Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

tam vajadzētu būt milzīgam futrālim un, otr­kārt, Pirkss brilles nenēsāja. Brīdi vēlāk viņš aptvēra, ka, ja viņš tās nēsātu, viņu nebūtu uzņēmuši Institūtā.

Tātad viņš stāvēja uz tērauda dēļa, gaidī­dams abus instruktorus un Šefu, taču visi trīs nez kāpēc kavējās, lai gan starts bija nolikts deviņpadsmitos četrdesmit, bet tagad jau bija deviņpadsmit divdesmit septiņas. Viņam ienāca prātā, ja atrastos kāds gabaliņš leiko­plasta, briku varētu pielīmēt padusē. Stās­tīja, ka tā izdarījis mazais Džerkess; kad instruktors viņam pieskāries, viņš iepīkstē­jies, ka viņam briesmīgi kutot, un viss bei­dzies laimīgi. Bet Pirkss neizskatījās pēc tāda, kam varētu kutēt. Viņš to zināja, un tādēļ šai ziņā viņam nebija nekādu ilūziju. Viņš turēja špikeri labajā rokā un, vienīgi aptvē­ris, ka vajadzēs sarokoties ar visiem trim pavadītājiem, pārlika to kreisajā rokā, bet kuģa žurnālu — no kreisās labajā. Šādi ma­nipulējot, viņš neviļus sašūpoja tērauda plat­formu, un tā sāka līgoties kā tramplīns. Pēkšņi pretējā pusē atskanēja soļi. Pirkss uzreiz nevarēja ieraudzīt instruktorus: zem angāra velves bija tumšs.

Visi trīs kā vienmēr bija švītīgos formas tērpos, it īpaši Šefs. Bet viņam, kursantam Pirksam, mugurā bija kombinezons, kas arī nepiepūsts izskatījās kā divdesmit kopā sa­likti regbija vārtsarga tērpi, turklāt aug­stās apkakles abās pusēs nokarājās gari

interkoma [1] un ārējā radiofona vadu gali, pie kakla kūļājās skābekļa šļūtene ar uzgriezni, muguru spieda rezerves balons; Pirksam bija velnišķīgi karsti dubultajā pretsviedru veļā, bet visvairāk traucēja ierīce, kas ļāva lido­juma laikā nokārtot savas vajadzības uz vie­tas, neizejot laukā (starp citu, vienpakāpes raķetēs, ar kurām dodas izmēģinājuma lido­jumos, nav kur iziet laukā).

Pēkšņi visa platforma sāka lēkāt. Kāds tuvojās no mugurpuses. Tas bija Bersts tādā pašā kombinezonā. Viņš braši nosalutēja, paceldams milzīgā cimdā ietērptu roku, un apstājās tā, it kā gribētu nogrūst Pirkšu lejā.

Kad instruktori iznāca priekšā, Pirkss izbrī­nējies jautāja:

— Tu arī lido? Tavs vārds taču nebija sa­rakstā.

— Brendans saslimis. Es lidoju viņa vietā, — atbildēja Bersts.

Uz mirkli Pirksam kļuva mazliet neomu­līgi. Šī galu galā bija vienīgā iespēja pacel­ties kaut milimetru tuvāk tai nesasniedza­majai augstienei, kur mita Bersts, lai gan viņš, liekas, nemaz necentās. Viņš bija ne vien spējīgākais kursā, ko Pirkss viņam sa­mērā viegli piedeva, sajuzdams pat zināmu cieņu pret Bersta matemātiķa spējām kopš tās dienas, kad viņš kļuva aculiecinieks Bersta varonīgajai divkaujai ar elektronu skaitļojamo mašīnu, — tikai velkot ceturtās pakāpes saknes, Bersts palēnināja tempu; viņam bija ne tikai turīgi vecāki, un viņam nepavisam nevajadzēja nodoties sapņiem par divkronu monētām, kas patvērušās ve­cajās biksēs, bet arī spoži panākumi viegl­atlētikā, viņš lēca kā velns, lieliski dejoja un — ko gan tur runāt! — bija ļoti skaists, bet to nekādi nevarēja sacīt par Pirkšu.

Viņi gāja pa garo platformu starp spraišļo- tiem velvju nostiprinājumiem, garām rindās nostatītām raķetēm, līdz viņus apžilbināja spilgta gaisma, jo šeit velve bija atbīdīta uz abām pusēm divsimt metru garā posmā. Virs milzīgām, betonētām piltuvēm, kas iesūca un novadīja izplūdes liesmu, stāvēja viens otram blakus divi konusveidīgi milži — vis­maz Pirksa acīs tie bija milži — katrs no tiem bija četrdesmit astoņus metrus augsts un vienpadsmit metru diametrā pie apakšē­jiem paātrinājuma dzinējiem.

