Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ar vienu lēcienu Pirkss atradās pie sar­kanās sviras.

«Idiots!» Pirkss domās sevi nolamāja, sa­tvēra tērauda rokturi un parāva tā, ka pleca locītava noknikšķēja. Rokturis izlēca visa eļļainā tērauda stieņa garumā, bet kupols pat nenodrebēja. Apstulbis Pirkss skatījās uz kupolu — un dziļumā redzēja ekrānus, kurus aizpildīja kvēlojošais Mēness. Gaisma nepār­traukti mirgoja virs viņa galvas — viņš vēl­reiz paraustīja rokturi, lai gan tas jau bija izvilkts līdz galam … Nekā.

Atslēga! Slēdža kasetes atslēga! Viņš no­metās guļus uz grīdas, paskatījās zem krēsla. Tur gulēja vienīgi briks …

Gaisma joprojām mirgoja, drošinātājs re­gulāri izslēdza strāvu. Kad gaisma nodzisa.

apkārt viss kļuva balts, kā no skeleta kau­liem izgriezts.

«Beigas»! Pirkss nodomāja. «Katapultēties krēslā ar visu kupolu? Nevar — izpletnis nenobremzēs, uz Mēness taču nav atmosfē­ras. «Palīgā!!!» Pirksam gribējās kliegt, bet nebija neviena, kas viņu uzklausītu — viņš bija viens. Ko darīt?! Kādam glābiņam taču jābūt!!

Pirkss vēlreiz metās pie roktura, parāva — roka gandrīz izlēca no locītavas. Pirkss bija gatavs vai raudāt aiz izmisuma. Tik muļķīgi, tik muļķīgi .. . Kur ir atslēga? Kādēļ mehā­nisms nedarbojas? Altimetrs . .. Viņš ātri pārskatīja ciparnīcas: deviņi ar pusi tūkstoši kilometru. Uz kvēlojošā fona skaidri iezī­mējās Timoharisa robotās malas. Pirksam likās, ka viņš jau skaidri redz vietu, kur viņš ietrieksies ar pumeku klātajā klintī. Grā­viens, uguns un . ..

Pēkšņi kārtējā gaismas uzliesmojuma brīdī Pirksa drudžainais skatiens apstājās pie čet­rām vara dzīslām. Tur skaidri melnēja no sadegušās mušas pāri palikusī oglīte, kas sa­vienoja kabeļus. Kā vārtsargs straujā lēcienā Pirkss metās ar plecu uz priekšu; trieciens bija drausmīgs, no satricinājuma viņš gan­drīz zaudēja samaņu. Kupola siena atsvieda viņu atpakaļ kā piepūsta autoriepa, Pirkss nokrita uz grīdas. Siena pat nenodrebēja. Viņš pielēca kājās, smagi elpodams, ar asi­ņainām lūpām, gatavs atkal mesties virsū stikla mūrim.

Un tad viņš paskatījās lejup.

Mazās pilotāžas svira. Lieliem, īslaicīgiem paātrinājumiem līdz 10 g, bet tikai vienu sekundes daļu. Tā darbojās tieši, ar mehā­nisko pievadu. Nekavējoties iedarbināja avārijas vilkmi.

Bet šādi viņš varēja vienīgi palielināt pa­ātrinājumu, tas ir, vēl ātrāk aizlidot līdz Mēnesim. Nē, ir jābremzē. Efekts bija pārāk īslaicīgs. Bremzēšanai jābūt nepārtrauktai. Vai tiešām mazā pilotāža nekam neder?

Pirkss metās virsū svirai, krītot saķēra to, parāva un, palicis bez krēsla amortizējošās aizsardzības, sajuta, ka viņam burtiski visi kauli nobrakšķ — tik stipri viņš atsitās pret grīdu. Pirkss pavilka sviru vēlreiz. Tikpat drausmīgs, acumirklīgs raķetes izrāviens! Pirkss apdauzīja galvu pret grīdu, — ja ne­būtu putuplasta, tā sašķīstu gabalos.

Drošinātājs noklikšķēja — mirgošana pēkšņi izbeidzās. Kabīne pielija ar vienmē­rīgu normālu spuldžu gaismu.

Divkārtējais zibeņātro paātrinājumu grū­diens bija izsviedis starp vadiem iestrēgušo pārogļoto mušas līķīti. īssavienojums bija likvidēts. Sajuzdams uz lūpām sāļo asins garšu, Pirkss metās krēslā, it kā lēkdams no tramplīna, taču netrāpīja tajā, pārlidoja augstu virs tā atzveltnes — briesmīgs trie­ciens pret griestiem, ko nedaudz mazināja ķivere.

Tai brīdī, kad Pirkss gatavojās lēcienam, reduktora automāts, kas bija sācis darboties, izslēdza dzinēju. Pēdējais pievilkšanas spēks bija zudis. Kuģis tagad tikai pēc inerces kā akmens krita uz Timoharisa klinšu robiem.

