Staņislavs Lems - PETAURA medības

Pirkss apsēdās.

Gravimetrs rādīja 2g. Priekšējais ekrāns — tukšs. Zvaigžņota debess. No Mēness ne vēsts. Kur palicis Mēness?

Tas atradās lejā, zem Pirksa. Pirkss bija izrāvies no nāves pikējuma un tagad attā- linā jās no Mēness ar ātrumu, kas aizvien samazinājās. Kādā augstumā viņš bija nodrā­zies gar Mēness virsmu? To, protams, reģis­trējis altimetrs, taču Pirksam šo datu izpēte nebija prātā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka nepārtraukti dūcošais trauksmes signāls ap­klusis. Kam gan vajadzīgs tāds signāls! Pie­kāruši labāk zvanu pie griestiem. Ja reiz kapsēta, tad kapsēta. Kaut kas klusu iedžink- stējās. Muša! Otra muša! Dzīva, draņķe tāda! Tā lidinājās zem paša kupola. Mutē Pirksam bija kaut kas pretīgs, ciets, ar auduma garšu — drošības jostas gals! Viņš visu laiku bija to turējis zobos, pats to neapjauz- dams.

Pirkss piesprādzēja siksnas un uzlika ro­kas uz svirām — vajadzēja ievadīt raķeti paredzētajā orbītā. Skaidrs, no abiem JO vairs nav ne miņas, bet viņam jāaizvelkas, kur pienākas, un jānodod ziņojums Navigā­cijas Lunai. Bet varbūt Galvenajai Lunai, jo viņam gadījusies avārija? Velns viņu sazin! Varbūt neteikt neko? Nē, izslēgts! Viņš atgriezīsies — visi ieraudzīs asinis, pat griesti nošļakstīti (tagad viņš to pamanīja), turklāt reģistrators bija ierakstījis lentē visu, kas šeit norisinājies: gan drošinātāju stiķus, gan cīņu ar avārijas sviru. Ir gan šie AMU — neko teikt! Un ko lai saka par tiem, kas iesmērē cilvēkam šādu zārku!

Bija laiks noraidīt ziņojumu, taču Pirkss aizvien vēl nezināja, kam īsti jāziņo. Viņš pieliecās un atlaida vaļīgāk plecu siksnu.

Pasniedzās zem krēsla pēc brika. «Galu galā kāpēc gan neieskatīties tajā? Vismaz tagad noderēs.»

Te pēkšņi kaut kas iečīkstējās — it kā at­vērtos kādas durvis.

Taču nekādu durvju aiz viņa muguras ne­bija — Pirkss to lieliski zināja. Piesaistīts ar siksnām pie krēsla, Pirkss nevarēja atskatī­ties. Bet uz ekrāniem parādījās gaismas strēle, zvaigznes kļuva bālākas, un Pirkss izdzirda tajās klusinātu Šefa balsi:

— Pilot Pirks!

Pirkss gribēja pielēkt kājās, taču kavēja siksnas, viņš atkrita atpakaļ krēslā, — viņam likās, ka viņš sajucis prātā. Ejā starp kabīnes sienu un caurspīdīgo apvalku parādījās Šefs. Viņš nostājās Pirksa priekšā savā pelēkajā formas tērpā, skatījās ar savām pelēkajām acīm — un smaidīja. Pirkss nesaprata, kas ar viņu notiek.

Caurspīdīgais apvalks pacēlās augšup, Pirkss instinktīvi atsprādzēja siksnas un pie­cēlās. Ekrāni aiz Šefa muguras pēkšņi no­dzisa, it kā tos kāds būtu nopūtis.

— Ļoti labi, pilot Pirks, — Šefs sacīja. — Ļoti labi.

Pirkss arvien vēl neaptvēra, kas ar viņu notiek. Viņš nostājās Šefa priekšā pamat­stājā un izdarīja kaut ko drausmīgu — pa­grieza galvu, cik to atļāva mīksti piepūstā apkakle.

Visa eja kopā ar lūku bija atvērta — it kā raķete šai vietā būtu pāršķēlusies uz pusēm.

