STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

«Neuzvaramais» nolaidās rūpīgi izraudzītā vietā, gandrīz sešus kilometrus uz ziemeļiem no tā saucamās «pilsētas» ārējās robežas. No vadības kabīnes tā bija gluži labi saska­tāma. Iespaids, ka tās ir mākslīgi radītas konstrukcijas, bija pat spēcīgāks, nekā ap­lūkojot fotonovērotāja izdarītos uzņēmumus. Stūrainas, pie pamatnes parasti platākas nekā virsotnē, nevienāda augstuma, melni pelēkas, vietumis ar metālisku spīdumu — tās stiepās daudzus ķilometrus garā joslā, bet pat visspēcīgākais tālskatis nevarēja iz­šķirt detaļas; vienīgi šķita, ka vairums šo celtņu ir caurumotas kā siets.

Šoreiz atdziestošo sprauslu metāliskā gār- dzoņa vēl nebija apklususi, kad kuģis no sa­vām iekšām izstūma nobrauktuvi un celtņa karkasu un apjozās ar energobotu gredzenu, bet neko vairāk arī neuzsāka. Kādā vietā, kas atradās tieši iepretī «pilsētai» (stāvot uz zemes, tā nebija saskatāma aiz zemu pakalnu grēdas), spēka lauka iekšienē sakoncentrējās piecas apvidus mašīnas, kurām pievienojās gandrīz divreiz par tām lielāks, briesmīgai vabolei līdzīgs soļojošs antimatērijas izsta- rotājs ar zilganiem segspārniem.

Operatīvās grupas komandieris bija Ro­hans. Viņš stāvēja, izslējies pirmās apvidus mašīnas atvērtajā tornitī, gaidīdams, kad pēc pavēles, ko pārraidīs no «Neuzvaramā» klāja, tiks atvērta eja caur spēka lauku. Divi in- foroboti divos tuvākajos pakalnos, norādot ceļu, izšāva nedziestošu zaļu raķešu virteni, un, sakārtojusies divās rindās, mazā kolona ar Rohana mašīnu vadībā devās uz priekšu.

Dobji dūca mašīnu motori, no milzu balon- riepu apakšas uzšāvās smilšu strūklas; div­simt metru pirms vadošās apvidus mašīnas, neskarot zemi, virzījās izlūkrobots, kas atgā­dināja saplacinātu šķīvi ar trīsošiem taustek­ļiem. Gaisa strūklas šļācās no izlūkrobota apakšas, savandīja kāpu virsotnes, un šķita, ka, virzīdamies tām garām, robots aizdedzina tur neredzamu uguni. Saceltie putekļi ilgi ne- nosēdās gandrīz vai nekustīgajā gaisā un, ko­lonai braucot tālāk, iezīmēja tās ceļu ar sarka­nīgu virmojošu vērpeti. Mašīnu mestās ēnas kļuva arvien garākas, tuvojās vakars. Kolona pabrauca garām tādam kā daļēji aizbērtam krāterim un pēc divdesmit minūtēm sasniedza drupas. Šeit ierinda pārkārtojās. Trīs mašīnas bez cilvēkiem izbrauca ārpus spēka lauka un iededza spilgti zilas ugunis par zīmi, ka tās izvejdojušas vietēju spēka lauku. Uz šo kus­tīgo aizsegu pārvietojās divas mašīnas ar cil­vēkiem. Piecdesmit metrus aiz tām, soļodams uz savām divus stāvus augstajām, saliekta­jām kājām, virzījās milzīgais antimatērijas iz- starotājs. Pēkšņi pēc kāda smiltīm apbērta it kā saraustītu metāla trošu vai stiepļu mu­džekļa pārvarēšanas nācās apstāties, jo viena no izstarotāja ekstremitātēm caur smiltīm bija iestrēgusi neredzamā plaisā. Divi arktani nolēca no komandiera mašīnas un atbrīvoja iestigušo milzeni. Tad kolona turpināja ceļu.

