STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka zivis baidās no zondēm. Uz planētām, kuras es pazīstu, nekādi dzīvnieki no aparātiem nebijās. Tie nekad nebīstas no tā, ko nav redzējuši.

— Jūs gribat teikt, ka zivis jau redzēju­šas zondes?

— Nezinu, vai redzējušas. Bet kam tad viņām ir magnētiskais maņu orgāns?

— Tā nu gan ir velnišķīga padarīšana! — Rohans norūca. Pārliecies pāri margām, viņš raudzījās saplosītajās metāla vītnēs. Līki, melni stieņu gali trīcēja robota izpūstajā gaisa stabā, Balmins ar knaiblēm citu pēc citas noknieba stieples, kuras rēgojās no tu­nelim līdzīgas alas.

— Es jums kaut ko pateikšu, — viņš sa­cīja. — Te nav bijusi pat pārāk augsta tem­peratūra, nav bijusi nekad, jo citādi metāls būtu sakusis. Tātad jūsu ugunsgrēka hipo­tēze atkrīt…

— Te jau sabrūk jebkura hipotēze, — Ro­hans norūca. — Bez tam es nesaprotu, kāds sakars ir šim nešķīstajam biezoknim ar «Kondora» bojā eju. Sis mudžeklis taču ir absolūti nedzīvs.

— Kādreiz tas varēja arī tāds nebūt.

— Pirms tūkstoš gadiem, piekrītu, bet ne pirms dažiem gadiem. Te mums nav vairs ko meklēt. Laižamies lejā.

Viņi nebilda vairs ne vārda, līdz mašīna piezemējās iepretī ekspedīcijas zaļajām, sig- nālzīmēm. Rohans lika tehniķiem iedarbināt televīzijas kameras un ziņot par situāciju «Neuzvaramajam».

Pats viņš kopā ar zinātniekiem ieslēdzās galvenā transportiera kabīnē. Izvēdinājuši miniatūro telpu ar skābekli, viņi sāka ēst sviestmaizes, piedzerot kafiju no termosiem. Virs viņu galvām dega cauruļveida gaismas ķermenis. Rohanam patika tā baltais spī­dums. Viņam jau bija kļuvusi pretīga pla­nētas sarkanīgā diena. Balmins spļaudījās, jo smiltis, kas nodevīgi bija iekļuvušas mas­kas iemutī, tagad ēdot čirkstēja zobos.

— Tas man kaut ko atgādina… — negai­dīti ierunājās Gralevs, aizskrūvēdams ter­mosa vāku. Viņa melnie, biezie mati laistī­jās luminiscentās spuldzes gaismā.

— Es jums pastāstītu, tikai ar noteikumu, ka neuzņemsiet to pārāk nopietni.

— Ja tas tev kaut ko atgādina, tad arī jau ir diezgan, — atbildēja Rohans pilnu muti. — Stāsti, ko tas tev atgādina.

— Tā tieši neko. Bet esmu dzirdējis stāstu… patiesībā tādu kā pasaku. Par līriešiem…

— Tā nav pasaka. Tie patiešām eksistēja. Par tiem ir vesela monogrāfija, ko sarakstījis Ahramjans, — piezīmēja Rohans. Gralevam aiz muguras pultī sāka mirgot uguntiņa, zīme, ka nodibināti tieši sakari ar «Neuzvaramo».

— Jā. Paine domāja, ka dažiem izdevies izglābties. Es gan esmu gandrīz pārliecināts, ka tas nav tiesa. Viņi visi gāja bojā, eksplo­dējot Novai.

—Tas ir sešpadsmit gaismas gadu attā­lumā no šejienes, — Gralevs teica. — Es ne­pazīstu šo Ahramjana grāmatu. Bet esmu dzirdējis, neatceros vairs, kur, stāstu par to, kā līrieši mēģinājuši glābties. Viņi acīm­redzot esot diezgan labi pārzinājuši astro- grāfiju un esot sūtījuši kuģus uz visām tu­vējo zvaigžņu planētām.

— Un tālāk?

— Tas patiesība arī ir viss. Sešpadsmit gaismas gadi nav pārāk liels attālums. Var­būt kāds viņu kuģis nolaidies šeit? …

— Vai tu domā, ka viņi ir šeit? Tas ir, viņu pēcnācēji?

— Nezinu. Es vienkārši saistu ar viņiem šīs drupas. Viņi būtu varējuši visu šo te uzcelt…

— Interesanti, kā viņi izskatījušies? — jau­tāja Rohans. — Vai viņi bijuši cilvēkveidīgi?

— Ahramjans uzskata, ka jā, — atteica .Balmins. — Bet tā ir tikai hipotēze. No vi­ņiem palicis pāri mazāk nekā no australopi- teka.

— Dīvaini .