Vakara saules staros redzēja angara plat­formu, uz tās stāvošos cilvēkus, troses, rež- ģotās fermas. Pirkss ar pavērtu muti paska­tījās uz Šefu.

— Nāc, zēn, — Šefs sacīja. Un lēni sniedza viņam roku, kuru Pirkss satvēra. Cieši sa­spiezdams viņa pirkstus, Šefs piemetināja:

— Lidojumu institūta vārdā izsaku tev pa­teicību, bet pats savā vārdā lūdzu piedošanu. Tas… tas ir nepieciešami. Bet tagad ejam, ienāksi pie manis. Varēsi nomazgāties.

Šefs devās uz izeju. Pirkss sekoja_ viņam, smagi un neveikli sperdams soļus. Arā bija auksts, pūta vējiņš — tas ielauzās angārā caur atbīdīto velves daļu. Abas raķetes stā­vēja tais pašās vietās, kur agrāk, un tikai daži gari, resni vaļīgi nokārušies kabeļi bija pievienoti to priekšgaliem. Agrāk šādu ka­beļu nebija.

Instruktors, kas stāvēja uz platformas, Pirksam kaut ko sacīja. Cauri ķiverei viņš slikti dzirdēja.

— Ko? — Pirkss automātiski jautāja.

— Gaisu! Izlaid gaisu no kombinezona!

— A, gaisu …

Pirkss nospieda vārstuli — atskanēja šņā­koņa. Pirkss stāvēja uz platformas. Divi cil­vēki baltos virsvalkos gaidīja pie barjeras. Viņa raķete izskatījās tā it kā tai būtu pār­sprādzis priekšgals. Pamazām Pirkšu pār­ņēma savāds nespēks … pārsteigums … vil­šanās … kas aizvien vairāk pārauga dusmās.

Pašlaik skrūvēja vaļā otras raķetes lūku. Šefs stāvēja uz platformas, cilvēki baltajos virsvalkos kaut ko sacīja viņam. Raķetes iekšpusē dobji nobrīkšķēja …

No turienes izvēlās brūns kamols, kā neskaidrs plankums kūļājās galva bez ķive­res, bija dzirdami gārdzoši vaidi…

Pirksam saļodzījās ceļi.

Šis cilvēks . ..

Bersts bija iedrāzies Mēnesī.

Tas notika ceturtajā apmācību gadā, tieši pirms brīvdienām.

Tai laikā Pirkss jau bija izstrādājis visus praktiskos darbus, aiz muguras bija ieskai­tes simulatorā [2] , divi īsti lidojumi, kā arī «pat­stāvīgs aplītis» — lidojums uz Mēnesi ar nosēšanos un atpakaļreisu. Viņš jutās kā vecs kosmosa vilks, sava aroda meistars, kam jebkura planēta ir tēva mājas, bet apvalkāts skafandrs — mīļākais tērps; kurš pirmais pamana kosmosā pretī drāžamies meteorītu mākoni un ar sakramentālu izsau­cienu: «Uzmanību! Uzmanību!» izdara zibe­nīgu manevru, izglābdams no bojā ejas kuģi, sevi un savus tūļīgākos biedrus.

Tā viņš vismaz iztēlojās, bārdu skujot, ar sarūgtinājumu konstatēdams, ka pēc viņa ārienes nemaz nav redzams, cik daudz viņam vajadzējis pārdzīvot. .. Pat pēc šaušalīgā negadījuma, kad, nosēžoties Centrālajā Līcī, Harelsbergera aparāts sprāga viņam gan­drīz rokās, Pirksam neparādījās neviens sirms mats. Ko tur runāt — viņš saprata, ka viņa sapņi par sirmiem matiem ir bezcerīgi (bet cik brīnišķīgi izskatās sarmas skarti deniņi!); būtu vismaz iegūlušas ap acīm krun­ciņas, kuras no pirmā acu uzmetiena stās­tītu, ka tās radušās, saspringti vērojot zvaig­znes kosmosa kuģa kursā! Bet viņš kā bija apaļvaidzis, tā arī palika. Tādēļ Pirkss skrā­pēja ar patrulo bārdas nazi savu ģīmi, no kura slepenībā kaunējās, un katrreiz izdo­māja aizvien satriecošākas situācijas, lai pats beigās kļūtu par stāvokļa saimnieku.

