STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Lifta mehānismu varēja iedarbināt no režģa platformas, bet acīmredzot tīklā nebija

strāvas, jo, lai cik viņi arī spaidīja pogas, viss bija velti. Uzrāpties četrdesmit metrus augstajā lifta fermā nemaz nebija tik vien­kārši, un Rohans pārdomāja, vai nebūtu la­bāk uzsūtīt augšā dažus cilvēkus lidojošā šķīvī, taču pa tam divi tehniķi, sasējušies ar virvi, jau sāka rāpties augšā pa ārējo siju. Pārējie klusēdami vēroja viņus.

«Kondors», tādas pašas klases zvaigžņu kuģis kā «Neuzvaramais», tikai dažus gadus agrāk bija atstājis kuģu būvētavu, un to silue­tus nebija iespējams atšķirt. Ļaudis klusēja. Kaut gan par to neviens nerunāja, viņi droši vien labāk vēlētos savā priekšā redzēt nega­dījumā — kaut vai reaktora eksplozijā — sa­dragātu kuģa vraku. Tas, ka «Kondors» atra­dās šeit, ierakts tuksneša smiltīs, nevarīgi sašķiebies uz sāniem, it kā grunts būtu ielie- kusies zem pakajgala balstu spiediena, ka vis­apkārt tam haotiski mētājās dažādas lietas un cilvēku kauli un ka vienlaikus tas izskatījās šķietami neskarts, apstulbināja visus. Tehniķi, kuri rāpās augšā, jau bija sasnieguši pasa­žieru lūku, bez pūlēm atvēra to un nozuda vē­rotāju acīm. Viņi neparādījās tik ilgi, ka Ro­hans pat sāka uztraukties, bet tad negaidīti lifts iedrebējās, pacēlās vienu metru augstāk un pēc tam nosēdās atpakaļ smiltīs. Tai pašā mirklī atvērtajā ieejā parādījās viena tehniķa siluets; tas māja ar roku, rādot, ka var braukt.

Rohans, Balmins, biologs Hagerups un viens no tehniķiem, Kraliks, četratā uzbrauca augšā, Pēc veca ieraduma Rohans palūkojās gar lifta režģiem slīdošā kuģa korpusa vare­najā liekumā un pirmo, taču ne pēdējo reizi šai dienā apstulba. Bruņu apvalka titāna un mo- libdena sakausējuma plātnes no vienas vie­tas bija sadurstītas vai izurbinātas ar kādu drausmīgi cietu rīku; šīs pēdas nebija pārāk dzijas, bet tik biežas, ka līdzīgi baku rētām klāja visu kuģa ārējo apvalku. Rohans parāva Baļminu aiz pleca, bet arī tas jau bija pama­nījis šīs dīvainības. Abi centās pēc iespējas labāk saskatīt dobumiņus. Tie visi bija sīki, it kā izdobti ar kalta galu, taču Rohans zināja, ka nav tāda kalta, kas spētu iecirsties cietajā segumā. Tā varēja iedarboties vienīgi ķīmisks kodinātājs. Tomēr neko daudz viņš neuzzi­nāja, jo īsais brauciens liftā bija galā un vaja­dzēja doties barokamerā.

Kuģa iekšiene bija apgaismota: tehniķi jau bija paspējuši ieslēgt avārijas ģeneratoru, ko darbināja saspiests gaiss. Neparasti smalkas smiltis biezākā kārtā bija sakrājušās tikai augstā sliekšņa tuvumā. Vējš bija tās sapūtis šeit pa puspievērto lūku. Gaiteņos smilšu ne­bija nemaz. Trešā stāva telpas atklājās atnā­cēju skatieniem tīras, spodras, spilgti apgais­motas, šur tur mētājās kāds pamests priekš­mets — skābekļa maska, plastmasas šķīvis, grāmata, kombinezona daļa, — bet tā tas bija tikai trešajā stāvā. Zemāk, kartogrāfiskajās un zvaigžņu kabīnēs, kopkajītēs, komandas kabīnēs, radiolokatoru telpās, jaudas galve­najā sadalītājā, gaiteņos un satiksmes ejās valdīja neizskaidrojams haoss.

Vēl drausmīgāku ainu viņi ieraudzīja vadī­bas kabīnē. Tur ekrānos vai mēraparātos ne­bija nevienas veselas rūts. Bez tam, tā kā visu aparātu stikli bija izgatavoti no masas, kas nedod lauskas, apbrīnojami spēcīgi triecieni bija tos pārvērtuši sidrabainā pulverī, kas klāja pultis, krēslus, pat vadus un kontaktus. Blakus esošajā bibliotēkā, it kā izsviestas no kāda maisa, mētājās daļēji atritinātas un lie­los, spožos kamolos samudžinātas mikrofil- mas, saplēstas grāmatas, salauzti cirkuļi, logaritmu lineāli, spektrālās un analītiskās lentes līdzās kaudzēs sasviestiem lielajiem Kamerona zvaigžņu katalogiem, par kuriem kāds bija īpaši ņirgājies, aizrautīgi, taču ap­brīnojami cītīgi izplēsdams saujām to biezās, cietās plastmasas lapas. Klubā un projekciju zālē tam līdzās ejas bija aizbarikadētas ar saņurcītu drēbju un no atzveltnes krēslu apsi- tuma norautas ādas blāķiem. Vārdu sakot, pēc bocmaņa Ternera izteiciena, tur izskatījās tā, it kā raķetei būtu uzbrucis satrakotu paviānu bars. Ļaudis, kas, redzēdami šos postījumus, bija gluži kā valodu zaudējuši, klīda no viena klāja uz citu. Mazajā navigācijas kabīnē pie sienas gulēja kamoliņā saritinājies izkaltis miris cilvēks, kas bija tērpts audekla biksēs un notraipītā kreklā. Tagad to klāja brezents, ko tam bija uzmetis kāds tehniķis, kurš bija tur iegājis pirmais. īsteni tā bija mūmija ar kauliem piekaltušu nobrūnējušu ādu.

