Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkss izgāja cauri vēl daudzām stadijām. Kādu laiku viņa nebija, pēc tam viņš atkal parādījās vairākkārtīgi palielināts; pēc tam kaut kas saēda viņam visas smadzenes, pēc tam sekoja kaut kādas nesakarīgas, vārdos neizsakāmas mocības — tās apvienoja baiIes, kuras bija pārdzīvojušas gan ķermeni, gan laiku, gan telpu. Visu.

Baiļu viņš bija pierijies līdz kaklam.

Doktors Grotiuss sacīja:

— Pirmoreiz jūs ievaidējāties simt trīs­desmit astotajā minūtē, otrreiz — divsimt divdesmit septītajā. Pavisam trīs soda punkti, un nekādu krampju. Uzlieciet kāju uz kājas. Pārbaudīsim refleksus… Kā jums izdevās izturēt tik ilgi — par to vēlāk.

Pirkss sēdēja uz četrkārtīgi salocīta dvieļa, kas bija velnišķīgi ass un tādēļ ļoti patīkams. Ne ko pielikt, ne atņemt — Lācars. Nevis tai nozīmē, ka viņš ārēji būtu līdzīgs Lācaram, bet viņš patiešām jutās augšāmcēlies. Viņš bija izturējis septiņas stundas. Ieņēmis pirmo vietu. Pēdējo triju stundu laikā tūkstošreiz miris. Bet nebija ievaidējies. Kad viņu iz­vilka no ūdens, apslaucīja, nomasēja, izdarīja iešļircinājumu, iedeva malku konjaka un aizveda uz laboratoriju, kur viņus gaidīja doktors Grotiuss, Pirkss pavērās spogulī. Viņš bija pilnīgi apdullis, apreibis, it kā mē­nešiem ilgi būtu nogulējis karsonī. Viņš zināja, ka viss jau aiz muguras. Un tomēr pavērās spogulī. Nevis tādēļ, ka cerēja ieraudzīt sirmus matus, bet tāpat vien. Ierau­dzīja savu apaļo ģīmi, ātri novērsās un aiz- soļoja tālāk, atstādams uz grīdas slapjas pēdas. Doktors Grotiuss ilgi pūlējās izdabūt no viņa kaut ko par pārdzīvoto. Nav joka lieta — septiņas stundas! Doktors Grotiuss tagad pavisam citādi skatījās uz Pirkšu: ne jau nu isLī ar simpātijām — drīzāk ar ziņkāri kā entomologs, kurš atklājis jaunu tauriņu sugu vai atradis ļoti reti sastopamu kukaini. Iespējams, ka viņš saskatīja Pirksā nākamā zinātniskā darba tēmu.

Ar nožēlu jāatzīst, ka Pirkss izrādījās ne sevišķi pateicīgs objekts pētījumiem. Viņš sēdēja un muļķīgi blisināja acis: viss bija plakans, izmēri dubultojās; kad viņš snie­dzās pēc kāda priekšmeta, tas atradās tuvāk vai tālāk nekā Pirksam bija šķitis. Tā bija normāla parādība. Bet ne visai normāla bija viņa atbilde asistentam, kurš centās uzzināt kaut ko vairāk.

— Jūs tur esat gulējis? — Pirkss atbildēja ar jautājumu uz jautājumu.

— Nē, — doktors Grotiuss izbrīnījās,

— kas tad ir?

— Tad paguliet, — Pirkss viņam ieteica,

— pats redzēsiet, kā tur ir.

Nākamajā dienā Pirkss jutās jau tik možs, ka varēja pat jokot, runādams par «trako vannu». Tagad viņš ik dienas iegriezās gal­venajā ēkā, kur uz ziņojumu dēļa zem stikla tika izlikti prakses vietu saraksti. Tomēr līdz nedēļas beigām viņa uzvārds tā arī nepa­rādījās.

Bet pirmdien viņu izsauca Šefs.

Pirkss uzreiz neuztraucās. Vispirms viņš centās atcerēties visus savus noziegumus. Runa taču nevarēja būt par to, ka viņš bija ielaidis peli «Ostensa» raķetē, — tas notika sen, un pele ari bija pavisam maziņa, un vispār, par ko tur runāt, Pēc tam gadījums ar modinātāju, kas automātiski pieslēdza strāvu gultai, kurā gulēja Mebiuss. Bet arī tas, patiesību sakot, ir sīkums. Ne to vien izstrādā divdesmit divu gadu vecumā; pie tam Šefs bija iecietīgs. Līdz zināmai robežai. Vai tiešām viņš būtu uzzinājis par «spoku»?