Uz vaļā atskrūvētām lūkām bija pārmesti nelieli tiltiņi, bet pārejas aizsprostoja vidū nostādīti svina paliktņi ar mazu sarkanu karodziņu lokanā kātā. Pirkss zināja, ka viņš pats noliks malā šo karodziņu, kad uz jautā­jumu, vai viņš ir gatavs veikt uzdevumu, at­bildēs apstiprinoši, un ka viņš izdarīs to pirmoreiz mūžā. Un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka, atbīdot karodziņu, viņš no­teikti aizķersies aiz troses un nostiepsies visā garumā uz platformas, — tā mēdza gadīties. Un ja jau citiem tā mēdza gadīties, tad ar viņu tas notiks katrā ziņā, viņam taču vien­mēr nelaimējas. Pasniedzēji atrada tam citu izskaidrojumu: viņš esot tūļa, lempis un vienmēr domājot par visu citu, izņemot to, par ko jādomā. Tiesa, Pirksam bija daudz vieglāk rīkoties nekā runāt. Starp viņa rīcību un vārdos ietērptām domām rēgojās ja nu ne bezdibenis… tad katrā ziņā bija kāds šķērslis, kas sarežģīja viņa dzīvi. Pasniedzēji nezināja, ka Pirkss ir sapņotājs. To neviens nezināja. Visi uzskatīja, ka viņš vispār ne par ko nedomā. Bet tā nebija taisnība.

Viņš pašķielēja un ieraudzīja, ka Bersts jau nostājies kā nākas, viena soļa atstatumā no tiltiņa, kas bija pārmests uz raķetes lūku, izstiepies un piespiedis rokas pie vēl nepie- pūstām kombinezona gumijas bandāžām.

Pirkss nodomāja, ka Berstam piestāv pat šis jocīgais tērps, kas, liekas, bija pašūts no simtiem futbola bumbu, un ka Bersta kombi­nezons patiešām nav piepūsts, turpretī viņa kombinezonā šur tur palicis gaiss, un tādēļ tajā tik neērti staigāt, tik plati jāliek kājas. Viņš mēģināja sabīdīt tās iespējami tuvāk vienu pie otras, bet papēži nekādi nesaskā- rās. Kāpēc tad Berstam tie saskārās? Tas bija nesaprotami. Starp citu, ja nebūtu bijis Bersta, Pirksam pat neienāktu prātā, ka jā­nostājas attiecīgā pozīcijā ar muguru pret raķeti un ar seju pret trim cilvēkiem formas tērpos. Vispirms viņi piegāja pie Bersta — pieļausim, ka tas bija tādēļ, ka viņa vārds sākās ar burtu «B», — bet arī tā nebija ne­jaušība vai, pareizāk sakot, bija nejaušība, kas nenāca Pirksam par labu: viņam mūžīgi bija ilgi jāgaida, kamēr viņu «uzraus augšā», un viņš nervozēja, jo uzskatīja, ka ir daudz labāk, ja ļaunais notiek pēc iespējas ātrāk.

Pirkss pa ausu galam dzirdēja, ko teica Berstam, un Bersts, nostiepies kā stīga, ātri atbildēja, tik ātri, ka Pirkss neko nesaprata. Pēc tam instruktori pienāca pie viņa, un, kad ierunājās Šefs, Pirkss pēkštfi atcerējās, ka šodien vajadzēja lidot trim, nevis diviem un kur tad palicis šis trešais? Par laimi, viņš izdzirda Šefa vārdus un pēdējā brīdī paguva noskaldīt:

— Kursants Pirkss lidojumam gatavs!

— M … jā … — noteica Šefs. — Un kursants Pirkss apgalvo, ka viņš ir miesīgi un garīgi vesels … hm … savu iespēju ro­bežās?

Šefam patika izpušķot ar šādiem daiļru­nības ziediem stereotipus jautājumus, un viņš varēja to atjauties, jo bija Šefs.

Pirkss atbildēja, ka viņš ir vesels.

— Lidojuma laikā ieceļu jūs, kursant Pirks, par pilotu, — Šefs izteica sakramen- tālo formulu un turpināja: — Uzdevums: startēt vertikāli, paātrinātājiem strādājot ar pusjaudu. Ieiet elipsē B-68. Elipsē izdarīt ko­rekciju un ieiet pastāvīgā orbītā ar apriņķo­juma laiku 4 stundas 26 minūtes. Gaidīt orbītā divus JO-2 tipa tiešo sakaru kuģus. Radara kontakta paredzamā zona — 3. sek­tors, pavadonis PAL ar pieļaujamo novirzi līdz 6 ieņķa sekundēm. Nodibināt radiotele- foniskus sakarus manevra saskaņošanai. Ma­nevrs: iziet no pastāvīgās orbītas kursā zie­meļu platuma 60 grādi 24 minūtes, austrumu garuma 115 grādi 3 minūtes un 11 sekundes. Sākuma paātrinājums 2,2 g. Beigu paātrinā­jums pēc 83 minūtēm — 0. Neiziet no radio- telefonisko sakaru darbības rādiusa, pilotēt ierindā abus JO-2 Mēness virzienā, ieiet pa­gaidu orbītā tās ekvatoriālā zonā saskaņā ar Luna PELENG norādījumiem, pārliecinā­ties, ka abi pilotētie kuģi atrodas orbītā, un, izejot no tās ar paātrinājumu un kursu pēc paša ieskatiem, atgriezties pastāvīgā orbītā pavadoņa PAL zonā. Tur gaidīt tālākus no­rādījumus.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x