STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

Viņiem aiz muguras palika «pilsēta», kas tagad bija redzama kā rudā miglā iegrimusi regulāras kontūras melna līnija. Rohans uzņēma sakarus ar «Neuzvaramo», noraidīja astrogatoram iegūto informāciju, kas faktiski līdzinājās nullei, un kolona, joprojām ievēro­jot visus drošības noteikumus, griezās at­pakaļ uz drupām.

Pa ceļam atgadījās neliela ķibele. Kreisais malējais energobots, laikam sīkas kursa kļū­das dēļ, pārmērīgi paplašināja spēka lauka robežas, tā ka pēdējais skāra viņiem pāri pārkārušās, smailās, šūnainās celtnes malu. Antimatērijas izstarotājs, kurš bija saistīts ar spēka lauka jaudas patēriņa indikatoriem un kuru, rēķinoties ar iespējamu uzbrukumu, kāds bija iestādinājis automātiskam triecie­nam, pēkšņo jaudas patēriņa pieaugumu in­terpretēja kā acīmredzamu pazīmi, kas lie­cina, ka kāds mēģina ielauzties spēka laukā, un izšāva uz nevainīgo drupu kaudzi. Sa­šķiebušās «celtnes» visa augšējā sekcija Ze­mes debesskrāpja lielumā zaudēja savu netīri melno nokrāsu; sakarsusi līdz baltkvēlei, tā žilbinoši uzliesmoja, lai nākamajā sekundes daļā izirtu un pārvērstos verdoša metāla gāzmā. Neviena metāla druska nenokrita uz braucējiem, jo liesmojošās šķembas noslīdēja pa spēka lauka neredzamā kupola virsmu. Vēl nesasniegušas zemi, tās iztvaikoja ter­miskā trieciena karstumā. Taču anihilācija izraisīja strauju radiācijas pieaugumu, gei- geri automātiski ieslēdza trauksmes signālu, un Rohans, lādēdamies un solīdams sadot pa kaklu tam, kas bija tik nemākulīgi iepro­grammējis aparatūru, zaudēja krietni daudz

laika, atsaukdams trauksmi un atbildēdams «Neuzvaramajam», kas bija pamanījis uz­liesmojumu un nekavējoties pieprasīja pa­skaidrojumu par tā cēloni.

— Pagaidām mēs zinām tikai tik daudz, ka tas ir metāls. Visticamāk tērauds ar vol­frama un niķeļa piejaukumu, — sacīja Bal- mins, kas, pārmērīgi neuztraukdamies par radušos jezgu, izmantoja iespēju un izdarīja degošo krāsmatu liesmu spektroskopisku ana­līzi.

— Vai jūs varat noteikt vecumu? — Ro­hans ievaicājās, no rokām un sejas noslau­cīdams sīkās smiltis. Viņiem aiz muguras palika neskartā, svelmē sačervelējusies drupu daļa, kas tagad kā aizlauzts spārns nokarā­jās pāri ceļam, kur viņi tikko bija braukuši.

— Nē. Varu pateikt vienīgi, ka tās ir ve­cas. Velnišķīgi vecas, — viņš atkārtoja.

— Mums tās jāizpētī sīkāk… Un es ne­prasīšu vecajam atļauju, — Rohans piebilda v ar negaidītu apņēmību.

Viņi apstājās pie komplicēta objekta, ko veidoja vairāki koncentriski savienoti atza­rojumi. Spēka laukā pavērās eja, kuru iezī­mēja divas raķetes. Tuvumā šķita, ka te valda haoss. Celtnes fasādi veidoja ar stiepļu «sukām» klātas trīsstūrainas plāk­snes, no iekšpuses tās balstīja stieņu pinumi zaru resnumā; tuvāk ārpusei varēja manīt zināmu kārtību, bet dziļāk, kur viņi mēģi­nāja ielūkoties ar spēcīgiem starmešiem, stieņu mežs sazarojās, sadalījās un atkal saplūda vienkop, veidojot lielus mezglus, un tas viss atgādināja gigantisku, no miljoniem samudžinātu kabeļu veidotu stiepļu režģi. Viņi meklēja tur elektriskās strāvas, polari­zācijas pēdas, relikto magnētismu, beidzot radioaktivitāti, — taču viss velti.

Zaļās raķetes, kas iezīmēja ieeju' spēka laukā, nemierīgi mirgoja. Kauca vējš, gaisa strāvas, laužoties tērauda biezoknī, sātaniski gaudoja.

— Ko gan var nozīmēt šie negantie džun­gļi!

Rohans slaucīja no sejas putekļus, kas lipa pie nosvīdušās ādas. Viņi abi ar Balminu stāvēja uz lidojošā izlūka zemām margām apjoztās muguras; izlūks kopā ar viņiem lidinājās pārdesmit metru augstumā virs «ielas» vai, pareizāk, virs trīsstūrainā lau­kuma starp divu līdzās stāvošu celtņu dru­pām. Tālu lejā atradās viņu mašīnas, un mazi cilvēciņi, līdzīgi figūriņām no rotaļlietu kārbas, galvas atgāzuši, vēroja viņus.

