Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Nulle! — atskanēja radioaustiņās.

Tai pašā mirklī Pirkss izdzirda apslāpētu

dārdoņu. Viņa krēsls viegli nodrebēja, tikko manāmi sakustējās uguņu atspīdumi uz stikla kupola, zem kura atlaidies viņš gulēja, vērdamies griestos, tas ir, uz astrogrāfu, uz dzesināšanas cirkulācijas, uz galveno un palīgdīzu vilkmes, uz neitronu plūsmas blīvuma, uz izotopu piesārņojuma un vēl uz astoņpadsmit citiem indikatoriem, no kuriem puse kontrolēja vienīgi paātrinātāju stāvokli. Vibrācija kļuva vājāka, dobjā trokšņa vilnis aizvēlās kaut kur sānis un it kā izplūda pa­debešos. Likās, augšup uzvirmoja kāds nere­dzams aizkars, pērkons attālinājās un, kā parasti, aizvien vairāk izklausījās pēc vētras atbalsīm, līdz beidzot viss noklusa.

Kaut kas iešņācās, iedžinkstējās, — Pirkss pat nepaguva nobīties. Automātiskais dro­šinātājs bija ieslēdzis līdz šim tumšos ekrā­nus: ja tuvumā kāds startēja, tie bija no ārpuses aizklāti, lai apžilbinošā atomizplūdes liesma nesabojātu objektīvus.

Pirkss nodomāja, ka šādas automātiskas ierīces ir ļoti derīgas, — un, tā šo to pārdo­mādams, viņš pēkšņi sajuta, ka mati viņam saceļas stāvus zem apaļās ķiveres.

«Ak dievs, es lidoju, es, es tūlīt lidošu!» pazibēja viņam galvā.

Viņš sāka drudžaini sagatavot sviras star­tam, tas ir, pēc kārtas pieskārās tām ar pirkstiem un skaitīja: viens … divi… trīs… bet kur tad ir ceturtā? Pēc tam šis… šis in­dikators … un pedālis… nē, nevis pedālis, ak tā, ir … sarkanais … zaļais rokturis … tad automāts … tā … vai arī vispirms zaļais un pēc tam sarkanais?!

— Pilot Pirks no AMU-27! — viņa šaubas pārtrauca skaļa balss, kas cirta tieši ausī.

— Starts pēc radiokomandas nulle! Uz­manību — pilots gatavs?

«Vēl nē!!!» pilots Pirkss gandrīz vai ieklie­dzās, tomēr savaldījās un sacīja:

— Pilots Ber… pilots Pirkss no AMU-27 gatavs … ē … startam pēc radiokomandas nulle!

Pirkss gribēja sacīt «pilots Bersts», jo viņš bija lieliski iegaumējis, kā atbildēja Bersts. «Idiots!» viņš norāja pats sevi pēkšņajā klu­sumā. Automāts (vai tiešām visiem automā­tiem ir jābūt ar unteroficiera balsi?) rēja ausī:

— Līdz startam sešpadsmit… piecpa­dsmit … četrpadsmit…

Pilots Pirkss mirka sviedros. Viņš pūlējās atcerēties kaut ko ārkārtīgi svarīgu — viņš zināja, ka tas ir dzīvības un nāves jautā­jums, taču bez panākumiem.

— … sešas, piecas, līdz startam četras …

Pirkss saspieda mitrajos pirkstos starta

rokturi. Par laimi, tam bija raupja virsma. «Vai tiešām visi tā svīst? Acīmredzot…» viņam iešāvās prātā tai brīdī, kad radio­austiņās nodārdēja:

— Nulle!!!

Viņa roka pati — pilnīgi patstāvīgi — pa­vilka sviru, pabīdīja to līdz pusei un ap­stājās. Atskanēja rūkoņa. Šķita, ka viņam uz krūtīm un galvas uzguļas elastīga spiede. «Paātrinājums!» viņš paguva nodomāt, un viņam sametās tumšs gar acīm. Tikai maz­lietiņ un tikai uz mirkli. Kad viņš atkal va­rēja labi redzēt, — lai gan neatvairāmais smagums joprojām stindzināja ķermeni, — ekrāni, vismaz tie trīs tieši acu priekšā, bija balti kā piens, kas līst ārā no miljoniem krūžu.

«A, laužos cauri mākoņiem,» Pirkss no­domāja. Tagad viņš domāja it kā brīvāk, mazliet gausāk, toties pilnīgi mierīgi. Pēc kāda laika Pirksam šķita, ka viņš ir tikai liecinieks šim jocīgajam skatam: guļ puisis atzvēlies «zobārsta krēslā» un nekustina ne roku, ne kāju. Mākoņi izgaisuši, debesis vēl blāvi zilgas kā vāji veļas zilumi, arī zvaig­znes tā kā sāk parādīties — bet vai tās ir zvaigznes?

Jā, tās bija zvaigznes. Rādītāji skraidīja pa griestiem, pa sienām, katrs pēc sava prāta, katrs kaut ko rādīja, viss bija jāredz, bet viņam bija tikai divas acis. Tomēr Pirksa kreisā roka, paklausīdama īsam, atkārtotam svilpienam radioaustiņās, pati — atkal pati — pavilka rokturi, samazinot paātrinā­jumu. Uzreiz kļuva mazliet vieglāk: ātrums 7,1 sekundē, augstums 201 kilometrs, dotā starta līkne beigusies, paātrinājums 1,9 — var apsēsties, un vispār tagad tikai sāksies īstais darbs!