— Nepavisam nav dīvaini. Viņu planēta vairākus tūkstošus gadu bijusi iegremdēta Novas hromosfērā. Lāgiem temperatūra uz tās virsmas pārsniegusi desmittūkstoš grādu Pat planētas mantijas pamatieži pārcietuši pilnīgu metamorfozi. No okeāniem nav pa licis ne miņas, un visa planēta ir izburbusi kā kauls ugunī. Padomājiet vien, kāds sim tiņš gadsimtu Novas ugunsgrēkā!

— Līrieši, šeit? Bet kālab lai viņi slēptos? Un kur?

— Varbūt visi gājuši bojā? Bet galu galā neprasiet no manis pārāk daudz. Es vien kārši pateicu to, kas man ienāca prātā.

Iestājās klusums. Vadības pultī iedegās trauksmes signāls. Rohans uzrausās kājās uzlika austiņas.

— Te Rohans … Kas? Tas esat jūs? Jā Jā! Klausos … Labi, mēs atgriežamies neka vējoties! — un viņš pagrieza pret klātesoša jiem nobālušo seju.

— Otrā grupa atradusi «Kondoru».. trīssimt kilometru no šejienes.

Iztālēm raķete izskatījās kā sašķiebies tornis. Šo iespaidu pastiprināja smilšu kāpu nevien­mērīgais izkārtojums ap to: rietumu valnis valdošā vēju virziena dēļ bija stipri augstāks nekā austrumu. Vairāki traktori raķetes tuvu­mā bija gandrīz pilnīgi aizbērti, pat nekustī­gais enerģijas izstarotājs ar paceltu vāku bija iestidzis smilšu uzkalnā līdz puskorpusam. Taču kuģa priekšgalā bija redzamas sprauslu atveres, jo tas atradās no vēja aizsargātā ieplakā. Tādēļ, lai dabūtu rokā priekšmetus, ka's bija izmētāti visapkārt brauktuvei, vaja­dzēja tikai noraust plāno smilšu kārtu.

«Neuzvaramā» ļaudis apstājās smilšu krā­tera malā. Mašīnas, kas tos bija atvedušas, plašā lokā jau apjoza visu teritoriju; emitoru raidītie enerģijas kūļi savienojās, izveidojot spēka lauku. Transportierus un inforobotus viņi bija atstājuši vairāku desmit metru at- talumā no smilšu apļa, kas ieskāva «Kon­dora» pamatni, un lūkojās Jejup no kāpas virsotnes.

Kuģa brauktuvi no grunts atdalīja piecus metrus plata sprauga, un likās, it kā kāds būtu to apturējis pusnolaistu. Tomēr lielā pa­sažieru lifta karkass stāvēja stabili, un tuk­šas kabīnes atvērtās durvis likās aicinām iekšā. Liftam līdzās smiltīs bija redzami daži skābekļa baloni, kuru alumīnija sieniņas mir­dzēja, it kā tie būtu pamesti tikai pirms dažām minūtēm. Mazliet tālāk no kāpas slējās laukā kāds zils priekšmets — izrādījās, ka tā bija plastmasas tvertne. Vispār kuģa pakājē hao­tiski mētājās milzums priekšmetu: konservu kārbas — pilnas un iztukšotas, teodolīti, fotoaparāti, tālskati, statīvi un katliņi — daži veseli, citi bojāti.

«Izskatās tieši tā, it kā kāds tos blāķien būtu metis ārā no raķetes», Rohans nodo māja un, atgāzis galvu, palūkojās turp, kur kā melna ala rēgojās pasažieru ieeja: tās lūka nebija pievērta.

De Vrīsa mazā izlūku vienība pavisam ne­jauši bija uzdūrusies mirušajam kuģim De Vrīss nemēģināja iekļūt tajā, bet tūlīt no­sūtīja ziņojumu bāzei. Rohana grupai bija jāizpēta «Neuzvaramā» līdzinieka noslēpums. Tehniķi jau skrēja tieši no savām mašīnām, nesdami instrumentu kastes.

Pamanījis tādu kā cini, ko klāja plāna smilšu kārta, Rohans, domādams, ka tas ir mazs globuss, iespēra ar kāju. Arvien vēl ne-ļ apjauzdams, kas tas ir, viņš pacēla no zemes šo bāli dzelteno lodi un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu: visi pagriezās pret viņu. Viņš turēja roikās cilvēka galvaskausu.

Pēc tam viņi atrada citus kaulus un atlie­kas, kā arī vienu veselu skeletu kombinezonā. Starp tā atkritušo apakšžokli un augšzobiem vēl atradās skābekļa aparāta iemutis, bet ma­nometra šautriņa bija apstājusies pie 46 at­mosfērām. Nometies ceļos, Jargs atgrieza ba­lona ventili, un gāze, stiepti sīcot, izplūda. Absolūti sausajā tuksneša gaisā rūsa nebija skārusi nevienu tērauda reduktora detaļu, unļ skrūves griezās pavisam viegli.