STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

— Patiešām… man nav ne jausmas, — Rohans murmināja. Viņš ātri pieskrēja pie ārējās kontroles pults, caur receptoriem iesūknēja mazliet atmosfēras un, kamēr astro­gators, drūmi klusēdams, staigāja pa vadības kabīni, vēroja, kā analizatori cītīgi šķindina stikla traukus.

— Nu, kas ir?!

— Tas pats. Metāna četri procenti… skā­bekļa — sešpadsmit, — Rohans atteica. Viņš nevarēja saprast, 'kā • tas ir iespējams, un tomēr izjuta gandarījumu: vismaz tagad Horpahs nevarēs viņam nekā pārmest.

— Parādiet! Hm. Metāna četri, nu, lai velns mani parauj… labi! Rohan, ievadiet zondes orbītā, bet pēc tam atnāciet, lūdzu, uz mazo laboratoriju. Galu galā, kam tad mums ir zinātnieki! Lai tie lauza galvas.

Rohans nobrauca lejā, izsauca divus ra­ķešu tehniķus un atkārtoja tiem astrogatora rīkojumu. Pēc tam viņš atgriezās otrajā stāvā. Seit atradās speciālistu kabīnes un laboratorijas. Viņš gāja garām daudzajām metālā it kā iespiestajām durvīm, uz kurām bija lasāmi divi burti: «G. I>, «G. F.», «G. T.», «G. B.» un vēl citi, Mazās labora­torijas durvis bija līdz galam vaļā; laiku pa laikam vienmuļas zinātnieku sarunas apslā­pēja astrogatora balss. Rohans apstājās uz sliekšņa. Šeit bija visi «Galvenie» — Galve­nais Inženieris, Biologs, Fiziķis, Ārsts — un tehnologi no mašīntelpas. Astrogators paš­laik sēdēja malējā krēslā līdzās mazās skait­ļojamās mašīnas programmētājam, bet mel­nīgsnējais Moderons, savijis meitenīgo roku pirkstus, runāja:

— Es neesmu gāzu ķīmijas speciālists. Taču, lai nu kā, tas droši vien nav parastais metāns. Saišu enerģija citāda; atšķirība ir tikai simtajā vietā, tomēr tā ir. Tas reaģē ar skābekli vienīgi katalizatoru klātienē un arī tad kūtri.

Kādas cilmes ir šis metāns? — Hor- palis vaicāja, griezdams īkšķus vienu ap otru.

Ogleklis tajā noteikti ir organiskas cil­mes. Tā gan nav daudz, taču šaubu nav …

— Vai izotopi ir? Cik veci? Cik vecs ir šis metāns?

— No diviem līdz piecpadsmit miljoniem gadu.

— Tas nu gan ir diapazons!

— Mūsu rīcībā bija tikai pusstunda laika. Neko vairāk es nevaru pateikt.

— Doktor Kvastler! No kurienes nāk šis metāns?

— Nezinu.

Horpahs ar skatienu nomērīja pēc kārtas visus savus speciālistus.. Nu varēja gaidīt niknuma uzplūdus, taču viņš pēkšņi pasmai­dīja.

— Kungi, jūs taču esat pieredzējuši cil­vēki. Mēs lidojam kopā jau daudzus • gadus. Eš lūdzu jūs izteikt savas domas. Ko lai mēs tagad darām? Ar ko lai sākam?

Tā kā neviens vārdu ņemt nesteidzās, bio­logs Jope, viens no nedaudzajiem, kas nebi­jās Horpaha dusmu, mierīgi vērdamies ko­mandierim acīs, ierunājās:

— Tā nav parasta Subdeltas-92 klases planēta. Ja tas tā būtu, «Kondors» nebūtu gājis bojā. Tā kā uz «Kondora» klāja atra­dās speciālisti, kas nebija ne sliktāki, ne labāki par mums, tad vienīgais, ko mēs zi­nām droši, ir tas, ka viņu zināšanas izrādī­jušās nepietiekamas, lai novērstu katastrofu. Tātad mums joprojām jāsaglabā procedūras trešā pakāpe un jāizpētī sauszeme un okeāns. Es domāju, ka vajadzētu uzsākt ģeoloģiskos urbumus un vienlaikus ņemt priekšā šejie­nes ūdeni. Viss cits būtu tikai hipotēzes, bet pašreizējā situācijā mēs nevaram atjauties tādu luksusu.

— Labi, — Horpahs sakoda zobus. — Ur­bumi spēka lauka ietvaros nav nekāda pro­blēma. Tos vadīs doktors Noviks.

Galvenais ģeologs pamāja ar galvu.

— Kas attiecas uz okeānu … cik tālu no mums ir krasta līnija, Rohan?

— Ap divsimt kilometru… — navigators sacīja, nemaz nebrīnīdamies par to, ka ko­mandieris zina par viņa klātbūtni, pašu nemaz neredzēdams: Rohans stāvēja dažus soļus aiz astrogatora, pie durvīm.

