Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— AMU-27 izsauc JO-2, JO-2 bis Zeme — Mēness. Pulkstenis divdesmit nulle septiņas minūtes. Iziešanu uz parabolisko kursu Zeme — Mēness sākam pulksten divdesmitos nulle desmit minūtēs. Kurss simt vienpa­dsmit … •— Pirkss lasīja no lapiņas, ko viņam ar akrobāta veiklību izdevās notvert gaisā virs galvas. Viņa kuģi atbildēja. Pa­vadonis PAL vairs nebija redzams, bet Pirkss to aizvien vēl dzirdēja — vai nu viņu, vai mušu. Pēkšņi džinkstoņā it kā dubultojās. Pirksam gribējās izberzēt acis. Patiešām. Mušas bija divas. No kurienes tad izlīdusi otra?

«Tagad tās mani nobeigs,» Pirkss mierīgi, pavisam mierīgi nodomāja.

Bija pat gluži patīkami apzināties, ka ne­vajadzēs vairs te noņemties, bojāt sev ner­vus — mušas tik un tā nobeigs. Tas turpi­nājās tikai acumirkli, tad Pirkss paskatījās pulkstenī — bija pienācis brīdis sākt paša noteikto manevru, bet viņš vēl nebija ne rokas uzlicis uz svirām!

Tūkstoškārtīgos vingrinājumos izciestās mokas, kā redzams, nebija gājušas zudumā: Pirkss bez skatīšanās satvēra abus rokturus, vērodams trajektometru, pabīdīja labo, pēc tam kreiso. Dzinējs dobji atsaucās, pēc tam kaut kas iešņācās, Pirkss dabūja triecienu pa galvu un pat iekliedzās aiz pārsteiguma. Kuģa žurnāla muguriņa iesita viņam pa pieri — pie pašas ķiveres malas! Žurnāls aiz­klāja visu seju, un Pirkss nevarēja to no­mest — abas rokas bija aizņemtas. Radio­austiņās džinkstēja un sprēgāja mušu mīlas spēle uz skaitļojamās mašīnas. «Lidojumā līdzi jādod revolveris,» Pirkss nodomāja, sajuzdams, ka kuģa žurnāls, paātrinājumam aizvien pieaugot, saplacina viņam degunu. Pirkss kā neprātīgs mētāja galvu — viņam taču jāredz trajektometrs! Žurnāls svēra ap­mēram trīs kilogramus; pēkšņi tas ar blīkšķi nokrita uz grīdas — patiešām, gandrīz 4 g. Pirkss nekavējoties samazināja paātrinā­jumu, uzturēdams to manevra robežās, no­stiprināja rokturu sprūdus — tagad paātri­nājums bija 2 g. Vai tiešām mušām tas nekaitē? Nekas tām nenotika. Tās jutās lie­liski. Pirksam bija jālido tā veselas 83 minū­tes. Viņš paskatījās uz radara ekrānu: abi JO sekoja viņam pa pēdām, attālums starp viņu un tiem bija pieaudzis apmēram līdz septiņdesmit kilometriem; tas tādēļ, ka dažas sekundes paātrinājums bija sasniedzis 4 g un viņš bija izrāvies uz priekšu. Nav liela nelaime.

Tagad Pirksam bija nedaudz brīva laika — līdz paātrinātā lidojuma beigām. 2 g nav nekas sevišķs. Viņš tagad svēra pavisam simt četrdesmit divus kilogramus. Ne vien­reiz vien viņš bija sēdējis laboratorijas centrifūgā arī pusstundu ar paātrinājumu 4g.

Protams, tas ir nepatīkami: rokas un kājas

kā ar svinu pielietas. Galvu nav iespējams pat pakustināt — gar acīm metas tumšs.

Pirkss vēlreiz pārbaudīja abu aizmugurē lidojošo kuģu stāvokli un nodomāja: «Ko gan tagad dara Bersts?» Viņš iztēlojās Bersta seju — tā droši vien izskatījās kā kinofilmā. Ir gan tam puisim ģīmis! Deguns taisns, acis pelēkas — tērauda krāsā … un viņš jau nu nekādā ziņā nav ņēmis līdzi briku, lai gan * arī Pirksam pagaidām tas nav bijis vajadzīgs. Džinkstoņā radioaustiņās bija apklususi: abas mušas rāpoja virs viņa pa kupola stikla virsmu, to ēnas pārskrēja pār seju — pirmo reizi Pirkss pat satrūkās. Viņš paska­tījās uz augšu — mušu melnās kājiņas no­beidzās ar plakaniem paplašinājumiem, vēderiņi spuldžu gaismā metāliski spīdēja. Cik pretīgi!

— Brāzma-8 Marss—Zeme izsauc trīs­stūri Zeme—Mēness, 16. kvadrants, kurss simt vienpadsmit komats seši. Redzu jūs uz tuvināšanas kursa vienpadsmit minūtes, trīs­desmit divas sekundes, lūdzu mainīt kursu. Uztveru.

— Ir gan liktenis! — Pirkss ievaidējās. — Stulbenis, drāžas man taisni virsū … redz taču, ka lidoju ierindā!

— AMU-27, vadošais trīsstūrī Zeme— Mēness, JO-2, JO-2 bis izsauc Brāzmu-8 Marss—Zeme. Lidoju ierindā, kursu nemai­nīšu, izdariet apiešanas manevru. Beidzu.

Izrunājot šos vārdus, Pirkss meklēja uz radara nekaunīgo «Brāzmu» un atrada to.

