Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkšu šī problēma uztrauca. Toreiz viņš ne par ko nedomāja (cik viegli tas viņam diemžēl izdodas bet ņēma un uzšāva viņai. Vai tad tā rīkojas «šausmīgi nopietni» cil­vēki?

Viņš nebija par to līdz galam pārliecināts, bet baidījās, ka droši vien tā tas ir. Pēc noti­kuma ar Matersa māsu (kopš tā laika viņš vairījās šīs meitenes kā uguns) Pirkss no rītiem vairs nešķobīja seju spoguļa priekšā. Turpretī agrāk viņš bija tik zemu kritis, ka vairākas reizes ar otra spoguļa palīdzību centās atrast tādu sejas pagriezienu, kurš vismaz daļēji apmierinātu viņa augstās pra­sības. Protams, viņš nebija galīgs idiots un saprata, cik smieklīga ir šāda mērkaķošanās, taču, no otras puses, viņš nemeklēja skais­tuma atribūtus, pasarg dievs, bet gali rak­stura iezīmes! Viņš taču bija lasījis Konrādu uņ ar kvēlojošu seju gremdējies pārdomās par galaktikas diženo klusumu, par vīriš­ķīgo vientulību, — vai tad var iedomāties mūžīgās nakts varoni, vientuļnieku ar šādu ģīmi? Šaubas neizgaisa, bet šķobīšanos pie spoguļa viņš izbeidza, pierādīdams sev, ka viņam ir stipra, nelokāma griba.

Šie saviļņojošie pārdzīvojumi nedaudz norimās, jo bija pienācis laiks kārtot eksā­menu pie profesora Merinusa, kuru aiz muguras sauca par Merinosu. Taisnību sakot, Pirkss nemaz nebaidījās no šā eksā­mena. Viņš tikai trīs reizes iegriezās Navi­gācijas astrodēzijas un astrognozijas insti­tūtā, kur pie auditorijas durvīm kursanti gaidīja tos, kuri nāca laukā no Merinosa, ne tikdaudz tāpēc, lai apsveiktu viņus ar panā­kumiem, bet galvenokārt tādēļ, lai uzzinātu, kādus jaunus āķīgus jautājumus izdomājis Baigais Auns. Tāda bija stingrā eksamina­tora otra iesauka. Šis vecis, kurš savu mūžu nebija spēris kāju ne vien uz Mēness, bet pat pāri raķetes slieksnim, teorijā bija tik erudīts, ka pazina katru akmeni jebkurā Lie­tus Jūras krāterī, asteroīdu klinšainās kalnu grēdas un pat visnepieejamākos Jupitera pavadoņu rajonus; runāja, ka viņš lieliski pazīstot meteorītus un komētas, kuras tikšot atklātas pēc tūkstoš gadiem, viņš jau tagad matemātiski aprēķinājis to orbītas, nododo­ties savai iemīļotākajai nodarbībai — debess

ķermeņu perturbācijas analīzei. Paša erudī­cijas bezgalīgums lika viņam piekasīties kur­santu mikroskopiskajām zināšanām.

Pirkss tomēr nebaidījās no Merinusa, jo bija atklājis viņa vājību. Vecis bija ieviesis pats savu terminoloģiju, ko speciālajā lite­ratūrā neviens cits nelietoja. Tad nu Pirkss, iedzimtās apķērības mudināts, pasūtīja biblio­tēkā visus Merinusa darbus un — nē, viņš tos nemaz nelasīja — tikai izšķirstīja un izrakstīja pāris simtus Merinusa kroplīgo vārdu. Iekala tos pamatīgi un bija pārlieci­nāts, ka neizkritis. Tā arī notika. Profesors, uztvēris, kādā stilā Pirkss atbild, atdzīvojās, pacēla biezās uzacis un klausījās Pirksā kā lakstīgalā. Negaisa mākoņi, kas parasti klāja viņa pieri, izklīda. Viņš kļuva it kā jaunāks, jo klausījās tikpat kā pats sevi. Bet Pirkss, šīs negaidītās pārvērtības un savas nekau­nības spārnots, traucās pilnās burās uz priekšu, un, lai gan pilnīgi izgāzās pēdējā punktā (te bija jāzina formulas un nekāda retorika nespēja palīdzēt), profesors ievilka treknu četrinieku un izteica nožēlu, ka nevar ielikt pieci.

Tā Pirkss savaldīja Merinosu. Paņēma to aiz ragiem. Daudz lielākas bailes viņam iedve'sa «trakā vanna» — kārtējais un pēdē­jais posms pirms izlaiduma eksāmeniem.

Pret «trako vannu» nelīdzēja nekāda izlo­cīšanās. Vispirms vajadzēja doties pie Alberta, kas skaitījās vienkāršs eksperimen­tālās astropsiholoģijas katedras laborants,bet taktiski bija docenta ]aba roka, un viņa spriedums nozīmēja vairāk nekā jebkura asistenta domas. Viņš bija uzticības persona profesoram Balo, kurš pirms gada bija aiz­gājis pensijā par lielu prieku kursantiem un par sarūgtinājumu laborantam (jo neviens nesaprata viņu tik labi kā atvaļinātais pro­fesors). Alberts veda pārbaudāmo uz pag­rabu, kur šaurā istabiņā noņēma no viņa sejas parafīna atveidojumu. Pēc tam dabūtā maska pārcieta nelielu operāciju: nāsīs ielika divas metāla caurules. Tas arī bija viss.

