REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

— Paši darot sev galu? Slepkavojot cits citu?

Visu laiku pāri mājai austrumu virzienā traucās

reaktīvie bumbvedēji, bet tikai tagad abi to pamanīja un ieklausījās motoru rēkoņā, juzdami, ka no tās viņos viss dreb.

— Pagaidiet, Monteg, pacietieties. Karš apklusinās televīzijas istabas. Mūsu civilizācija traucas uz bezdi­beni. Turieties maliņā, lai jūs nesamin.

— Bet, kad viss sabruks, būs taču kāds, kas atkal sāks celt.

— Kurš? Vai tie, kuri citē Miltonu? Kuri saka: «Es atceros Sofoklu»? Vai viņi atgādinās tiem, kas būs palikuši dzīvi, ka cilvēkā ir arī kas labs? Nē, cilvēki domās tikai par to, kā nomētāt cits citu akmeņiem. Ejiet, Monteg, mājās. Un liecieties gulēt. Kādēļ jums

savas pēdējās stundas pavadīt, joņojot apkārt pa sprostu un velti cenšoties sevi pārliecināt, ka neesat vāvere riteni?

— Tatad tas viss jūs vairs neinteresē?

— Tas viss mani tik briesmīgi interesē, ka tādēļ esmu vai gluži slims.

— Bet jūs man negribat palīdzēt?

— Ar labunakti. Ar labunakti.

Montega rokas sniedzās pēc bībeles. To redzot, viņš pats šķita izbrīnījies.

— Vai jūs vēlaties iegūt šo grāmatu?

— Tās dēļ es atdotu labo roku, — Feibers sacīja.

Montegs gaidīja, ko viņa rokas darīs tālāk. Un tās,

neatkarīgi no viņa gribas, ka divas vienam mērķim pakļautas būtnes, sāka raut ārā grāmatas lapas. Titullapu, pirmo lapu, tad otru …

— Neprātīgaisl Ko jūs darāt! — Feibers pielēca kājās kā dzelts. Viņš metās Montegam virsū. Tas viņu atstūma atpakaļ un ļāva rokām turpināt darbu. Uz grīdas nokrita vēl sešas lapas. Montegs tās pacēla un Feibera acu priekšā saburzīja.

— Nevajag! Nevajag! — vecais vīrs iesaucās.

— Kurš var man to liegt? Es esmu dedzinātājs. Es varu jūs sadedzināt!

Vecais vīrs paskatījās uz viņu.

— To jūs nedarīsiet.

— Ja gribēšu, darīšu!

— Šī grāmata! … Nu neplēsiet taču!

Feibers, gluži bāls, drebošām lūpām, atslīga krēslā.

— Nemociet mani. Ko īsti jūs gribat?

— Es gribu, lai jūs mani pamācītu.

— Labi, labi.

Montegs nolika grāmatu un sāka gludināt sabur­zītās lapas. Vecais vīrs gurdu , skatienu vēroja viņu. Tad papurināja galvu, kā atbrīvodamies no stinguma.

— Monteg, vai jums ir nauda?

— Mazliet ir. Četri vai pieci simti dolāru. Kādā] jūs tā jautājat?

— Nesiet to šurp. Es pazīstu kādu cilvēku, kurš pirms pus gadsimta iespieda mūsu koledžas laikrak­stu. Tas bija tai gadā, kad semestra sākumā es, iegā­jis auditorijā, atklāju, ka uz drāmas vēstures kursu — no Eshila līdz Jūdžinam O'Nīlam — pierakstījies tikai viens students. Vai saprotat? Man šķita, ka manu acu priekšā saulē izkustu brīnišķa statuja. Cits pēc cita kā milzīgi tauriņi mira laikraksti. Neviens tos necentās atjaunot. Nevienam tie nebija vajadzīgi. Un tad valdība, sapratusi, ka būs daudz ērtāk un mie­rīgāk, ja cilvēki nelasīs neko citu kā tikai par skūp­stiem un dūres varoņiem, pielika visam punktu ar jums, ugunsvīriem. Tātad, es pazīstu kādu bijušo iespiedēju. Mēs varētu iespiest vairākas grāmatas un gaidīt, kad sāksies karš, kas sagraus visu pašreizējo un dos mums vajadzīgo grūdienu. Pāris bumbu, un visi šie «radinieki», viss mūsu māju sienās mītošais ākstu bars beidzot apklusīs! Un klusumā, kas pēc tam iestāsies, varbūt būs sadzirdams mūsu čuksts.

Viņi abi raudzījās uz galda guļošajā grāmatā.

— Esmu centies atcerēties, kas tajā iekšā, — Mon­tegs sacīja. — Bet, tiklīdz novēršu acis, viss izkūp. Ak, kā es gribētu kaut ko iebilst kapteinim Bītijam. Viņš ir daudz lasījis, un viņam uz visu ir gatavas atbildes. Tā vismaz izklausās. Un cik viņam lunkana mēle! Baidos, ka viņš mani apvārdos un es atkal kļūšu tāds pats kā agrāk. Vēl pirms nedēļas, pumpē­jot šļūtenē petroleju, es domāju, cik tas viss ir uzjaut­rinoši.