Rohans atstāja «Kondoru» viens no pēdē­jiem. Reiba galva, mocīja nelabums, kuru viņš ar visu gribas spēku centās nomākt. Viņam šķita, ka ir pamodies no šausmīga, neticama sapņa. Taču cilvēku sejas visapkārt pārliecināja viņu, ka redzētais ir īstenība. Tika noraidītas īsas radiogrammas «Neuzvarama­jam». Daļa komandas palika pie pamestā ļļ «Kondora», lai tur šo to sakārtotu. Tomēr pirms tam Rohans bija licis rūpīgi nofotogra- ; fēt visas kuģa telpas un sastādīt precīzu tur konstatētā stāvokļa aprakstu.

Viņi atgriezās ar Balminu un Gārbu, vienu no biofiziķiem; transportiera vadītājs bija Jargs. Viņa platā, allaž smaidošā seja šķita sakritusi un satumsusi. Daudztonnīgā mašīna 1 kustējās rāvieniem, tās gaita nepavisam ne-, atgādināja parasto, vienmērīgo pieredzējušā] vadītāja braukšanu: transportieris līkumoja; starp kāpām, mezdams sāņus milzīgas smilšu ļ strūklas. Pa priekšu brauca energobots bez apkalpes, nodrošinādams viņiem spēka lauka aizsegu. Visi klusēja; katrs domāja savu domu. Rohans gandrīz vai baidījās no tikša­nās ar astrogatoru, jo nezināja, ko īsti vi­ņam teikt. Vienu no bezjēdzībā un ārprātā visšausmīgākajiem atklājumiem Rohans pa- turēja pie sevis. Astotā.stāva vannas istabā viņš bija atradis ziepju gabalus ar skaidrām cilvēka zobu pēdām. Bet tur taču nevarēja būt bads, noliktavas bija pilnas ar neskartiem pārtikas krājumiem, pat piens saldētavās bija lieliski saglabājies.

Pusceļā viņi uztvēra radiosignālus, ko rai­dīja kāda maza pašgājēja mašīna. Atstādama

aiz sevis putekļu sienu, tā drāzās viņiem pretī. Viņi samazināja ātrumu, un otrā mašīna apstājās. Tajā sēdēja divi cilvēki: jau padzī­vojušais tehniķis Magdovs un neirofiziologs Sakss. Rohans izslēdza spēka lauku, un viņi varēja sarunāties tieši. Jau pēc viņa aizbrauk­šanas «Kondora» hibernatorā esot atrasts iesaldēts cilvēks. Šo cilvēku varbūt vēl varētu atdzīvināt, tāpēc Sakss veda no «Neuzvara­mā» visu nepieciešamo aparatūru. Rohans no­lēma braukt Saksam līdz, motivēdams šo lēmumu ar to, ka zinātnieka mašīnai nebija spēka lauka aizsega. Patiesībā viņš tomēr bija apmierināts, ka saruna ar Horpahu tiks at­likta. Mašīna apgriezās un, kuļot smiltis, viņi aizjoņoja atpakaļ.

Ap «Kondoru» valdīja rosme. No smiltīm joprojām vilka ārā visdažādākos priekšmetus. Nostāk, zem baltiem palagiem, rindā gulēja līķi, to bija jau pāri par divdesmit. Brauktuve darbojās, pat «Kondora» stāvvietu reaktors jau deva strāvu. Pēc saceltā putekļu mākoņa viņus pamanīja jau iztālēm un atvēra eju cauri spēka laukam. Te bija arī ārsts, mazais doktors Nigrens, bet viņš negribēja viens pats sīkāk izmeklēt hibernatorā atrasto cilvēku. Rohans, izmantodams savas privilēģijas — jo šeit viņš bija komandiera vietā, — devās abiem ārstiem līdz uz kuģi; salauztās mēbe­les, kas pirmīt bija aizsprostojušas ceļu uz Inbernatoru, tagad jau bija novāktas. Termo­metri rādīja mīnus septiņpadsmit grādu. Ārsti, pamanījuši to, zīmīgi palūkojās viens otrā, bet arī pats Rohans tik daudz sajēdza hiber- nācijā, lai saprastu, ka temperatūra tādai nāves formai, no kuras iespējama atgriešanās dzīvē, ir pārāk augsta, turpretī hipotermiskai jam miegam — pārāk zema. Bija maz ticams,* ka cilvēks hibernatorā ticis speciāli sagata-j vots, lai paliktu dzīvs attiecīgi radītos vides] apstākļos, drīzāk gan bija jādomā, ka viņš tur nokļuvis nejauši, tikpat neizprotamā un nejē­dzīgā kārtā, kada bija raksturīga visam pārē-ļ jam uz «Kondora». Tiešām, kad viņi jau uz­vilka termostatiskos skafandrus un, atgriezuši skrūvratus, atvēra smago lūkas vāku, tad ieraudzīja uz grīdas knūpus guļam vienā veļā tērptu cilvēku izplestām rokām.