Pēc tam pārbaudāmais devās uz otro stāvu, uz «pirti». Protams, tā nemaz nebija pirts, bet, kā zināms, studenti nekad nesauc lietas īstajos vārdos. Tā bija plaša telpa ar baseinu, kas pilns ar ūdeni. Pārbaudāmais — studentu žargonā «pacients» — izģērbās un iegremdē­jās ūdenī, kuru sildīja tik ilgi, kamēr viņš vairs nejuta ūdens temperatūru. Tas bija at­karīgs no indivīda: dažam ūdens «pārstāja ek­sistēt» pie divdesmit deviņiem grādiem, da­žam — tikai pāri trīsdesmit diviem. Bet, kad jauneklis, gulēdams augšpēdu ūdenī, pacēla roku, ūdeni beidza sildīt un viens no asisten­tiem uzlika viņam uz sejas parafīna masku. Pēc tam ūdenim piebēra kaut kādu sāli (bet ne jau ciankāliju, kā nopietni apgalvoja tie, kas jau bija izpeldējušies «trakajā vannā»), — lie­kas, parasto vārāmo sāli. To bēra tik ilgi, kamēr «pacients» (to sauca arī par «slī­koni») uzpeldēja tā, ka viņa ķermenis brīvi

turējās ūdeni mazliet zemāk par līmeni. Laukā rēgojās vienīgi metāla caurules, pa kurām pārbaudāmais varēja brīvi elpot.

Lūk, patiesību sakot, arī viss. Zinātnieku valodā šo mēģinājumu sauca par «aferento impulsu novēršanu». Un tiešām, «slīkonis», kuram bija laupītas redzes, dzirdes, ožas un taustes sajūtas (ūdeni drīz vien vairs nejuta), tikpat kā Ēģiptes mūmija, sakrustojis rokas uz krūtīm, mierīgi atdusējās bezsvara stā­voklī. Cik ilgi? Tik ilgi, cik spēja izturēt.

Liekas, nav nekā sevišķa. Tomēr šādā stā­voklī ar cilvēku norisinājās kaut kas savāds. Protams, par «slīkoņu» pārdzīvojumiem var pietiekami daudz izlasīt eksperimentālās psiholoģijas mācību grāmatās. Taču rakstu­rīgākais, ka šie pārdzīvojumi izpaudās indi­viduāli. Apmēram trešā daļa pārbaudāmo neizturēja pat trīs stundas, kur nu vēl sešas, piecas. Un tomēr bija vērts pūlēties, jo norī­kojums praksē pirms diploma aizstāvēšanas bija atkarīgs no atzīmes par izturību: pirmās vietas ieguvējs tika sūtīts pirmklasīgā praksē, kas nemaz nelīdzinājās ne sevišķi interesan­tajam, visumā pat garlaicīgajam darbam dažādās stacijās Zemes tuvumā. Nebija iepriekš paredzams, kurš no kursantiem izrādīsies «tēraudciets» un kurš neizturēs; «vanna» ne pa jokam pārbaudīja rakstura mērķtiecību un stingrību.

Pirkss bija iesācis tīri labi, ja neskaita to, ka viņš bez kādas vajadzības iegremdēja galvu ūdenī vēl pirms tam, kad asistents bija

uzlicis viņam masku; pie tam viņš ierija krietnu krūzi ūdens un guva iespēju pārlie­cināties, ka tas ir visparastākais sālsūdens. . Kad bija uzlikta maska, Pirkss sajuta ausis vieglu dūkoņu. Viņš atradās absolūtā tumsā. Atslābināja muskuļus, kā bija noteikts reglamentā, un palika nekustīgi guļam ūdenī. Acis nevarētu atvērt, pat ja gribētu: traucēja parafīns, kas cieši piekļāvās vai­giem un pierei. Sākumā iekņudējās deguns, pēc tam sāka niezēt labā acs. Caur masku, protams, pakasīties nevarēja. Par niezēšanu citu «slīkoņu» atskaitēs nekas nebija sacīts; acīmredzot tas bija viņa personīgais iegul­dījums eksperimentālajā psiholoģijā. Pavi­sam nekustīgs viņš zvilnēja ūdenī, kas nesil­dīja un nesaldēja viņa kailo ķermeni. Pēc dažām minūtēm viņš to vispār vairs nejuta.

Protams, Pirkss varēja pakustināt kājas vai vismaz kāju pirkstus un pārliecināties, ka tie ir glumi un slapji, bet viņš zināja, ka no griestiem viņu novēro reģistrējošās kameras acs; par katru kustību pienācās soda punkti. Ieklausoties sevī, drīz vien viņš sāka atšķirt savas sirds toņus, tie bija nepa­rasti vāji un likās nākam no milzīga attā­luma. Jutās viņš gluži ciešami. Niezēšana izbeidzās. Nekas viņu neapgrūtināja. Alberts bija tik prasmīgi pielāgojis cauru­les maskai, ka Pirkss aizmirsa tās. Viņš vis­pār neko nejuta. Šis tukšums sāka kļūt satraucošs. Vispirms viņš vairs nejuta sava ķermeņa, roku un kāju stāvokli. Viņš vēl atcerējās, kādā pozā guļ, tieši atcerējās, nevis juta. Pirkss sāka pārlikt, cik ilgi viņš atrodas zem ūdens ar šo balto parafīnu uz sejas. Un ar izbrīnu konstatēja, ka viņam, lai gan parasti viņš bez pulksteņa palīdzības varēja noteikt laiku ar precizitāti no vienas līdz divām minūtēm, nav ne mazākā priekšstata par to, cik minūšu — vai iespējams desmi­tiem minūšu? — pagājis kopš brīža, kad viņš iegremdējies «trakajā vannā».

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x