REJS Bredberijs - 451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

Mildreda vairs nepretojās, un viņš palaida viņu vaļā. Viņa atslīga pret sienu, nošļuka zemē un palika sēžam, blenžot uz grāmatām. Kad vienai pieskārās viņas kāja, viņa to aši atvilka atpakaļ.

— Vakar šī sieviete… Millij, tu nezini, tu nere­dzēji viņas seju. Un Klarisa … Tu neesi runājusi ar viņu. Bet es esmu. Un tadi kā Bītijs baidās no viņas. Vai tas nav savādi? Nē, nu patiešām! Kādēļ no tādiem kā viņa jābaidās? Vakar dežūras laikā, kad salīdzi­nāju viņu ar mūsu vīriem, es pēkšņi sapratu, ka tos visus ienīstu un ka ienīstu arī pats sevi. Un nodo­māju, ka pareizāk būtu, ja sadedzinātu pašus dedzi­nātājus.

— Gaj!

Durvju automats klusi ierunājās: «Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.»

Klusums.

Viņi abi raudzījās te uz durvīm, te uz grāmatu kaudzi priekšā.

— Bītijs! — Mildreda ievaidējās.

— Tas nevar būt viņš.

— Atgriezies atpakaļ! — viņa čukstēja.

«… pie jums kāds atnācis… pie jums kāds atnā­cis …» durvju balss skandēja tālāk.

— Mēs neatvērsim.

Montegs atbalstījās pret sienu un lēni noslīga zemē uz ceļgaliem, un drebošām rokām sāka grābt grāma­tas citu pēc citas kā negudrs. Viņš gribēja iegrūst tās atpakaļ aiz ventilācijas režģa, bet tad saprata, ka otr­reiz tikties ar Bītiju viņam tikpat vairs nebūs spēka. Viņš palika sēžot uz grīdas, bet durvju automāta balss kļuva arvien uzstājīgāka.

— Ar ko mēs sāksim? — Viņš atšķīra kādu grā­matu un ieskatījās tajā. — Domāju, labāk sāksim no sākuma.

— Viņš var ienākt un sadedzināt mūs abus ar visām grāmatām!

Beidzot durvju balss norima. Iestājās klusums. Montegs juta, ka aiz durvīm kāds stāv, klausās un gaida. Pēc tam bija dzirdami aizejoši soļi.

— Paskatīsimies, kas te ir rakstīts, — Montegs sacīja.

Viņš runāja briesmīgi bikli un nedroši. Tad pārlaida acis kādām desmit lappusēm, šur tur izlasīdams pa gabalam, kamēr beidzot nonāca līdz šādām rindām:

«Ir aprēķināts, ka laika gaitā vienpadsmittūkstoš cilvēku labāk izvēlējušies nāvi nekā paklausījuši pa­vēlei sist olu no tievā gala.»

Mildreda sēdēja Montegam pretī.

— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Tas neno­zīmē itin neko. Kapteinim bija taisnība!

— Pagaidi, — Montegs sacīja. — Sāksim vēlreiz no sākuma.

Viņi lasīja visu pēcpusdienu, kamēr pār klusuma pārņemto māju lija auksts novembra lietus. Viņi sēdēja gaitenī, jo televīzijas istaba šķita pārāk tukša un pelēka, kad uz sienām nebija zibošo raķešu un konfeti ņirbošo varavīkšņu, un zeltītos tērpos ģērbto sieviešu, un melnos samta uzvalkos tērpto vīriešu, kuri vilka ārā no sudraba cilindriem simts mārciņu sma­gus trušus. Televīzijas istaba bija mirusi, un Mildreda ar tukšu skatienu raudzījās tajā, kamēr Montegs soļoja šurpu turpu, pa laikam pietupās un reizes des­mit skaļi nolasīja kādu lappusi.

«Mēs nevaram precīzi pateikt, tieši kurā brīdī dzimst draudzība. Ja traukā pilina ūdeni, tad ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura tas sāk plūst pāri malām. Tāpat arī laipnības izpausmē ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura sāk plūst pāri malām sirds.»

Montegs sēdēja, klausoties lietū.

— Varbūt tas ir sacīts par šo meiteni, kura dzī­voja tepat mums līdzās? Man tik daudz bijis par viņu jādomā.

— Viņa ir mirusi. Dieva dēj, runāsim par kaut ko citu.

Montegs, nepaskatījies uz sievu, drebēdams devās uz virtuvi, kur ilgi pa-lika stāvot pie loga un vēroja lietu sitamies rūtīs, bet tad, kad drebuļi pārstāja, atgriezās krēslainajā gaitenī un atvēra jaunu grā­matu.

«Cilvēks grib runāt tikai par sevi.» Piemiegtām acīm viņš pavērās sievā. «Cilvēks grib runāt tikai par sevi.»