Ne vairāk par pusotra tūkstoša kilometru attālumā!

—r Brāzma-8 izsauc AMU-27 Zeme—Mē­ness. Man radies caurums gravimetriskajā sadalē, nekavējoties izdariet apiešanas ma­nevru, kursu šķērsošanas punkts četrdesmit četri nulle astoņi, kvadrants Mēness četri, robežzona. Uztveru.

— AMU-27 izsauc Brāzmu-8 Marss— Zeme, JO-2, JO-2 bis Zeme—Mēness, izdaru apiešanas manevru pulksten divdesmitos trīsdesmit deviņās minūtēs, vienlaicīgs pa­grieziens aiz vadošā redzamības robežās, novirze uz ziemeļiem, sektors Mēness viens nulle komats seši, ieslēdzu mazjaudas dzi­nējus. Uztveru.

To sacīdams, Pirkss vienlaicīgi ieslēdza abas apakšējās sprauslas. Abi JO tūlīt rea­ģēja, pagriezās, zvaigznes sāka slīdēt uz ekrāniem. «Brāzma» pateicās, tā lidoja uz Galveno Lunu. Pirkss pēkšņi sasparojās un novēlēja «Brāzmai» laimīgu nosēšanos sa­skaņā ar visiem labā toņa noteikumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tai bija gadījusies avā­rija. Tagad viņš redzēja «Brāzmu» tūkstoš kilometru attālumā ar ieslēgtām pozīcijas ugunīm. Pēc tam Pirkss izsauca savus JO un atkal sāka uzņemt iepriekšējo kursu — ak šausmas! Kā zināms, nav nekā vieglāka par novirzīšanos no kursa, bet uziet pēc tam to pašu parabolas posmu šķiet gandrīz neiespē­jami. Paātrinājums bija cits, Pirkss nejau­dāja pietiekami ātri nodiktēt koordinātes skaitļojamai mašīnai, pa kuru rāpoja mušas, bet pēc tam sāka dzenāt viena otru — to ēnas šaudījās pa ekrānu. Un no kurienes gan šiem kukaiņiem tik daudz spēka? Pagāja minūtes divdesmit, kamēr kuģi beidzot ievir­zījās sākotnējā kursā.

«Bet Berstam ceļš droši vien kā ar putekļ- sūcēju nosūkts,» Pirkss nodomāja. «Viņam tas viss ir tīrais nieks! Viņš ar vienu roku tiek galā.»

Pirkss ieslēdza paātrinājuma reduktora automātu, lai astoņdesmit trešajā minūtē iegūtu nulles paātrinājumu saskaņā ar in­strukciju, un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņa slapjā pretsviedru veļa kļuva kā no ledus pašūta.

No sadales dēļa — milimetru pēc mili­metra — slīdēja nost baltais vāks. Kā re­dzams, tas bija vāji nostiprināts un pēc grū­dieniem kuģa manevrēšanas laikā (viņš tiešām ļoti strauji manevrēja) aizbīdņi atnā­kuši vaļā. Paātrinājums aizvien vēl bija 1,7 g; vāks lēni lēni slīdēja, it kā to kāds vilktu no apakšas aiz neredzama diega, bei­dzot nolidoja nost. Vāks atsitās pret kupola stiklu un noslīdēja pa to uz grīdas. Iespī- dējās četri atkailināti vara augstsprieguma vadi, bet zem tiem drošinātāji.

«Kādēļ gan es tā nobijos?» Pirkss nodo­māja. «Nokrita vāks, lai krīt — liela muiža! Vai nav vienalga, ar vāku vai bez vāka?»

Tomēr viņš uztraucās: tādas lietas nedrīkst notikt. Ja var nokrist vāks no drošinātājiem, var atdalīties arī raķetes pakaļgals.

Lidot ar paātrinājumu vajadzēja vēl tikai divdesmit septiņas minūtes, kad Pirkss iedo­mājās, ka pēc dzinēju izslēgšanas vāks zaudēs svaru un sāks lidot. Vai tas var no­darīt ko ļaunu? Laikam gan nē. Tas ir pārāk viegls. Nesadauzīs pat nevienu stikliņu. E, nekas!

Pirkss uzmeklēja ar skatienu mušas: viena otru dzenādamas, griezdamās un džinkstē­damas, tās riņķoja pa kabīni un beidzot pa­līda zem drošinātājiem. Pirkss tās vairs neredzēja.

Uz ekrāna viņš sameklēja abus JO — tie lidoja pa kursu. Uz priekšējā ekrāna bija redzams milzīgs Mēness disks, kas aizņēma pusi no debesīm. Reiz viņiem bija notikušas selenogrāfiskās mācības Tiho krāterī — to­reiz Bersts vēl izdarīja aprēķinus ar vispa­rastākā pārnēsājamā teodolīta palīdzību… Ek, velns parāvis, ko gan visu viņš neprata! Pirkss mēģināja sameklēt Galveno Lunu Arhimēda ārējā nogāzē. Tas bija tikko sare­dzams, gandrīz viss paslēpies klintīs, varēja saskatīt vienīgi kosmodroma gludo virsmu ar signālugunīm — un, protams, tikai tad, kad tas nonāca ēnas zonā, bet tagad tur spīdēja saule. Tiesa, pati stacija atradās krā­tera ēnā, bet kontrasts ar žilbinoši mirdzošo disku bija tik ass, ka vājās signalizācijas ugunis vispār nebija samanāmas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x