tēliem, viņš nejuta nekādu saviļņojumu, vienīgi koka, ģipša un māla faktūru. Līdzīga sajūta viņam bija arī tagad savā televīzijas istabā, raugoties šajās trīs sievietēs, kuras nervozi grozījās krēslos, smēķēja, pūta gaisā dūmu mutuļus, knibinājās ap saviem pār- balinātajiem matiem un pētija koši sarkanos nagus, kas it kā liesmoja no viņa skatiena. Klusums vērta viņu sejas arvien drūmākas. Kad Montegs norija pēdējo kumosu, viņas gaidpilni paliecās uz priekšu. Tad ieklausījās viņa drudžainajā elpa. Visas trīs tuk­šās istabas sienas atgādināja bālas cieši aizmigušu milžu pieres. Montegam šķita, ja viņš tās aizskartu, tad sajustu uz saviem pirkstiem sviedru kārtiņu. Klu­sumam ieilgstot, milžu pieres nosvīda arvien vairāk, tāpat kā pieauga sasprindzinājums gan gaisā, gan šajās sievietēs, kuras vai dega aiz nepacietības. Kuru katru brīdi varēja gaidīt, ka viņas eksplodēs.