STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Rohans palīdzēja ārstiem pārnest ķermeni uz mazu polstētu galdu zem trim bezēnas] spuldzēm. Tas īsteni nebija operāciju galds,, bet kušete sīkām procedūrām, kādas reizēm nākas izdarīt hibernatorā. Rohans baidījās ieraudzīt šī cilvēka seju, jo viņš pazina dau­dzus no «Kondora» ļaudīm. Taču šis nebija pazīstams. Ja tā locekļi nebūtu tik ledaini auksti un stīvi, varētu likties, ka atrastais cil­vēks guļ. Acu plaksti bija aizvērti, āda sau­sajā un hermētiskajā kabīnē pat nebija zaudē-j jusi dabisko krāsu, vienīgi tā bija bāla. Tačui zemādas audi bija pilni mikroskopisku ledus : kristāliņu. Abi ārsti, nebilzdami ne vārda, atkal sapratās ar skatieniem. Tad viņi sākaj sagatavot savus instrumentus. Rohans apsē-i dās uz kādas tukšas gultas. Rūpīgi uzklātas, tās bija izvietotas divās garās rindās; hiber-:

natorā valdīja parastā absolūtā kārtība. Šad un tad iešķindējās instrumenti, ārsti sačuk­stējās, beidzot Sakss, aiziedams no galda, noteica:

— Neizdosies.

— Miris, — izdvesa Rohans, drīzāk izteik­dams vienīgo iespējamo secinājumu, kas iz­rietēja no arsta vārdiem, nekā jautādams. Pa tam Nigrens bija piegājis pie klimatizatora pults. Pēc brīža gaisu savirmināja silta vēs­ma. Rohans bija piecēlies, lai ietu projām, kad pamanīja, ka Sakss atgriežas pie galda. Pa­cēlis no grīdas nelielu melnu somu, ārsts at­vēra to, un Rohans ieraudzīja aparātu, par kuru jau daudzkārt bija dzirdējis, bet kurš viņa klātbūtnē'nekad nebija likts lietā. Sakss ļoti mierīgi, rūpīgi atritināja vadu kamolus; vadu galos bija plakani elektrodi. Pielicis sešus elektrodus pie mirušā galvas, viņš fik­sēja tos ar elastīgu lenti. Tad pietupies iz­ņēma no somas trīs pārus austiņu. Uzlicis sev austiņas un arvien vēl noliecies, viņš sāka gro­zīt futrālī palikušā aparāta kloķus. Ārsta seja ar aizvērtajām acīm saspringa. Pēkšņi viņš sarauca uzacis, noliecās vēl zemāk, pieturēja ar roku kloķi un tad strauji noņēma austiņas.

— Kolēģi Nigren, — Sakss ierunājās pavi­sam dīvainā balsī. Mazais doktors paņēma no viņa austiņas.

— Kas? … — aizturējis elpu, drebošām lūpām čukstēja Rohans. Aparātu sauca par «aizkapa fonendoskopu», vismaz kosmonautu žargonā. Ja cilvēks bija miris nesen vai arī

ja organismā nebija sācies trūdēšanas pro­cess — kā tas zemās temperatūras dēļ bija šajā gadījumā, — ar šo aparātu varēja «iz­klausīt smadzenes» vai, pareizāk, uztvert to, kas pēdējos mirkļos bija nodarbinājis mirušā prātu.

Aparāts raidīja elektriskos impulsus galvas­kausa dziļumos; tie plūda pa vismazākās pre­testības ceļu, tas ir, pa tām nervu šķiedrām, kas pirms agonijas funkcionāli bija savstar­pēji saistītas. Rezultāti nekad nebija droši, taču klīda baumas, ka šādā veidā ne vienu reizi vien esot izdevies gūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Pašreizējā situācijā, kad tik daudz bija atkarīgs no tā, vai noslēpuma plī­vurs, kas klāja «Kondora» traģēdiju, tiks at­segts, lietot «aizkapa fonendoskopu» bija ne­pieciešams. Rohans jau apjēdza, ka neirologs nemaz nebija cerējis atdzīvināt nosalušo cil­vēku un patiesībā bija atbraucis tikai tādēļ, lai dzirdētu, ko viņam paziņos mirušā sma­dzenes. Rohans stāvēja nekustīgi, juzdams dīvainu sausumu mutē un smagus sirdspuk­stus, kad Sakss pasniedza viņam otru austiņu pāri. Ja šis žests nebūtu tik vienkāršs un da­bisks, viņš neuzdrošinātos tās uzlikt, taču uzlika, redzēdams, cik mierīgi savām tumša­jām acīm viņu uzlūko Sakss, kas bija nome­ties uz viena ceļa pie aparāta, vieglītēm grozī­dams pastiprinātāja rokturi.

