Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mēness izskatījās tā, it kā cilvēks uz tā nekad nebūtu spēris kāju, no Mēness Alpiem pāri Lietus Jūras līdzenumam stiepās bez­gala garas ēnas. Pirkss atcerējās, kā pirms izlidošanas uz Mēnesi — toreiz viņi lidoja lielā grupā kā parasti pasažieri — Ēzeļu Pļaviņa palūdza viņu noskaidrot, vai no Mē­ness ir saredzamas septītā lieluma zvaigznes, bet viņš, ēzelis, ķērās pie šī uzdevuma ar vislielāko entuziasmu. Viņš bija galīgi aiz­mirsis, ka dienā no Mēness vispār nav redza­mas nekādas zvaigznes — acis pārāk žilbina saules gaisma, kas atstarojas no tā virsmas. Ēzeļu Pļaviņa vēl ilgi zobojās par šīm no Mēness saredzamajām zvaigznēm.

Disks uz ekrāniem lēni auga — drīz tas pilnīgi izspiedīs melnās debesis no priekšējā ekrāna.

Savādi — nekas nedžinkstēja. Pirkss pa­skatījās sānis un sastinga aiz šausmām: viena muša sēdēja uz drošinātāja izliektās virsmas un tīrīja spārniņus, bet otra lidoja tai apkārt. Turpat blakus, dažus milimetrus tālāk spīdēja tuvākais kabelis. Izolācija beidzās nedaudz augstāk, visi četri kabeļi gandrīz zīmuļa resnumā bija kaili. Spriegums jau vairs nebija tik augsts, 1000 voltu, un tādēļ atstarpes starp tiem nebija lielas — septiņi milimetri. Pirkss droši zināja, ka septiņi. Reiz viņi demontēja visu elektroinstalāciju, un par to, ka Pirkss nezināja, kādiem jābūt attālumiem starp vadiem, viņš dabūja dzirdēt no asistenta ne visai patīkamus vār­dus. Muša beidza aplidot, otru un tagad rāpoja pa kailo vadu. Acīmredzot tas viņai nekaitēja. Bet ja viņai sagribēsies uzrāpties uz otru … Kā redzams, mušai tieši tas bija prātā: tā iedžinkstējās un nosēdās uz pašas malējās vara dzīslas. It kā visā kabīnē nebūtu citas vietas! Bet ja nu pēkšņi tā nostāsies ar priekšējām kājiņām uz viena vada, bet ar pakaļējām uz otra …

Nu un kas par to? Sliktākā gadījumā no­tiks īssavienojums. Lai gan muša, šķiet, nav tik liela. Un, ja ari notiks īssavienojums, tad uz īsu brīdi, automātiskais drošinātājs izslēgs strāvu, muša sadegs, automāts atkal ieslēgs strāvu, un viss būs kārtībā —• toties no mušas viņš būs ticis vaļā! Kā hipnotizēts Pirkss skatījās uz augstsprieguma skapīti. Viņam tomēr negribējās, lai šis draņķa radījums taisītu eksperimentus. īssavienojums — velns viņu zina, kas no tā var iznākt. . . Šķiet, nekas, bet kādēļ tas vajadzīgs?

Pulkstenis: vēl astoņas minūtes jālido, dzi­nēju vilkmei pakāpeniski samazinoties. Pirkss tieši tobrīd skatījās šajā pulkstenī, kad kaut kas iezibsnījās un — gaisma no­dzisa. Tas ilga kādu sekundes trešdaļu. «Muša!» Pirkss nodomāja un, elpu aizturējis, gaidīja, kamēr automāts ieslēgs strāvu. Ieslēdza.

Iedegās gaisma, bet ta bija oranža, vāja, un tūlīt pat noklikšķēja drošinātājs. Tumšs. Automāts atkal ieslēdza gaismu. Izslēdza. Ieslēdza. Un tā visu laiku, bez apstājas. Spul­dzes dega ar pusgaismu. Kas noticis? Vien­mērīgi mirgojošā gaismā Pirkss tik tikko saskatīja: no mušas — šī draņķe tomēr bija iespiedusies starp diviem vadiem — bija palicis pāri līķītis, garena oglīte, kas vēl ar­vien savienoja vadus.

Nevarētu sacīt, ka Pirkss būtu ļoti pār­bijies. Viņš bija satraukts, bet vai tad kopš starta brīža viņš kaut mirkli bija juties mie­rīgs? Pulksteni redzēja slikti. Aparātu dēļiem bija pašiem savs apgaismojums, radaram arī. Strāvas bija tieši tik daudz, lai neizslēgtos avārijas ugunis un rezerves ķēde, bet pilnam apgaismojumam tas acīmredzot nepietika. Līdz dzinēju izslēgšanas brīdim bija atliku­šas četras minūtes.

Par to viņam nebija jārūpējas: automāta reduktoram pašam jāizslēdz dzinēji. Ledaina strūkliņa pārskrēja viņam pār muguru — kā gan automāts izslēgs, ja noticis īssavieno­jums?