Materss, kurš kaut ko zināja par Pirksa rūpestiem, bet šo to nojauta, ieteica viņam izaudzēt ūsas. Grūti pateikt, vai šis padoms nāca no sirds. Katrā ziņā, kad Pirkss klusā rīta stundā pielika spoguļa priekšā melnu auklas gabaliņu pie augšējās lūpas, viņš sāka drebēt — tik idiotisks izskats viņam bija. Viņš sāka šaubīties par Matersu, lai gan tas, iespējams, nevēlēja viņam ļaunu; un droši vien gluži bez vainas šai ziņā bija Matersa glītā māsa, kura Pirksam reiz pa­teica, ka viņš izskatās «šausmīgi nopietns». Viņas vārdi galīgi satrieca Pirkšu. Tiesa, restorānā, kur viņi toreiz dejoja, negadījās nekas tāds, no kā Pirkss parasti baidījās. Viņš tikai vienreiz sajauca deju, bet viņa bija tik smalkjūtīga, ka nesacīja ne vārda, ūn Pirkss ne tik drīz pamanīja, ka visi pārē­jie dejo pavisam citu deju. Bet pēc tam viss gāja kā pa sviestu. Viņš nemina viņai uz kājām, cik vien varēdams, centās skaļi nesmieties (viņa smiekli lika atskatīties visiem garāmgājējiem uz ielas), bet pēc tam pavadīja viņu uz mājām.

No gala pieturas vajadzēja vēl krietnu gabalu iet kājām, un Pirkss visu ceļu domāja, kā likt viņai saprast, ka viņš nemaz nav «šausmīgi nopietns» — šie vārdi bija ķēru­šies viņam pie sirds. Kad viņi jau tuvojās mājai, Pirkss satraucās. Viņš tā arī nebija neko izdomājis un turklāt, pastiprināti domā­jot, klusēja kā zivs; viņa galvā valdīja tuk­šums, kurš atšķīrās no kosmiskā vienīgi ar to, ka bija piesātināts ar izmisīgu sasprin­dzinājumu. Pēdējā mirklī kā meteori nozib- snīja divas trīs idejas: norunāt ar viņu jaunu satikšanos, noskūpstīt viņu, paspiest viņai roku (par to viņš bija kaut kur lasījis) daudz­nozīmīgi, maigi un tai pašā laikā viltīgi un kaislīgi. Taču nekas nesanāca. Pirkss viņu nenoskūpstīja, satikšanos nenorunāja, pat roku nepasniedza … Ja nu vēl ar to viss būtu beidzies! Bet, kad viņa savā patīka­majā, dūdojošā balsī pateica «Ar labu nakti», piegāja pie vārtiņiem un satvēra aizbīdni, Pirksā pamodās sātans. Varbūt tas notika vienkārši tādēļ, ka viņas balsī Pirkss saklau- sija ironiju, īstu vai iedomātu, dievs to zinā, taču gluži instinktīvi, tieši tad, kad meitene pagriezās pret viņu ar muguru, tāda pašpār­liecināta, mierīga … vainīgs tur, protams, bija skaistums, viņa izturējās kā karaliene, skaistas meitenes vienmēr tā … Nu, vārdu sakot, viņš uzšāva tai pa attiecīgu vietu, tur­klāt diezgan stipri. Atskanēja kluss, apslā­pēts kliedziens. Droši vien viņa bija krietni izbrīnījusies! Bet Pirkss negaidīja, kas notiks tālāk. Viņš strauji pagriezās un aizskrēja, it kā baidītos, ka viņa dzīsies pakaļ… Nāka­majā dienā, ieraudzījis Matersu, Pirkss pie­gāja pie viņa kā pie mīnas ar pulksteņa mehānismu, bet tas neko nezināja par noti­kušo.