Izlūks lidoja. Tagad viņi atradās virs mel­nām, asām metāla smailēm klāta līdzenuma; vietām to sedza šīs trīsstūrainās plāksnes, ku­ras tomēr neatradās vienā plaknē; atliekušās uz augšu vai uz sāniem, tās ļāva ieskatīties dziļuma tumsā. Samudžinātu barjeru, stieņu, šūnveida ieplaku mudžeklis bija tik blīvs, ka tur neiekļuva saules gaisma, un arī starmešu raidītie stari bezspēcīgi iestiga tajā.

— Kā jūs domājat, Balmin, kas tas va­rētu būt? — Rohans atkārtoja. Viņš bija nikns. Nemitīgi slaucītā piere kļuva sarkana, jida sāpēja, acis sūrstēja, pēc dažām minū- lem viņam bija jāpārraida kārtējais ziņojums «Neuzvaramajam», bet viņš nespēja pat sa­meklēt vārdus, lai izteiktu to, ko skatīja acis.

— Neesmu gaišreģis, — atbildēja zināt­nieks. — Neesmu pat arheologs. Bet, starp citu, es domāju, ka arī arheologs neko jums nepateiktu. Man liekas … — Viņš aprāvās.

— Runājiet taču!

— Pēc apdzīvojamas konstrukcijas tā kā neizskatītos. Pēc kādu būtņu mājokļu dru­pām, jūs saprotat? Ja to vispār var ar kaut ko salīdzināt, tad laikam gan ar ma­šīnu …

— Ar mašīnu? Bet ar kādu? Ar informāci­jas vākšanas mašīnu? Varbūt tas bijis kāds elektronsmadzeņu paveids? …

— Jūs droši vien pats tam neticat… — atteica flegmātiskais planetologs.

Robots novirzījās sānis, joprojām gandrīz skardams stieņus, kas haotiski rēgojās izlo­cīto plākšņu starpās.

— Nē. Te nav nekādu elektrisku tinumu. Kur tad jūs te saskatāt nodalījumus, izolato­rus, ekranējumus?

— Varbūt tie nebija ugunsdroši. Tos va­rēja iznīcināt uguns. Galu galā tās ir dru­pas, — nepārliecināti atbildēja Rohans.

— Varbūt, — Balmins negaidīti piekrita.

— Nu tad ko lai es saku astrogatoram?

— Vislabāk pārraidiet viņam tieši visu šo būšanu pa televīziju.

— Tā nav bijusi pilsēta…— Rohans pēk­šņi sacīja, it kā domās rezumēdams visu re­dzēto.

— Jādomā, ka ne, — planetologs piebal­soja. — Katrā ziņā ne tāda, kādu mēs varam iedomāties. Te nav dzīvojušas ne cilvēkveidī­gas, nedz arī tām kaut cik līdzīgas būtnes. Bet okeāniskās formas ir gluži tuvas Zemes organismiem. Tātad būtu loģiski atrast arī uz sauszemes formas, kas būtu vienādas ar mūsējām.,

— Jā. Man tas visu laiku neiziet no prāta. Neviens no biologiem negrib par to runāt. Un ko domājat jūs?

— Viņi negrib par to runāt, jo tas šķiet neticami: izskatās tā, it kā kāds spēks ne­būtu ļāvis izplatīties dzīvībai uz sauszemes … It kā būtu laupījis tai iespēju iznākt no ūdens …

— Tāds faktors varēja iedarboties vienu reizi, piemēram, ja ļoti tuvu būtu eksplodē­jusi Pārnova. Jūs taču zināt, ka Līras dzeta pirms vairākiem miljoniem gadu bijusi Nova. Varbūt cietais starojums iznīcinājis dzī­vību uz kontinentiem, bet okeānu dzelmēs organismi varējuši paglābties …

— Ja starojums būtu bijis tāds, kā jūs sa­kāt, tad vēl tagad varētu atrast tā pēdas. Taču grunts aktivitāte, ņemot vērā šo Galakti­kas apvidu, ir ārkārtīgi zema. Un bez tam miljonu gadu laikā evolūcija būtu atkal pa­virzījusies uz priekšu, protams, nebūtu bijis nekādu mugurkaulnieku, bet vienīgi primitīvas piekrastes formas. Vai jūs ievēro­jāt, ka krastā absolūti nav dzīvības?

— Ievēroju. Vai tam patiešām ir tik liela

nozīme?

— Izšķiroša. Dzīvība likumsakarīgi rodas vispirms piekrastes nišā, tikai vēlāk tā nokāpj okeāna dzelmē. Šeit nevarēja būt citādi. Kāds spēks to ir atstūmis. Un, domāju, neļauj tai izkāpt sauszemē līdz pat šai dienai.