«Spoks» bija Pirksa oriģinālizgudrojums. Protams, viņam palīdzēja biedri — draugi taču viņam bija. Bet Barnu vajadzēja pārmā­cīt. Operācija «Spoks» noritēja precīzi pēc plāna. Viņi piebēra ar šaujampulveri papīra kulīti, pēc tam izveidoja no pulvera celiņu, kas trīsreiz apliecās apkārt visai istabai un pagāja zem galda. Varbūt pulvera tiešām bija sabērts mazliet par daudz. Pulvera ce­liņa otrs gals iznāca pa durvju apakšu gai­tenī. Barns tika iepriekš apstrādāts: veselu nedēļu vakaros par spokiem vien runāja. Pirkss, nebūdams muļķis, bija sadalījis lo­mas: vairāki puiši stāstīja visādus šausmu stāstus, bet citi tēloja neticīgos, lai Barnam nerastos aizdomas.

Barns šajos metafiziskajos strīdos nepieda­lījās, reizēm vienīgi pasmējās par dedzīgā­kajiem «viņpasaules» apoloģētiem. Jā, bet vajadzēja redzēt, kā pusnaktī viņš izsprāga no savas guļamistabas, rēkdams kā tīģera vajāts bifelis. Uguns caur durvju apakšu iekļuva istabā, trīsreiz apskrēja apkārt ista­bai un tā norībēja zem galda, ka grāmatas pajuka uz visām pusēm. Pirkss tomēr bija pāršāvis pār strīpu — izcēlās ugunsgrēks. Ar dažiem ūdens spaiņiem liesmas apdzēsa, bet palika grīdā izdedzis caurums un smaka. Nu­murs zināmā mērā neizdevās. Spoku esa­mībai Barns nenoticēja. Pirkss nosprieda, ka droši vien pie visa vainīgs šis «spoks». No rīta viņš piecēlās agrāk nekā parasti, uzvilka tīru kreklu, drošības labad ieskatījās «Lido­jumu grāmatā», «Navigācijā» un aizgāja, ne nieka nebēdādams.

Šefa kabinets bija lielisks. Pirksam vismaz tā šķita. Sienas bija viscaur nokārtas ar de­bess kartēm, uz tumši zilā fona mirdzēja kā medus lāsītes dzelteni zvaigznāji. Uz rak­stāmgalda stāvēja mazs mēness globuss, vis­apkārt bija milzum daudz grāmatu, diplomu, bet pie paša loga stāvēja otrs, gigantisks globuss. Tas bija īsts brīnums: jānospiež tikai attiecīga poga — un tūlīt iedegas un ieiet orbītā jebkurš pavadonis, — kā stāsta, tur bijuši ne tikai pašreizējie, bet arī visve­cākie, ieskaitot pirmos 1957. gada pavado­ņus, kuri jau kļuvuši par vēsturiskiem.

Taču Pirksam todien globuss nebija prātā. Kad viņš iegāja kabinetā, Šefs rakstīja. Pateica, lai Pirkss apsēžas un uzgaida. Pēc tam noņēma brilles — viņš bija sācis nēsāt brilles tikai pirms gada — un paskatījās uz Pirkšu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tāds viņam bija paradums. No šā skatiena varētu apmulst pat svētais, kam uz sirdsapziņas nav neviena grēciņa. Pirkss nebija svēts. Viņš sāka dīdīties krēslā. Brīžiem iegrima tajā pēc iespējas dziļāk, nosēzdamies nepiemēroti vaļīgā pozā kā miljonārs uz personīgās jah­tas klāja, brīžiem pēkšņi pavirzījās uz priekšu, noslīdēdams gandrīz vai uz paklāja pats sev uz papēžiem. Izturējis pauzi, Šefs jautāja:

— Nu, kā klājas, zēn?

Viņš uzrunāja Pirkšu ar «tu», tātad nav nemaz tik ļauni. Pirkss saprata, ka viss ir kārtībā.

— Kā stāsta, tu esot izpeldējies.

Pirkss apstiprināja. Ko tas varētu nozīmēt? Viņš aizvien vēl bija piesardzīgs. Varbūt kauninās par netaktisko izturēšanos pret asistentu…

— Mums ir viena prakses vieta Mendeļejeva stacijā. Vai tu zini, kur tas ir?

— Astrofizikas stacija «tai pusē»… — Pirkss atbildēja.

Viņš bija nedaudz vīlies. Viņš loloja klu­sas cerības, tik dziļi sirdī ieslēgtas, ka aiz māņticības neatzinās par tām pat pats sev. Viņš sapņoja par ko citu. Par lidojumu. Ir taču tik daudz raķešu, tik daudz planētu, bet viņam jāsamierinās ar parastu stacionāru praksi «tai pusē» … Kādreiz uzskatīja par sevišķu šiku nosaukt no Zemes neredzamo Mēness puslodi par «to pusi». Turpretī tagad visi tā runā.

— Pareizi. Vai zini, kā tā izskatās? — Šefs jautāja.

Viņam bija savāda sejas izteiksme, it kā viņš kaut ko slēptu. Pirkss kādu mirkli vil­cinājās — melot vai nemelot.

— Nē, — viņš sacīja.

— Ja uzņemsies šo uzdevumu, es nodošu tev visu dokumentāciju.

Šefs uzlika roku uz papīru kaudzes.

— Tātad es varu arī neuzņemties? — Pirkss jautāja ar neslēptu ziņkāri.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x