Kādu mirkli Pirkss šaubījās, vai tā ir tā pati ķēde vai cita. Tad viņš aptvēra, ka tie ir galvenie drošinātāji. Visai raķetei un visām ķēdēm. Bet katls, tas taču darbojas pats par sevi? …

Katls — jā. Bet ne jau automāts. Tu taču pats to iepriekš noregulēji. Tātad vajag iz­slēgt. Bet varbūt labāk neaiztikt? Varbūt tomēr darbosies?

Konstruktori nebija paredzējuši, ka vadī­bas kabīnē varētu iekļūt muša, ka vāks va­rētu nokrist un notikt īssavienojums — un kāds vēl!

Gaisma nepārtraukti mirgoja. Vajadzēja kaut ko darīt. Bet ko?

Gluži vienkārši: jāpārslēdz galvenais slē­dzis, kas atrodas zem grīdas aiz krēsla. Tas izslēgs galvenās ķēdes un iedarbinās avārijas ķēdes. Un viss būs kārtībā. Raķete nav ne­maz tik slikti konstruēta, viss ir paredzēts nepieciešamās drošības garantēšanai.

Interesanti, vai Berstam tas būtu tā uzreiz ienācis prātā? Jādomā, ka būtu. Varbūt pat… Taču bija atlikušas tikai divas minū­tes!!! Viņš nepagūs izdarīt manevru! Pirkss palēcās krēslā. Viņš bija pilnīgi piemirsis tos divus! Pievēris acis, viņš mirkli domāja.

— AMU-27, vadošais, Zeme—Mēness iz­sauc JO-2, JO-2 bis. Man vadības kabīnē noticis īssavienojums. Manevru ieiešanai pagaidu pastāvīgajā orbītā virs Mēness ekvatoriālās zonas izpildīšu ar nokavēša­nos .. . nenoteiktā laikā. Izpildiet manevru patstāvīgi norādītajā laikā. Uztveru.

— JO-2 bis izsauc vadošo AMU-27 Zeme—Mēness. Izpildu manevru vienlai­cīgi ar JO-2, ieeju pagaidu pastāvīgajā or­bītā virs ekvatoriālās zonas. Līdz nosēšanās brīdim tev paliek deviņpadsmit minūtes. Vēlu sekmes. Vēlu sekmes. Beidzu.

Noklausījies ziņojumu, Pirkss tūdaļ at- skrūvēja radiofona kabeli, skābekļa šļūteni, otru kabeli — siksnas viņš bija atsprādzējis jau iepriekš. Kad viņš piecēlās no krēsla, reduktora automāts iekvēlojās rubīnsārtā gaismā — visa kabīne brīžiem iznira no tum­

sas, brīžiem iegrima blāvi oranžā pusgaismā. Dzinējs neizslēdzās. Kā prasīdama padomu, no pustumsas uz Pirkšu raudzījās sarkanā uguntiņa. Atskanēja vienmērīga dūkoņa — brīdinājuma signāls. Reduktors nespēja auto­mātiski izslēgt dzinējus. Pūlēdamies notu­rēties līdzsvarā, Pirkss metās aiz krēsla.

Slēdzis atradās grīdā iemontētā kasetē. Kasete bija aizslēgta. Nu, protams, aizslēgta. Pirkss paraustīja vāku — nepadodas! Kur gan ir atslēga?

Atslēgas nebija. Viņš paraustīja vēlreiz — tas pats.

Pirkss pielēca kājās. Viņš skatījās ar neko neredzošu skatienu: uz priekšējiem ekrā­niem kvēloja gigantisks Mēness, tas vairs nebija sudrabots, bet balts kā kalnu sniegs. Krāteru robotās ēnas pārvietojās pa Mēness disku.

Pirkss pēkšņi saklausīja radara altimetru — diez vai tas jau sen sācis darboties? Alti­metrs rāmi tikšķēja, no pustumsas izlēca mazi zaļi cipariņi. Attālums — divdesmit viens tūkstotis kilometru.

Gaisma mirgoja bez apstājas, drošinātājs regulāri izslēdza strāvu. Taču, gaismai no­dziestot, kabīnē vairs nekļuva tumšs: spo­kainā Mēness gaisma iespīdēja kabīnē un tikai nedaudz pavājinājās, kad iedegās blā­vās spuldzes.

Kuģis lidoja taisni uz priekšu, visu laiku uz priekšu un aizvien palielināja ātrumu, turklāt saglabādams pastāvīgo paātrinājumu

0,2 g. Mēness pievilka kuģi arvien spēcīgāk. Ko darīt? Ko darīt? Pirkss vēlreiz metās pie kasetes, iespēra ar kāju pa vāku — tērauds pat nenodrebēja.

Tūlīt! Ak dievs! Kā viņš varēja būt tik stulbs! Vajag . .. vajag tikai nokļūt tur, ap­valka otrā pusē! Tas taču ir iespējams! Pie pašas izejas, kur stikla kupols sašaurinoties pāriet piltuvē, pie aizslēga atrodas speciāla sarkani lakota svira ar uzrakstu «Vienīgi vadības sistēmas avārijas gadījumā». Vajag tikai to pabīdīt, un stikla kupols pacelsies gandrīz par metru — varēs palīst zem tā apakšējās malas un nokļūt otrā pusē! Ar kādu izolācijas lentes gabaliņu jānotīra vadi un …

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x