Pirkss atgrūdās no griestiem. Asiņainās siekalas, kuras viņš bija izspļāvis, peldēja viņam apkārt kā sarkansudraboti pūslīši. Pirkss izmisīgi locījās gaisā, stiepdams rokas uz krēsla atzveltnes pusi. Izvilka no kabatām visu, kas tajās bija, un aizsvieda aiz mu­guras.

No šī atgrūdiena Pirksa ķermenis sāka lēni un līgani nolaisties aizvien zemāk, pirksti, kas bija tā izstiepti, ka cīpslas plīsa vai pušu, vispirms ar nagiem aizskāra niķe­lēto cauruli, pēc tam cieši satvēra to. Tagad jau viņš to vairs nelaidīs vaļā. Pirkss kā uz rokām nostājies akrobāts pievilkās ar galvu uz leju, satvēra siksnu, nošļūca pa to lejā, aptina to sev apkārt, aizdare .. . Viņš neka­vēja laiku, lai aizsprādzētos, sakoda siksnas galu zobos — turas! Tagad jāuzliek rokas uz rokturiem, kājas uz pedāļiem!

Altimetrs: tūkstoš astoņi simti kilometru līdz Mēnesim. Vai viņš pagūs nobremzēt? Izslēgts! Četrdesmit pieci kilometri sekundē! Jāpagriež, jāiziet no piķējošā lidojuma — tikai tā!

Pirkss ieslēdza sprauslas — 2, 3, 4 g. Maz! Maz!!

Viņš ieslēdza pilnu vilkmi. Uz ekrāna kā dzīvsudrabs mirdzošais Mēness, kas šķita kā iemūrēts tur no ārpuses, tagad nodrebēja un sāka aizvien ātrāk slīdēt lejup. Krēsls čīkstēja zem Pirksa pieaugošā svara. Kuģis iegāja lokā ar lielu rādiusu virs pašas Mē­ness virsmas — šāds rādiuss bija nepiecie­šams milzīgā ātruma dēļ. Rokturis atradās nekustīgā stāvoklī, nospiests līdz galam. Ķer­menis iespiedās krēsla porainajā polsterē- jumā, Pirkss slāpa nost — kombinezons ne­bija savienots ar skābekļa aparātu, viņš juta, kā ieliecas viņa ribas, gar acīm ņirbēja pelēki plankumi. Pirkss gaidīja uznākam aklumu, nenovērsdams skatienu no radara altimetra ietvariņa, kura lodziņos zibēja mazi cipariņi, rindiņa pēc rindiņas: 990 … 900 … 840 … 760 kilometru .. .

Lai gan Pirkss zināja, ka lido ar pilnu jaudu, viņš joprojām spieda rokturi. Viņš izdarīja visasāko pagriezienu, kāds vien bija iespējams, un — tomēr turpināja zaudēt augstumu, cipari samazinājās — kaut arī lēnāk, — viņš vēl aizvien atradās lielā loka lejupejošajā daļā. Pirkss paskatījās uz tra- jektometru — viņš tik tikko spēja pagriezt redzokļus.

Kā parasti bīstamā debess ķermeņu zonā, aparāta disks rādīja ne tikai raķetes vilkto līkni un vāji mirdzošu trajektorijas pare­dzamo turpinājumu, bet arī Mēness virsmas profilu, virs kura notika šis manevrs.

Abas šīs līknes — lidojuma un Mēness vir­smas — gandrīz saskārās. Vai tās krustojās?

Nē. Bet viņa loks bija gandrīz pieskare. Nav zināms, vai viņam izdosies noslīdēt gar pašu Mēness virsmu vai arī viņš ietrieksies tajā. Trajektometrs strādāja ar precizitāti līdz septiņiem astoņiem kilometriem, un Pirkss nevarēja zināt, vai līkne iet trīs kilo­metrus virs klintīm vai arī zem tām.

Sametās tumšs gar acīm — 5 g lika sevi manīt. Taču samaņu Pirkss nezaudēja. Viņš gulēja akls, stingri sažņaudzis sviras, un juta, kā pamazām padodas krēsla amortiza­tori. Pirkss neticēja, ka viņš aizies bojā. Kaut kā nespēja tam ticēt. Viņš vairs nespēja pa­kustināt lūpas un tumsā, kas bija viņu apņē­musi, vairs tikai lēni skaitīja: divdesmit viens, divdesmit divi, divdesmit trīs, div­desmit četri.. .

Nonācis pie piecdesmit, Pirkss nodomāja: tūlīt notiks sadursme, ja tai vispār jānotiek. Un tomēr viņš neizlaida no rokām sviras. Pamazām Pirkss sāka zaudēt samaņu: sma­cējošs karstums, džinkstoņā ausīs, kakls pilns asinīm, acu priekšā — asiņaina tumsa …

Pirksti paši atlaidās, rokturis lēnām no­slīdēja, Pirkss vairs neko nedzirdēja un ne­redzēja. Pamazām gļuva gaišāks — kļuva aizvien vieglāk elpot. Viņš gribēja atvērt acis, bet tās taču jau bija visu laiku atvērtas un tagad degoši smeldza: bija izžuvusi acs ābolu gļotādiņa!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x