STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

— Bet balss? Šī… šī lalināšana? — izmi­sīgi taujāja Rohans.

— Viens vārds bija skaidrs: «mamma». Vai jūs to dzirdējāt?

— Jā. Bet tur bija vēl kaut kas. «Ala»… «lala» … — tas atkārtojās .. .

— Atkārtojās tāpēc, ka es izklausīju visu galvvidus garozu, — Sakss noņurdēja. — Tas ir, visu dzirdes atmiņas apvidu, — viņš pa­skaidroja Rohanam. — Tas bija tas neparas­tākais …

— Šie vārdi?

— Nē. Nevis šie vārdi. Mirstošais var domāt par kaut ko; ja viņš domātu par māti, tas būtu pat pilnīgi normāli. Bet viņa dzirdes garoza ir tukša. Pilnīgi tukša, vai jūs sa| protat?

— Nē. Es neko nesaprotu. Kā tā — tukša?;

— Parasti galvvidus griezumu izpēte ne-! dod rezultātus* — Nigrens paskaidroja: — Tur ir pārāk daudz engrammu, pārāk daudz fiksētu vārdu. Tas ir tā, it kā jūs mēģi­nātu lasīt simt grāmatas reizē. Rezultātā rodas haoss. Bet šim, — viņš paskatījās uz iegareno ķermeni zem baltā audekla, — tur nebija nekā. Nekādu vārdu, izņemot šīs dažas zilbes.

— Jā. Es izklausīju apgabalu no sensorā runas centra līdz pat sulcus Rolandi, — teica Sakss. — Tāpēc arī šīs zilbes atkārtojās, tās bija pēdējās saglabājušās fonemātiskās struk-ļ tūras.

— Bet pārējās? Bet citas?

— Tādu nav, — Sakss, it kā zaudēdams pa-; cietību, ar rāvienu pacēla smago aparātu, tā kā futrāļa ādas rokturis iečīkstējās. — Tādu vienkārši nav un viss. Lūdzu nejautājiet man,, kas ar tām noticis. Sis cilvēks bija zaudējis visu dzirdes atmiņu.

— Bet ainava?

— Tas ir kas cits. To viņš bija redzējis. Viņš varēja pat neapjaust, ko redz, bet foto­aparāts taču arī neko nesaprot un tomēr fiksē to, pret ko ir pavērsts. Bez tam es nezinu, vai viņš kaut ko saprata, vai ne.

— Jūs man palīdzēsiet, kolēģi?

Abi ārsti, nesdami aparātus, izgāja ārā. Durvis aizvērās. Rohans palika viens. Un tad viņu pārņēma tāds izmisums, ka viņš piegāja pie galda, pacēla audeklu,r atmeta to un, at­pogājis mirušā kreklu, kas jau bija atlaidies un kļuvis pilnīgi mīksts, uzmanīgi apskatīja tā krūtis. Viņš nodrebēja, pieskāries ķerme­nim, jo pat āda bija kļuvusi elastīga; audiem atkustot, muskuļi bija tapuši ļengani; vēl ne­sen nedabiski augšup paceltā galva tagad bija nevarīgi noslīgusi, it kā šis cilvēks patiešām gulētu.

Rohans meklēja uz mirušā miesas mīklainas epidēmijas, saindēšanās vai kodienu pēdas, taču neatrada neko. Mirušā kreisās rokas divi pirksti atlaidās, paverot sīku brūcīti. Tās malas bija mazliet vaļā, brūcīte sāka asiņot. Sarkanas lāses krita uz galda baltā putu­plasta seguma. Tas Rohanam bija par daudz. Pat neapklājis mirušo, viņš izskrēja no kabī­nes un, grūstīdams pie tās durvīm sadrūzmējušos, metās uz galveno izeju, it kā kāds viņam dzītos pakaļ.

Jargs apturēja viņu pie barokameras, palī­dzēja uzlikt skābekļa aparātu, pat iemuti iesprauda viņam mutē.

— Nekas nav zināms, navigator?

— Nē, Jarg. Nekas. Nekas!

Viņš nezināja, ar ko kopā brauca liftā lejup. Mašīnu motori kauca tukšgaitā. Vējš pastipri­nājās, un smilšu viļņi brāzās pret grubuļaino un nelīdzeno kuģa korpusu. Rohans bija galīgi aizmirsis tā dīvainās rētas. Viņš piegāja pie kuģa pakaļgala un, mazliet pastiepies, ar pirk­stu galiem pieskārās biezajam metālam. Bru­ņas bija kā klints, jā — tieši kā vecas, sadēdē- jušas klints virsma, kuru klāja cieti grubuļi. Viņš redzēja starp transportieriem inženiera Ganonga slaido augumu, bet pat nemēģināja jautāt, ko tas domā par šo fenomenu. Inže­nieris zināja tikpat daudz, cik viņš pats. Tas ir — neko. Neko.