Sākumā Rohans nedzirdēja nekā, izņemot vāju strāvas zuzēšanu, un patiesībā juta tā kā atvieglojumu, jo viņš negribēja neko dzirdēt. Pats to neapjauzdams, Rohans vēlē­jās, lai šī nepazīstamā cilvēka smadzenes būtu mēmas kā akmens. Sakss, pieceldamies no grī­das, sakārtoja viņam uz galvas austiņas. Tad Rohans cauri gaismai, kas krita uz kabīnes balto sienu, ieraudzīja ainavu — pelēka, it kā pelniem nobārstīta, miglaina, tā vīdēja ne­nosakāmā attālumā. Viņš neviļus pievēra plakstus, un tad nule skatītais kļuva gandrīz skaidrs. Likās, tas bija kāds kuģa gaitenis ar caurulēm pie griestiem; visā platumā gai­teni bija aizsprostojuši cilvēku ķermeņi. Šķita, ka tie kustas, bet patiesībā drebēja un viļņoja ainava.. Cilvēki bija puskaili, tērpti skrandās, bet viņu nedabiski balto ādu klāja tādi kā tumši punkti vai varbūt izsitumi. Iespējams, ka arī šī parādība bija tikai nejaušs blakus efekts, jo tādi paši melni komatiņi mudžēt mudžēja uz grīdas un sienām. Visa šī ainava kā neskaidra fotogrāfija, kas uzņemta caur biezu plūstoša ūdens slāni, ļodzījās, izstiepās, saraucās un viļņoja. Šausmu pārņemts, Ro­hans pēkšņi atvēra acis; ainava izbālēja un gandrīz vai izzuda, vienīgi tās ēna vēl aizse­dza spuldžu spēcīgo gaismu. Bet Sakss atkal pieskārās aparāta" rokturiem, un Rohans sa­klausīja — it kā pats savā galvā — vāju čuk­stēšanu: «… ala… ama … lala … ala… ma … mamma …»

Un vairāk nekā. Pastiprinātājā strāva pēk­šņi ieņaudējās, iedūcās un piepildīja austiņas ar gaudoņu, kas atkārtojās kā nevaldāmas žagas, kā mežonīgi, ņirdzoši un briesmīgi smiekli. Bet tā bija tikai strāva, heterodīns bija sācis ģenerēt pārāk spēcīgas vibrācijas …

Sakss saritināja vadus, iebāza tos somā, bet Nigrens, pacēlis palaga stūri, uzmeta to miru­šajam, kura līdz šim aizvērtās lūpas varbūt siltuma ietekmē (hibernatorā jau bija gandrīz karsts — vismaz Rohanam pa muguru plūda sviedri) mazliet pavērās, radot ārkārtīga iz­brīna izteiksmi tā sejā. Un tādas tās pazuda zem baltā līķauta.

— Runājiet jel kaut ko . .. Kāpēc jūs neko nesakāt?! — Rohans eksplodēja. Sakss savilka futrāļa siksnas, piecēlās un pienāca pie viņa.

— Lūdzu, savaldieties, navigator…

Rohans piemiedza acis, sažņaudza dūres;

viņa piepūle bija tikpat liela, cik veltīga. Kā parasti šādos brīžos, viņā modās niknums. To savaldīt bija visgrūtāk.

— Piedodiet… — viņš nomurmināja.

— Tātad, ko tas īsti nozīmē?

Sakss atpogāja plato skafandru, kas nokrita uz grīdas, un šķietamais diženums izzuda. Tas atkal bija kalsns, sadudzis cilvēks ar šaurām krūtīm, smalkām, nervozām rokām.

— Es nezinu vairāk kā jūs, — viņš sacīja.

— Un varbūt pat mazāk.

Rohans neko nesaprata, bet pieķērās ārsta pēdējiem vārdiem.

— Kā …? Kāpēc mazāk?

— Tāpēc, ka es te neesmu bijis — neko ne­esmu redzējis, izņemot šo līķi. Jūs te bijāt jau no rīta. Vai redzētais jums neko neizsaka?

— Nē. Viņi — viņi kustējās. Vai viņi tad

vēl bija dzīvi? Un kas bija tie . . . Šie planku miņi …

— Viņi nekustējās. Tas bija optisks mans Engrammas tiek fiksētas tāpat kā fotoattēli Reizēm vairākas ainas projicējas cita citai virsū, šai gadījumā tas tā nebija.

— Bet šie plankumiņi? Vai tie arī ir optisks māns?

— Nezinu. Viss var būt. Bet man liekus, ka ne. Ko jūs par to domājat, Nigren?

Mazais ārsts jau bija novilcis skafandru.

— Nezinu, — viņš sacīja. — Varbūt las ;n i nebija artefakts. Uz griestiem to nebija, vai ne?

— Plankumiņu? Nē. Tikai uz viņiem … un uz grīdas. Un daži uz sienām . ..

— Ja tā būtu bijusi otra projekcija, tā, šķiet, klātu visu ainavu, — sacīja Nigrcns.

— Bet tas nav droši. Pārāk daudz nejau­šību ir šādos fiksējumos …