Vecais vīrs pamāja. — Kurš nerada, tam vajag iznī­cināt. Šī gudrība ir veca kā pasaule un mazgadīgo noziedzība.

— Tad, redz, kur es būtu ierindojams.

— Katrā no mums ir kaut kas no tā.

Montegs devās uz durvju pusi.

— Vai jūs nevarat man kaut kā palīdzēt, kad šovakar runāšu ar kapteini Bītiju? Man vajadzīgs aizsargs pret lietusgāzi. Briesmīgi baidos, ka noiešu dibenā, kad viņš atkal ņems mani priekšā.

Vecais vīrs neko neatbildēja, tikai vēlreiz uzmeta nervozu skatienu guļamistabas durvīm. Montegs to redzēja.

— Nu, kā tad paliek?

Vecais vīrs dziļi ievilka elpu, aizturēja un izpūta. Tad, aizmiedzis acis un sakniebis lūpas, vēlreiz ievilka gaisu un izpūta.

— Monteg… — viņš nedroši iesāka. Tad pagrie­zās pret viņu un sacīja: — Nāciet. Es gandrīz ļāvu jums aiziet. Kāds es esmu muļķis un gļēvulisl

Feibers atvēra guļamistabas durvis un ieveda Mon- tegu nelielā kambarītī, kur galds bija pilns visādiem instrumentiem, mikroskopiski smalkiem vadiņiem, spolītēm, spirālēm un kristāliņiem.

— Kas tas ir? — Montegs jautāja.

— Manas briesmīgākās gļēvulības pierādījums. Gadu gadiem es dzīvoju šais četrās sienās vienatnē ar savām domām. Elektronika un radiobūve kļuva par manu aizraušanos. Gļēvulība un dumpības gars, kas vienlaicīgi mājojis manī, rosināja mani izgudrot 50 te.

Viņš paņēma no galda mazu, zaļganu metāla priekšmetu, ne lielāku par divdesmit otrā kalibra lodi.

— Kur ņemu līdzekļus? Spēlēju birža. Tas ir pēdē­jais glābšanas riņķis inteliģentajiem bezdarbniekiem. Es spēlēju biržā un meistaroju šo lietiņu, un gaidīju. Drebēdams gaidīju pusi mūža, lai kāds sāktu runāt ar mani. Man pašam to darīt nebija drosmes. Toreiz, kad mēs parkā sēdējām līdzās, es sapratu, ka reiz jūs atnāksiet, tikai nezināju, vai kā dedzinātājs, vai kā draugs. Sis aparātiņš ir gatavs jau vairākus mēne­šus. Un tomēr es esmu tik briesmīgs gļēvulis, ka gan­drīz vai ļāvu jums aiziet!

— Tas izskatas līdzīgs «Gliemežnīcai».

— Tas ir vēl kaut kas vairāk! Tas arī dzird! Ja jūs, Monteg, to ieliekat ausī, es varu mierīgi sēdēt mājās un sildīt savus vecos, drebošos kaulus, un dzirdēt, kas notiek dedzinātāju pasaulē, un analizēt tās vājās puses, pats it nemaz neriskējot. Es būšu bišu māte, kas savā stropā ir drošībā. Bet jūs būsiet darba bite, mana ceļojošā auss. Man varētu būt šādas ausis visās pilsētas malās, starp visdažādākajiem cilvē­kiem. Es klausītos un izdarītu secinājumus. Ja darba bites ietu boja, es joprojām paliktu drošībā, censtos pārdzīvot savas bailes īsta komforta apstakļos, pats ne ar ko neriskējot. Redzat, cik es esmu nožēlojamsl

Montegs iebaza zaļo lodīti ausī. Vecais vīrs iebāza līdzīgu priekšmetu ari savā ausī un sāka kustināt lūpas.

— Monteg!

Viņa balss skanēja Montega galvā.

— Es jūs dzirdu\

Vecais vīrs iesmējās. — Es jūs arī dzirdu, turklāt ļoti labi!

Feibers runāja čukstus, bet Montegs visu dzirdēja pilnīgi skaidri.

— Kad būs laiks, ejiet uz dedzinātāju depo. Es būšu kopā ar jums. Mēs abi klausīsimies kapteinī Bītijā. Kas zina, varbūt viņš ir mūsējais. Es teikšu jums priekšā, ko sacīt. Mēs viņu kārtīgi izjokosim. Sakiet, vai jūs mani nenicināt par šo briesmīgo gļēvulību? Es sūtu jūs ārā, tumsā, bet pats taisos palikt aizmu­gurē ar savām elektroniskajām ausīm un mierīgi klau­sīties, kamēr jums var noraut galvu.

— Kairs dara, cik viņa spēkos, — Montegs atbil­dēja. Viņš ielika bībeli vecā vīra rokās. — Lūdzu. Tās vietā es atdošu viņam kaut ko citu. Bet rit…