STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Jau iztālēm atbraucēji saklausīja šīs skudru pūznim līdzīgās rosīšanās atbalsis. Virs kus­tīgajiem gaismas stabiem pacēlās klusais, mirdzošu strēļu glāstītais kreisera stāvs. Iede­gās zilas ugunis, norādot vietu, kur pavērsies ceļš cauri spēka laukam, un ar smalku putekļu biezo kārtu klātās mašīnas cita pēc citas iebrauca apļveida laukuma vidū. Rohans, vēl nepaspējis nolēkt, jau uzsauca vienam no tu­vāk stāvošajiem, kurā viņš pazina Blanku: «Kas ir ar «Kondoru»?»

Bet bocmanis par šķietamo atklājumu neko nebija dzirdējis, un īpašus jaunumus Rohans no viņa neuzzināja. Pirms sadegšanas atmo­sfēras blīvajos slāņos četri pavadoņi bija pie­gādājuši vienpadsmit tūkstoš uzņēmumu, kas tika uztverti pa radio un tūlīt projicēti uz spe­ciāli kodinātas klišejas kartogrāfijas kabīnē. Lai velti nezaudētu laiku, Rohans izsauca kar­togrāfu tehniķi Eretu un, stāvēdams zem du­šas, iztaujāja viņu uzreiz par visu, kas noticis uz kuģa. Erets bija viens no.tiem, kas iegūtajā fotogrammā meklēja «Kondoru». Šo tērauda drumsliņu smilšu okeānos centās atrast vien­laikus kādi trīsdesmit cilvēki. Bez planetolo- giem šim darbam bija mobilizēti kartogrāfi, radiolokatoru operatori un visi klāja piloti. Veselu diennakti viņi pārmaiņus skatīja cauri iegūtos fotouzņēmumus, atzīmējot ikkatra aizdomīga planētas punkta koordinātes. Taču ziņa, ko Rohanam bija pavēstījis ko­mandieris, izrādījās nepatiesa. Par kuģi ticis noturēts neparasti augsts klinšu stabs, jotas

meln regulārai raķetes ēnai apbrīnojami lī­dzīgu ēnu. Un tā par «Kondora» likteni jo­projām nekas nebija zināms. Rohans gribēja steigties pie komandiera ar ziņojumu, bet tas jau bija devies pie miera. Tāpēc Rohans aizgāja uz savu kabīni. Par spīti noguru­mam viņš ilgi nevarēja aizmigt.

Bet otrā rītā astrogators ar planetologu vadītāja Balmina starpniecību lika visu sa­vākto materiālu nogādāt uz galveno labora­toriju. Pulksten desmitos no rīta Rohans sajuta tādu izsalkumu — viņš vēl nebija pabro­kastojis —, ka nobrauca otrajā stāvā radio­lokatoru operatoru mazajā kopkajītē, un šeit, kad viņš, kājās stāvēdams, beidza dzert ka­fiju, to atrada Erets.

— Ko, rokā ir?! — Rohans izdvesa, ierau­dzījis kartogrāfa satraukto seju.

— Nē. Bet esam atraduši kaut ko vare­nāku. Nāciet ātrāk — astrogators jūs sauc …

Rohanam likās, ka lifta stiklotais cilindrs rāpjas augšā neticami lēni. Krēslainajā ka­bīnē valdīja klusums, bija dzirdama releju dūkšana, bet no padeves mehānisma slīdēja ārā aizvien jauni, no mitruma spoži uzņē­mumi, taču neviens tiem nepievērsa uzma­nību. Divi tehniķi izņēma no atveres sienā kaut ko līdzīgu epidiaskopam un izslēdza ap­gaismojumu tieši tai brīdī, kad Rohans atvēra durvis. Citu galvu vidū viņš paguva ierau­dzīt sirmo astrogatora galvu. Nākošajā mirklī sudrabaini iezaigojās no griestiem nolaistais ekrāns. Dziļajā klusumā bija dzirdami tikai satraukti elpas vilcieni. Rohans pienāca, cik vien tuvu varēdams, pie lielās, gaišās plāk­snes. Uzņēmums nebija visai izdevies, tur­klāt tikai melnbalts. Sīku, nekārtīgi izmē­tātu krāteru ieskāvumā iezīmējās kaila pla­kankalne, kas kādā vietā aprāvās ar tik taisnu līniju, it kā klintis tur būtu nošķēlis milzīgs nazis; tā bija krastmalas līnija, jo pārējo uzņēmuma daļu aizpildīja okeāna vien- dabīgais melnums. Netālu no šīs kraujas pletās izplūdušu formu mozaīka, ko divās vietās aizsedza mākoņu švīkas un to ēnas. Bet tik un tā vairs nebija šaubu, ka šī nepa­rastā, detaļās miglainā formācija nav ģeolo­ģisks veidojums.

— Pilsēta… — satraukti nodomāja Ro­hans, taču nepateica to skaļi. Visi joprojām klusēja. Tehniķis pie epidiaskopa velti pūlē­jās padarīt attēlu asāku.,

— Vai traucējumi uztverot bija? — vispā­rējā klusumā atskanēja astrogatora mierīgā balss.

— Nē, — no tumsas atbildēja Balmins. — Uztveršana bija skaidra, bet tas ir viens no trešā pavadoņa pēdējiem uzņēmumiem. As­toņas minūtes pēc tā pārraidīšanas pavado­nis pārstāja atbildēt uz signāliem. Jādomā, ka uzņēmums izdarīts caur objektīviem, ko paaugstināta temperatūra jau bija bojājusi.