— To es saprotu, — Mildreda teica.

— Bet Klarisa nerunāja tikai par sevi. Viņa runāja par citiem un arī par mani. No visiem gadu gaitā sastaptiem cilvēkiem vienīgi viņa man tiešām patika. Vienīgi viņa man raudzījās tieši acīs, it kā es kaut ko nozīmētu. — Viņš pacēla abas grāmatas. — Šie rakst­nieki jau sen ir miruši, bet es zinu, ka viss šeit rakstī­tais tā vai citādi saistīts ar Klarisu.

Ārā lietū pie durvīm bija dzirdama klusa skrāpē­šanās.

Montegs sastinga, Mildreda ievaidējās un pieplaka pie sienas.

— Tur kāds … pie durvīm … bet automāts … klusē…

— Es to atvienoju.

Aiz sliekšņa bija dzirdama viegla ošņāšana un jūtama elektrības izlādes smarža.

Mildreda iesmējās.

— A, tas taču ir tikai suns! Vai gribi, lai dzenu to prom?

— Ne soli,_vai dzirdi!

Klusums. Arā lija auksts lietus. Un no aizslēgt© durvju apakšas nāca elektrības izlādes smarža.

— Lasām tālāk, — Montegs mierīgi sacīja.

Mildreda paspēra grāmatu sāņus.

— Grāmatas nepavisam nav tas, kas cilvēki. Tu

lasi, un es lūkojos apkārt, taču nevaru nevienu ierau­dzīt!

Montegs paskatījas uz televīzijas istabas sienām: tās bija nedzīvas un pelēkas kā okeāna ūdeņi, taču varēja atkal sākt mutuļot, tiklīdz tiks iedegta elek­triskā saule.

— Bet «radinieki» ir dzīvi cilvēki. Viņi runā, es smejos, un viņi smejas. Un kur tad vēl krāsas!

— Jā, es zinu.

— Ja kapteinis Bītijs uzzinās par šīm grāma­tām … — Mildreda brīdi padomāja. Viņas seju pār­ņēma apjukums un tad šausmas. — Viņš var node­dzināt mūsu māju un «radiniekus»! Tas būtu bries­mīgi! Padomā, cik daudz te ieguldīts! Kādēļ man vajag lasīt šīs grāmatas? Saki, kādēļ

— Kādēļ! Kādēļ! — Montegs iekliedzās. — Pagā­jušo nakti es redzēju pretīgu čūsku. Tā bija nedzīva un reizē dzīva. Tai nebija acu, taču tā redzēja. Vai gribi paskatīties uz šo čūsku? Tā atrodas ātrās palī­dzības slimnīcā. Tur ir arī sīki aprakstīts ziņojums, kādu draņķi no tevis tā izsūkusi! Varbūt gribi aiziet un izlasīt? Nezinu tikai, vai tas jāmeklē ailē «Gajs Montegs» vai «Šausmas», vai «Karš». Vai varbūt gribi aiziet uz māju, kuru mēs vakarnakt nodedzinā­jām? Pameklēt pelnos tās sievietes kaulus, kura pati aizgāja nāvē? Bet Klarisa Maklelāna? Kur lai meklē­jam viņu? Varbūt morgā? Vai dzirdi!

Pāri mājai aiztraucās bumbvedēji, kaucoši gaudo­jot, dārdot un svilpjot kā milzīgs, neredzams Visumā rotējošs ventilators.

— Nolādētā pasaule! — Montegs iesaucās. — Mūž­dien tie lido pār mūsu galvām! Ik mirkli mūsu dzīve ir apdraudēta! Kādēļ neviens par to nerunā? Kopš 1960. gada mēs esam sākuši un uzvarējuši divus atomkarus! Vai tādēļ, ka mums mājās tik jautri, mēs esam aizmirsuši visu pasauli? Vai mēs neesam tik bagāti tādēļ, ka pārējā pasaule grimst nabadzībā? Kā dzirdēju, citur cilvēki dzīvojot badā, kamēr mēs esam paēduši. Un citur strādājot vaiga sviedros, kamēr mēs tikai līksmojamies. Laikam tādēļ mūs tik ļoti ienīst? Reiz pirms gadiem es dzirdēju runājam, ka visi mūs briesmīgi ienīstot. Vai zini, kādēļ? Es nudien nezinu! Bet varbūt šīs grāmatas atvērs mums acis. Varbūt tās pasargās mūs no vecajām, bezjēdzīgajām kļūdām! Bet tavi sasodītie idioti par to vēl nekad nav runā­juši, Millij, nu kā tu nesaproti? Ja mēs katru dienu lasītu stundu vai divas, tad varbūt…

Zvanīja tālrunis. Mildreda paķēra klausuli.

— Ena! — viņa priecīgi iesmējās. — Jā, vakara programmā ir «Baltais klauns».