— Patālu. Bet «Neuzvaramo» mēs nekus­tināsim. Jūs, Rohan, paņemsiet tik daudz cil­vēku, cik uzskatīsiet par vajadzīgu, varbūt Ficpatriku vai vēl kādu no okeanologiem. Un sešus rezerves energobotus. Ar tiem jūs do­sieties uz krastmalu. Strādāsiet tikai spēka lauka aizsegā; nekādu ekskursiju jūrā, ne­kādas ieniršanas. Automātus arī palūgšu saudzēt — mums to nav pārāk daudz. Skaidrs? Nu tad varat sākt. Ahā, vēl kas. Vai šejienes gaiss der elpošanai?

Ārsti sačukstējās.

— Principā jā, — beidzot sacīja Stor- monts, tomēr bija manāms, ka gluži pārlie­cināts viņš nav.

— Ko nozīmē «principā»? Der vai neder elpošanai?

— Sādu metāna daudzumu nevar uzska­tīt par indiferentu organismam. Pēc kāda laika asinis būs pārsātinātas, bet tas var izraisīt vieglus smadzeņu simptomus, rei­boni … lai gan tikai pēc stundas vai pat pēc dažām stundām.

— Bet varbūt varētu iztikt ar kādu me­tāna. absorbētāju?

— Nē, astrogator. Tas ir, pareizāk, nav nekādas jēgas izgatavot absorbētājus, jo tos vajadzētu bieži mainīt, un bez tam skābekļa procents tik un tā ir diezgan zems. Es per­soniski iesaku skābekļa aparātus.

— Mhm. Vai citi domā tāpat?

Vite un Eldjarns apstiprinādami pamāja ar galvām. Horpahs piecēlās.

— Tātad sākam. Rohan! Kas ir ar zon­dēm?

— Tūlīt tas izšausim. Vai pirms došanās ceļā es varu vēl pārbaudīt orbītas?

— Varat.

Rohans izgāja, atstādams aiz sevis labora­torijas troksni. Kad viņš pārkāpa vadības kabīnes slieksni, saule jau rietēja. Tās tum­šajā, gandrīz vai ar violetu purpuru pieliju­šajā diskā pie apvāršņa nedabiski skaidri iezīmējās krātera robotā kontūra. Debesis, kas šajā Galaktikas apgabalā mudžēt mu­džēja no zvaigznēm, tagad šķita vēl milzīgā­kas. Arvien zemāk uzliesmoja lieli zvaig­znāji, it kā uzsūcot sevī. tumsā grimstošo tuksnesi. Rohans pieslēdzās kuģa priekšgala pavadoņu katapultai. Šai brīdī tika norai­dīts rīkojums izšaut divus fotopavadoņus. Nākošos bija paredzēts palaist pēc stundas. Rīt planētas abu pusložu dienas un nakts fo­touzņēmumiem būs jādod priekšstats par visas ekvatoriālās joslas ainu.

— Minūte un trīsdesmit viena … azimuts septiņi. Tēmēju … — skaļrunī atkārtoja dzie­doša balss.

Rohans, pagriezis kloķi, apklusināja to un piebīdīja krēslu pie kontroles pults. Viņš ne­vienam nebūtu atzinies, ka viņu allaž val­dzināja šī gaismas rotaļa, kāda sākas, iz­šaujot zondi planetārajā orbītā. Vispirms iezaigojās rubīnsarkanās, baltās un gaišzilās būstera kontrolspuldzītes. Tad ierūcās starta automāts. Kad automāta tikšķi%piepeši ap­rāvās, kreisera korpuss viegli nodrebēja. Vienlaikus ekrānos fosforiski iezaigojās tuk­snesis. Ar smalku, līdz galējībai saspringtu dūkoņu, apšļācot mātes kuģi ar liesmu strūk­lām, no priekšgala katapultas izšāvās minia­tūrs lādiņš. Būsteram arvien attālirtoties, tā mirdzums uz kāpu nogāzēm blāvoja vājāk un vājāk, līdz izdzisa pavisam. Tagad mazo raķeti vairs nevarēja pat dzirdēt, toties gais­mas orģija bija pārņēmusi visu pulti. Trakā steigā no tumsas iznira ballistiskās kontroles iegarenās uguntiņas, tām pretī apstiprinoši mirkšķināja tālvadības pērļainās spuldzītes, pēc tam, atgādinot zaigojošu jaungada eg­līti, uzliesmoja signāli, kas vēstīja, ka pa­mesta kārtējā izdegusī čaula, un, beidzot, pāri visam šim varavīkšņainajam ņudzeklim iedegās balts, tīrs kvadrāts, darot zināmu, ka pavadonis ievadīts orbītā. Tā sniegbaltās virsmas vidū neskaidri iezīmējās pelēka saliņa un mirgodama izveidoja skaitli 67. Tas bija lidojuma augstums. Rohans vēlreiz pārbau­dīja orbītas elementus: gan perigejs, gan apogejs atbilda paredzētajiem. Te nekas vairs nebija darāms. Viņš palūkojās klāja pulk­stenī, kas rādīja astoņpadsmit, pēc tam — patlaban lietojamā vietējā laika pulkstenī: vienpadsmit naktī. Rohans uz brīdi pievēra acis. Viņam bija prieks par gaidāmo ekskur­siju uz okeāna krastu, jo viņš labprāt darbo­jās patstāvīgi.