REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Montegs iegāja virtuvē un nosvieda grāmatu uz galda.

— Monteg, tu esi pēdīgais stulbenis, — viņš teica. — Bet ko darīt tālāk? Ziņot par grāmatām vai lūkot tās aizmirst? — Viņš atkal atvēra savu grāmatu, cenzdamies nedzirdēt Mildredas smieklus.

«Nabaga Millija,» viņš nodomāja. «Nabaga Mon­teg, jo arī tu nespēj saprast šīs grāmatas. Bet kur gan lai lūdzu palīdzību, kur lai atrodu sev skolotāju, kad tik daudz gadu jau pazaudēts?»

«Pag, pag!» Viņš aizvēra acis. «Jā, nu kā tad!» Un atkal viņš domāja par zaļo parku, kur pirms gada reiz bija iegriezies. Pēdējā laikā viņš bieži to atcerē­jās, bet nu atmiņā iznira viss, kas tur bija noticis, kad vecais, melnajā ģērbtais vīrs, viņu ieraugot, kaut ko aši paslēpa kabatā.

…Vecais vīrs pietrūkās kājās, it kā gribētu bēgt.

— Pagaidiet! — Montegs teica.

— Es neesmu it neko nodarījis! — vecais vīrs dre­bēdams izsaucās.

— Neviens nesaka, ka jūs būtu.

Brīdi viņi sēdēja klusēdami maigi zaļajā lapotnes gaismā, un tad Montegs sāka runāt par laiku, un vecais vīrs viņam klusi atbildēja. Tā bija dīvaina, rimta saruna. Vecais vīrs viņam pastāstīja, ka bijis angļu valodas profesors, atlaists no darba pirms četr­desmit gadiem, kad studentu un līdzekļu trūkuma dēļ slēgtas visas humanitārās koledžas. Viņu sauca Fei- bers, un, kad bailes izzuda, viņš sāka runāt arvien raitāk un plūstošāk, raugoties debesīs, parkā un kokos, un, kad bija pagājusi kāda stunda, viņš noskaitīja Montegam kaut ko no galvas, un Montegs saprata, ka tā ir dzeja. Tad vecais vīrs, kļuvis vēl drošāks, noskaitīja vēl kaut ko, un arī tā bija dzeja. Feibers maigi izrunāja katru vārdu, turot plaukstu uz mēteļa kreisās kabatas, un Montegs zināja, ka tikai jāpastiepj roka, lai no tās izvilktu dzeju krājumu. Bet roku viņš tomēr nepastiepa. Viņa rokas — liekas un nevajadzīgas — stingi gulēja viņam uz ceļgaliem.

— Es, ser, nerunāju par konkrēto, — Feibers sacīja. — Es runāju par būtisko. Es šeit sēžu un apzi­nos, ka esmu dzīvs.

Vairāk nekas arī nenotika. Stundu ilgs monologs, dzeja, šī piebilde, un tad vecais vīrs, nemaz neņemot vērā, ka Montegs ir dedzinātājs, drebošiem pirkstiem uzrakstīja viņam uz papīra strēmeles savu adresi.

— Jūsu kartotēkai, — viņš teica, — ja sāksiet uz mani dusmoties.

— Es nedusmojos, — Montegs izbrīnīts atbildēja.

Gaitenī skanēja Mildredas spiedzīgie smiekli.

Montegs, iegājis guļamistabā, atvēra sienas skapi un pārskatīja savu kartotēku ar uzrakstu: Turpmākai izmeklēšanai (?). Tur bija arī Feibera kartīte. Viņš nebija veco vīru nodevis, bet adresi tomēr paturējis.

Montegs uzgrieza tālruņa numuru. Reizes desmit vada viņā galā signāls sauca Feibera vārdu, līdz bei­dzot klausulē atskanēja profesora vārgā balss. Mon­tegs paskaidroja, kas zvana. Atbilde bija ilga klusē­šana.

— Jā, mister Monteg?

— Profesor Feiber, gribu jums uzdot kādu dīvainu jautājumu. Sakiet, cik mūsu zemē ir palicis bībeles eksemplāru?

— Nesaprotu, par ko jūs runājat!

— Es gribu zināt, vai vēl ir palicis kaut vai viens bībeles eksemplārs.

— Jūs laikam gribat izlikt man lamatas. Es nepa­visam nedomāju ar kuru katru runāt pa tālruni!

— Cik Šekspīra un cik Platona grāmatu?

— Nevienas! Jūs to zināt ne sliktāk par mani. Itin nevienas!

Feibers nolika klausuli.

Arī Montegs darīja to pašu. Itin nevienas! Viņš to, protams, jau zināja no dedzinātāju depo sarakstiem, taču diez kādēļ gribēja dzirdēt vēl arī no Feibera.

Gaitenī Montegs sastapa Mildredu sajūsmā staro­jošu seju.