— Kamera atradās virs epicentra ne aug­stāk kā septiņdesmit kilometru, — piemeti­nāja cita balss, kas, kā šķita Rohanam, pie­derēja vienam no visspējīgākajiem planeto- logiem — Maltem. — Bet, taisnību sakot, es augstumu būtu novērtējis uz piecdesmit pie­ciem līdz sešdesmit kilometriem … Lūdzu paskatieties… — Maltes siluets aizēnoja daju ekrāna. Pielicis pie attēla caurspīdīgu plastmasas šablonu ar tanī izgrieztiem aplī­šiem, viņš pielaikoja to pēc kārtas vairākiem krāteriem uzņēmuma pretējā malā.

— Tie ir manāmi lielāki nekā iepriekšējos uzņēmumos. Bet galu galā, — viņš piebilda, — tam nav īpašas nozīmes. Tā vai citādi.. .

Malte nepabeidza, bet visi saprata, ko viņš bija gribējis pateikt: viņi drīz pārbaudīs fotoattēla precizitāti, jo izpētīs šo planētas ap­vidu. Kādu brīdi visi vēl lūkojās attēlā. Ro­hans vairs nebija tik pārliecināts, ka tajā redzama pilsēta vai, pareizāk, pilsētas dru­pas. Ka ģeometriski pareizais veidojums jau sen ir atstāts likteņa ziņā, liecināja viļņvei­dīgās kāpu ēnas, tievas kā svītriņas, kas no visām pusēm ieskāva komplicētos veidoju­mus, no kuriem daži bija gandrīz iegrimuši tuksneša smilšu plūdos. Bez tam šīs ģeomet­riski precīzās drupas divās nevienādās da­ļās dalīja melna līkloču līnija, kas kļuva jo platāka, jo dziļāk iesniedzās sauszemē, — seismiskā plaisa, kas bija pāršķēlusi uz pu­sēm dažas lielās «celtnes». Viena, neapšau­bāmi sagāzusies, veidoja it kā tiltu, kura gals bija aizķēries aiz plaisas pretējās malas.

— Lūdzu gaismu, — atskanēja astrogatora balss. Kad gaisma iedegās, viņš palūkojās sienas pulkstenī.

— Pēc divām stundām startējam.

Atskanēja juceklīgas balsis; visenerģiskāk protestēja Galvenā Biologa ļaudis, kas iz­mēģinājuma urbumos bija jau sasnieguši iežus divsimt metru dziļumā. Horpahs at­meta ar roku, rādīdams, ka nekādas disku­sijas nebūs.

— Visas mašīnas uz klāja! Iegūtos mate­riālus lūdzu fiksēt. Uzņēmumu izpēte un pā­rējās analīzes lai iet savu gaitu. Kur ir Rohans? Ā, jūs esat šeit. Labi. Vai jūs dzir­dējāt, ko es teicu? Pēc divām stundām visiem jābūt starta posteņos.

Izkrautās mašīnas steidzīgi, bet sistemā­tiski nogādāja atpakaļ kuģī. Uz Balmina vai­manām, kurš lūdza vēl piecpadsmit minūtes urbumu turpināšanai, Rohans nereaģēja.

— Jūs dzirdējāt, ko sacīja komandieris, — viņš atkārtoja pa labi un pa kreisi, steidzi­nādams montētājus, kas pie izraktajiem grāvjiem piebrauca lielus celtņus. Urbšanas iekārtas, provizoriskas režģu grīdas, degvie­las tvertnes cita pēc citas pazuda kravas telpas lūkās; kad vairs tikai izrakņātā grunts liecināja par paveikto darbu, Rohans kopā ar Vestergardu, Galvenā Inženiera vietnieku, katram gadījumam vēl apstaigāja pamesto pētījumu vietu. Pēc tam cilvēki nozuda kuģī. Tikai tad spēka lauka malā sakustējās smil­tis, pa radio izsauktie energoboti atgriezās ierindā un iebrauca kuģī, kas, ievilcis zem apšuvuma plāksnēm nobrauktuvi un pasa­žieru lifta vertikālo šahtu, brīdi stāvēja nekustīgi, tad vēja vienmuļo gaudoņu apslā­pēja saspiestā gaisa metāliskā svilpšana sprauslās. Kuģa pakaļgals ietinās putekļu mākoņos, tajos iezaigojās zaļa blāzma, jauk­damās ar saules sarkano gaismu, un nerim­stošu pērkonu dārdoņā, kas satricināja tuk­snesi un daudzkārt atbalsojās klinšu sienās, kuģis lēnām pacēlās gaisā, lai, atstājis aiz sevis klintī izsvilinātu apli, pārstiklojušās kāpas un kondensējušās miglas lēverus, ar pieaugošu ātrumu pazustu mēļajās debesīs. Labu laiku pēc tam, kad bālganām tvaiku līnijām tik tikko iezīmētais ceļš izplēnēja atmosfērā, bet kailo klinti pamazām pārklāja ceļojošās smiltis, piepildīdamas tukšos raku­mus, pie debesu rietumu pamales parādījās tumšs mākonis. Zemu slīdēdams, tas pletās plašumā. Izvirzījis virmojošu taustekli un ieskāvis ar to kuģa nolaišanās vietu, māko­nis sastinga. Tā tas kādu laiku palika karā­jamies debesīs. Kad saule jau bija krietni pret rietumiem, no mākoņa uz tuksnesi sāka līt melns lietus.