Pirkss lēni slējās sēdus, atbalstīdamies uz krēsla parocēm, kas automātiski pacēla at­zveltni, un pēkšņi sastinga aiz šausmām.

— Kur ir briks?!

Tā bija tā pati ārkārtīgi svarīgā lieta, ko viņš nekādi nebija varējis atcerēties. Pirkss sāka pārlūkot grīdu, it kā pasaulē nemaz ne­būtu neskaitāmo indikatoru, kuri mirkšķi­nāja no visām pusēm. Briks gulēja zem paša krēsla. Pirkss noliecās — siksnas, protams, neļāva, atsprādzēt tās nebija laika — un ar tādu sajūtu, it kā viņš stāvētu uz ļoti augsta torņa smailes un gāztos kopā ar to bezdibenī, viņš atvēra kuģa žurnālu, kas atradās kabatā virs ceļgala, izņēma no aploksnes uzde­vumu … neko nesaprata: kur tad, velns pa­rāvis, orbīta B-68? A, te tā ir! Viņš pārbau­dīja pēc trajektometra un sāka lēnām nogriezties. Un pats brīnījās — kaut kā izdevās.

Elipsē skaitļojamā mašīna labvēlīgi pazi­ņoja korekcijas datus, Pirkss atkal manev­rēja, izgāja no orbītas, pārāk strauji nobrem­zēja — gandrīz desmit sekundēs, paātrinā­jums bija mīnus 3 g, — bet viņam nekas nenotika, jo fiziski viņš bija ļoti izturīgs («Ja tev būtu tādas pašas smadzenes kā muskuļi,» Ēzeļu Pļaviņa viņam mēdza sacīt, «tad, iespē­jams, no tevis kaut kas iznāktu»), izpildījis korekciju, iegāja pastāvīgā orbītā, noraidīja pa radiofonu datus skaitļojamai mašīnai, tā neko neatbildēja, pāri tās diskam pārskrēja tukšgaitas viļņi. Pirkss pārbaudīja savus da­tus vēlreiz, — protams, viņš bija aizmirsis pārslēgties — tagad viņš izlaboja kļūdu, un uz diska tūliņ parādījās mirgojoša vertikāla līnija, bet visi lodziņi kā norunājuši rādīja vieniniekus.

«Esmu orbītā!» Pirkss nopriecājās. Jā, bet apriņķojuma laiks bija 4 stundas 29 minūtes, turpretī vajadzēja būt 4 stundām 26 minūtēm.

Tagad viņš patiešām nezināja, vai šāda no­virze pieļaujama vai ne. Lauzīja galvu, sāka jau gudrot, vai neatsprādzēt siksnas, — briks gulēja zem paša krēsla, — bet velns viņu zina, vai špikerī par to ir rakstīts? Te pēkšņi viņš atcerējās, ka profesors Kāls bija teicis: «Orbītu aprēķinos pieļaujamā kļūda ir līdz 0,3 procentiem.» Drošs paliek drošs, Pirkss nodeva datus skaitļojamai mašīnai: viņš at­radās pieļaujamās kļūdas robežās. «Nu, lie­kas, viss kārtībā,» Pirkss sacīja pats sev un tikai tagad pavērās visapkārt.

Pārslodze izzuda, viņš bija stingri piesprā­dzēts pie krēsla, tikai jutās ļoti viegls. Priek­šējais ekrāns — zvaigznes, zvaigznes un gaiši brūna maliņa pašā apakšā, sānu ekrāns — nekā, tikai melna tumsa un zvaig­znes. Apakšējais ekrāns — jā! Pirkss uzma­nīgi pētīja Zemi — viņš lidoja virs tās 700 līdz 2400 km augstumā, savas orbītas zonā; Zeme bija milzīga, tā aizpildīja visu ekrānu; pašreiz viņš lidoja tieši virs Grenlandes — tā taču, liekas, ir Grenlande? Kamēr viņš gud­roja, kas tā ir, viņš atradās jau virs Ziemeļ- kanādas. Apkārt polam dzirkstīja sniegs, okeāns bija melni violets, izliekts, gluds, kā no čuguna izliets, mākoņu apbrīnojami maz — it kā uz izliektās virsmas kāds būtu izšļakstījis šķidru putriņu. Pirkss paskatījās pulkstenī.

Viņš lidoja jau septiņpadsmit minūtes.

Tagad vajadzēja uztvert pavadoņa PAL radiosignālus un novērot radarus, lidojot

cauri tā zonai. Kā sauc šos divus kuģus? RO? Nē, JO. Bet numuri? Pirkss ieskatījās lapiņā ar uzdevumu, iebāza to kopā ar kuģa žur­nālu kabatā un pataustīja uz krūtīm kontrol- regulatoru. Atskanēja pīkstieni _un sprakšķi. PAL … kāds tam ir signāls? A, Morze … Pirkss sasprindzināja dzirdi, pavērās ekrānos, Zeme lēni griezās zem viņa, zvaigznes ātri pārvietojās uz ekrāniem, bet no pavadoņa PAL nebija ne vēsts.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x