Viņš atgriezās kopā ar vairākiem cilvēkiem, sēdēdams vislielākā transportiera kabīnē. Kā no liela attāluma viņš dzirdēja to balsis. Boc­manis Terners runāja kaut ko par saindēša­nos, bet citi metās viņam virsū.

— Saindēšanās? Ar ko? Visi filtri ir lie­liskā stāvoklī! Rezervuāros skābekļa papil­nam. Ūdens krājumi neskarti… pārtikas, cik uziet.. .

— Vai jūs redzējāt, kā izskatījās tas, kuru mēs atradām mazajā navigācijas kabīnē? — jautāja Blanks. — Es viņu reiz pazinu … Tagad gan neparko viņu nebūtu sazīmējis, bet viņam bija tāds gredzens…

Neviens neatbildēja.

Parradies bāzē, Rohans devās tieši pie Horpaha. Pēdējais, noskatījies televīzijas pārraidi un iepazinies ar agrāk atgriezušās grupas ziņojumiem, kā ari ar atvestajiem vairākiem simtiem fotouzņēmumu, jau orien­tējās situācijā. Rohans neviļus sajuta atvieg­linājumu, ka viņam vairs nenāksies sniegt komandierim pārskatu par redzēto.

Astrogators uzmanīgi paskatījās viņā, pie­celdamies no galda, kur uz apvidus kartes gulēja fotogrāfiju kopijas. Lielajā navigācijas kabīnē viņi bija divatā.

— Saņemieties, Rohan, — Horpahs sacīja. — Es saprotu, ko jūs jūtat, bet mums visiem pirmām kārtām nepieciešams veselais saprāts. Un pašsavaldīšanās. Galu galā taču jāno­skaidro, kas tur par lietu.

— Viņiem bija visi drošības līdzekļi: ener- goboti, lāzer', izstarotāji. Galvenais antimats stāv turpat kuģim līdzās. Viņu rīcībā bija viss, kas ir arī mums, — kokainā balsī sacīja Rohans. Viņš piepeši apsēdās. — Piedodiet…

Astrogators izņēma no sienas skapīša kon­jaka pudeli.

— Vecumvecs līdzeklis, reizēm tas noder. Iedzeriet, Rohan. To lietoja senāk, kaujas-lau­kos …

Rohans klusēdams norija dedzinošo šķid­rumu.

— Es pārbaudīju visu jaudas agregātu kop- skaitītājus, — viņš teica tādā tonī, it kā sū­dzētos. — Viņiem neviens nav uzbrucis. Viņi nav pat ne reizes izšāvuši. Vienkārši … vienkārši …

— Sajukuši prātā? — astrogators mierīgi pateica priekšā.

— Es gribētu būt kaut vai par to pārlieci­nāts. Bet kā tas iespējams?

— Vai jūs ieskatījāties kuģa žurnālā?

— Nē. To paņēma Gārbs. Vai tagad tas ir pie jums?

— Jā. Pēc nolaišanās datuma ir tikai četri ieraksti. Tie attiecas uz šīm drupām, kuras jūs pētījāt, un uz … «mušiņām».

— Nesaprotu. Kas par mušiņām?

— To es nezinu. Burtiski ieraksts skan tā, — viņš paņēma no galda atvērtu žur­nālu: «Nekādu dzīvības pazimju uz sausze­mes. Atmosfēras sastāvs . ..» Tālāk seko ana- llīžu dati… A, te ir… «Pulksten 18.40 otrā pašgājēju izlūkvienība, atgriezdamās no dru­pām, nokļuva lokālā smilšu vētrā ar stipri aktīviem atmosfēriskajiern lādiņiem. Par spīti traucējumiem radiosakarus izdevās nodibi­nāt. Vienība ziņo, ka tā atklājusi lielu dau­dzumu mušiņu, kas mitinās . . .»

Astrogators pārtrauca lasīšanu un nolika žurnālu atpakaļ uz galda.

— Kas tālāk? Kālab jūs nepabeidzāt?

— Tās jau ir beigas. Te apraujas pēdējais ieraksts.

— Un vairāk nekā nav?

— Pārējo jūs varat apskatīt.

Horpahs piebīdīja Rohanam atvērtu žur­nālu. To klāja nesalasāmi ķeburi. Rohans, acis iepletis, blenza līniju mudžeklī.

— Te būtu tā kā «b»… — viņš klusu sacīja.

— Jā, un šis te ir «G». Lielais «G». Gluži kā būtu rakstījis mazs bērns… Vai jums tā neliekas?

Rohans klusēja, turēdams rokā tukšu glāzi, ku ru bija aizmirsis nolikt atpakaļ uz galda. Prātā iekrita nesenās ieceres: viņš bija sapņojis par to, kaut varētu pats vadīt «Neuzvaramo». Tagad viņš bija pateicīgs lik­tenim, ka viņam nebūs jāpieņem lēmums par ekspedīcijas turpmāko likteni.

— Lūdzu izsaukt speciālistu grupu vadī­tājus. Rohan! Mostieties taču!