— Šovakar atnāks manas draudzenes!

Montegs parādīja viņai kādu grāmatu.

— Tā ir Vecā un Jaunā derība un bez tam …

— Nesāc nu atkal visu no gala!

— Iespējams, tas ir vienīgais eksemplārs, kas vis­pār saglabājies.

— Šodien pat atdod to atpakaļ, dzirdil Kapteinis Bītijs zina, ka tev tā ir!

— To nu gan viņš laikam nezina, tieši kādu grā­matu esmu nozadzis. Es atdošu tās vietā citu. Bet kuru? Vai Džefersonu? Vai varbūt Toro? Kura no tām ir mazvērtīgāka? Bet, ja nu es atdodu citu un Bītijs tomēr zina, tieši kuru nozagu, tad viņam kļūs pilnīgi skaidrs, ka mums te ir vesela bibliotēkai

Mildredas lūpas sašķobījās.

— Redzi nu, ko tu esi izdarījis. Tu mūs galīgi pa­zudināsi! Kas tev ir svarīgāks — es vai bībele? — Un viņa sāka kliegt, sēžot kā vaska lelle, kas kūst pati no sava karstuma.

Bet Montegs jau dzirdēja Bītija balsi: «Sēdieties, Monteg. Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāma­tas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par mel­niem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizde­gas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc no­daļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi me­līgie solījumi, nodrāztās atziņas un novecojusī filozo­fija.» Bītijs sēdēja viņa priekšā sviedriem norasojušu pieri, bet grīda bija nosēta melniem, liesmu vētrā mi­rušiem tauriņiem.

Mildredas kliegšana apklusa tikpat pēkšņi kā bija sākusies. Montegs viņā neklausījās.

— Ir tikai viena izeja, — viņš noteica. — Līdz va­karam, kad grāmata jāatdod Bītijam, man ir jāiztaisa tās kopija.

— Vai būsi mājās, kad sāksies «Baltais klauns» un atnāks viesi? — Mildreda viņam nopakaļ sauca.

Montegs durvīs palika stāvam, nepagriezdamies atpakaļ.

— Millij!

Klusums. — Kas ir?

— Millij, vai Baltais klauns tevi mīl?

Nekādas atbildes.

— Millij, vai… — Montegs aplaizīja lūpas. — …vai «radinieki» tevi mīl? Vai /oti mīl, ar visu sirdi un dvēseli?

Viņš juta, ka sieva izbrīnā blisina acis.

— Kas tas par muļķīgu jautājumu?

Viņš juta, ka varētu kaukt, bet viņa lūpas palika cieši sakniebtas un acīs nebija nevienas asaras.

— Ja tu redzi aiz durvīm suni, iesper viņam ar kāju, — Mildreda teica.

Viņš pastāvēja un ieklausījās. Tad atvēra durvis un pārkāpa slieksni.

Lietus bija pārstājis, un skaidrajās debesīs saule sliecās uz rietu. Ne uz ielas, ne mauriņā neviena ne­bija. Montegs atviegloti nopūtās un aizcirta aiz sevis durvis.

Montegs brauca metro vilcienā.

«Es esmu sastindzis,» viņš domāja. «Kad gan tas iesākās? Kad stingums pārņēma manu seju un au­gumu? Vai tas nenotika tai naktī, kad uzgrūdos tab­lešu pudelītei, kad uzdrāzos tai kā apslēptai mīnai?»

«Bet šis stingums pāries,» viņš domāja. «Varbūt ne tik ātri, bet es darīšu visu, lai tas pārietu, vai arī lūgšu palīgā Feiberu. Gan es atgūšu savu veco seju un vecās rokas. Esmu zaudējis pat savu ierasto dedzinā­tāja smaidu. Bez tā es jūtos kā pazudis.»

Aiz loga zibēja tuneļa siena — krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, cipari un tumsa, arvien lielāka tumsa — tas viss saplūda vienā ņirbošā veselā.

Reiz bērnībā kādā zilā, karstā vasaras dienā viņš bija sēdējis jūras krastā un centies piebērt ar smiltīm sietu, jo brālēns, ļauni jokodams, bija teicis: «Ja pie­bērsi sietu, dabūsi desmit centu!» Bet, jo ātrāk viņš bēra, jo ātrāk smiltis, sausi švīkstot, bira cauri. Rokas pagura, smiltis kūsāja, siets bija tukšs. Un viņš klusi sēdēja jūlija tveicē un juta, ka viņam pār vaigiem rit asaras.

Tagad, kad pneimatiskais vilciens kratīdams nesa viņu pa tukšajiem pazemes gaiteņiem, viņš atcerējās baismīgo sieta loģiku un, nolaidis skatienu, ieraudzīja, ka tur rokās atvērtu bībeli. Vilcienā atradās cilvēki,