Tas, ko viņi pirmāk bija nosaukuši par pil­sētu, patiesībā nemaz neatgādināja Zemes ap­dzīvotās vietas. Nezin cik dziļi iegrimuši ceļo­jošajās kāpās, augšup slējās tumši masīvi ar sukām līdzīgu spurainu virsmu. Tie cilvēku acīm šķita līdz šim nekur neredzēti. Sie veido­jumi, kuru apzīmēšanai nebija iespējams at­rast vārdus, sniedzās vairāku stāvu augstumā. Tiem nebija ne logu, ne durvju, nebija pat sienu, daži izskatījās kā ļoti biezi, krokoti tīkli, kas neskaitāmos virzienos šķērsoja cits citu; ar sabiezinājumiem savienojumu vie­tās daži atgādināja komplicētas telpiskas arabeskas, kādas, savstarpēji krustojoties, varētu izveidot bišu šūnas vai sieti ar trīsstūrainām un piecstūrainām acīm. Ik­vienā lielākā elementā un ikvienā redzamā plaknē varēja manīt regularitāti, kas nebija tik viendabīga kā kristālam, tomēr neapšau­bāmi pastāvēja, atkārtodamās noteiktā ritmā, kaut gan daudzās vietās to izjauca bojājumi. Dažas konstrukcijas, kuru pamatā likās esam stūrainās formās aptēsti cieši saauguši zari (taču šie zari neauga patvaļīgi kā kokiem un krūmiem, tie sastādīja vai nu arkas daļu, vai arī pretējos virzienos saritinātas spirā­les), spraucās laukā no smiltīm vertikāli, to­mēr bija sastopami arī tādi, kas stāvēja ieslīpi kā paceļamā tilta puses. Vēji, kas pūta visbiežāk no ziemeļiem, uz visām hori­zontālajām plaknēm un lēzenākajām noka- rēm bija sadzinuši ceļojošās smiltis, tā ka iztālēm daži drupu fragmenti atgādināja pa­zemu, nošķeltu piramīdu. Taču tuvumā izrā­dījās, ka šķietami gludā virsma patiesībā ir zarainu, nosmaiļotu, vietām tik cieši saviju­šos stieņu un līstu sistēma, ka tās biezoknī noturējās pat smiltis. Rohanam likās, ka tās ir kubveida un piramidālas klinšu atliekas, kas apaugušas ar mirušiem un sakaltušiem augiem. Bet arī šis iespaids dažu solu attā­lumā izgaisa, jo tad cauri iznīcības haosam bija manāma dzīvajām formām sveša regula­ritāte. Drupas nebija monolītas — tajās va­rēja ielūkoties pa metāla biezokņa spraugām, bet nebija arī tukšas, jo šis biezoknis piepil­dīja tās caur un cauri. Visur bija jaušama iz­nīcība. Rohans atcerējās izstarotāju, bet te lietot spēku nebija nekādas jēgas, jo trūka norobežotas telpas, kurā tas ļautu ielauzties. Viesulis starp augstajiem torņiem dzenāja kodīgu putekļu mākoņus. Melnējošo spraugu regulārās mozaīkas pildīja smiltis, kas visu laiku straumēm plūda lejup, izveidojot pie to pamatnēm kaut ko līdzīgu stāviem minia­tūru lavīnu konusiem. Birstošo smilšu ne­mitīgā zuzoņa pavadīja viņus visā šai pa­staigā. Rotējošas antenas, soļojošo geigeru svārstošies stobri, ultraskaņas mikrofoni un radiācijas indikatori klusēja. Bija dzirdama tikai smilšu čirkstoņa zem riteņiem, motoru iekaukšanās, kad, palielinot ātrumu un mai­not virzienu, tika pārkārtota ierinda. Kolona te pazuda kolosu dziļajā, dzestrajā ēnā, te at­kal iznira uz ugunīgi sarkanīgajām smiltīm.

Beidzot viņi sasniedza tektonisko plaisu. Tā bija simt metru plata un likās bezdibe- nīga; katrā ziņā tā bija ļoti dziļa, jo smilšu kaskādes, ko vēja brāzmas ik brīdi noslaucīja no kraujām, to nebija piepildījušas. Viņi ap­stājās, un Rohans aizsūtīja uz pretējo malu

lidojošu izlūkrobotu. Viņš vēroja uz ekrāna to, ko ar saviem televīzijas objektīviem sa­skatīja robots, bet ainava bija tāda pati, kādu viņi jau pazina. Izlūku pēc stundas atsauca atpakaļ, un, kad tas pievienojās grupai, Ro­hans, apspriedies ar Balminu un fiziķi Gra- levu, kuri sēdēja viņa mašīnā, nolēma sīkāk aplūkot daļu drupu.

Vispirms viņi pamēģināja ar ultraskaņas zondēm noteikt smilšu slāņa biezumu miru­šās «pilsētas ielās». Šis darbs nebija no vieg­lajiem. Atsevišķu zondējumu dati stipri at­šķīrās cits no cita, droši vien tāpēc, ka pa­matiezī zemestrīces laikā, rodoties lielajai plaisai, bija notikusi iekšēja dekristalizā- cija. Radās iespaids, ka šo milzīgo, muldai līdzīgo ieplaku piepilda septiņus līdz div­padsmit metrus biezs smilšu slānis.

Viņi devās uz austrumiem, uz okeāna pusi un pēc vienpadsmit kilometriem līkumota ceļa starp melnajām drupām, kas kļuva ar­vien zemākas un arvien vājāk iezīmējās smil­tīs, ilīdz pazuda pavisam, sasniedza kailas klintis. Viņi apstājās tik augstas kraujas malā, ka šalkoņa, kas radās, viļņiem sašķīs- tot pret kraujas pamatni, bija tikko dzir­dama. Kailu, smiltīm klātu, nedabiski gludu klinšu josla iezīmēja kraujas līniju, zieme­ļos pāraugot kalnu virsotnēs, kas sastingu­šiem lēcieniem gāzās okeāna spogulī.