Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Nesdama uz saviem diviem klājiem pasa­žierus un četri simti tonnu kravas, «Selena» pagriezās ar pakaļgalu pret augošo Mēness disku, sāka lēni, pakāpeniski bremzēt un bei­dzot, viegli vibrējot, nosēdās vienā no liela­jām kosmodroma piltuvēm.

Pirkss jau bija paguvis pabūt šeit trīs reizes, turklāt divas reizes atlidojis viens pats un «pašrocīgi nosēdies» mācību laukā, puskilometru no pasažieru nosēšanās lau­kuma.

Tagad viņš pat neredzēja mācību lauku, jo gigantisko, keramikas plāksnēm apšūto «Se- lenas» korpusu pārbīdīja uz hidrauliskā lifta platformu un nolaida lejā hermētiskā angārā, kur notika muitas pārbaude. Narkotiskas vielas? Alkohols? Spridzekļi? Indes? Kodīgas skābes? Pirksam bija nedaudz indīgas vielas, proti, konjaka blašķe, ko viņam bija iedevis Materss. Tā bija paslēpta bikšu pakaļējā ka­batā. Pēc tam sekoja sanitārā pārbaude: ap­liecības par potēm, izziņa par bagāžas steri­lizāciju — lai neievazātu uz Mēness kaut kādus mikrobus; tam visam Pirkss ātri izgāja cauri. Pie barjeras apstājās, domādams, ka varbūt viņu kāds sagaidīs.

Viņš stāvēja starpstāvā. Angārs bija mil­zīga, klintī izcirsta un aizbelonēta telpa ar līdzenu grīdu un kupolveidīgu velvi. Gais­mas šeit bija atliku likām, mākslīgā dienas­gaisma plūda no luminiscējošām plāksnēm; šurpu turpu steidzās milzums ļaužu; ar elek- trokāriem izvadāja bagāžu, šķidrās gāzes balonus, akumulatorus, kastes, caurules, ka­beļu rituļus, bet telpas dziļumā melnēja tas, kas bija radījis visu šo kņadu, — «Selenas» korpuss, precīzāk izsakoties, tikai tās vidus­daļa, kura atgādināja milzīgu gāzes holderu; raķetes pakaļgals atradās dziļi zem betona grīdas, plašā akā, bet resnā ķermeņa augš­gals pa apaļu caurumu iesniecās telpas augš­stāvā.

Pastāvējis kādu brīdi, Pirkss atcerējās, ka viņam vēl daudz kas kārtojams. Kosmo­droma pārvaldē viņu pieņēma kāds ierēdnis. Viņš iedeva Pirksam norīkojumu uz viesnīcu un paziņoja, ka raķete uz «to pusi» izlidošot pēc vienpadsmit stundām. Viņš kaut kur steidzās un neko, patiesību sakot, nepateica. Pirkss izgāja gaitenī, secinādams, ka šeit valda pilnīgs haoss. Viņš pat lāgā nezināja, pa kādu maršrutu viņš lidos — caur Smita Jūru vai taisni uz Ciolkovska staciju? Un kur gan ir viņa nepazīstamais pārinieks? Un kaut kāda komisija? Un turpmākā darba pro­gramma?

Viņš domāja par to, kamēr viņa īgnums pārvērtās daudz materiālākā sajūtā, kas kon­centrējās kuņģī. Pirksam iegribējās ēst. Viņš sameklēja piemērotu liftu un, ticis galā ar uzrakstiem sešās valodās uz plāksnītes, kura karājās kabīnē, nobrauca lejā lidojošā per­sonāla ēdnīcā, bet tur uzzināja, ka viņam, tā kā viņš nav pilots, jāēd parastajā resto­rānā.

Tā tikai vēl trūka. Viņš jau devās uz šo nolādēto restorānu, kad pēkšņi atcerējās, ka nav saņēmis savu mugursomu. Uzbrauca augšā angārā. Bagāža jau bija nosūtīta uz viesnīcu. Pirkss atmeta ar roku un gāja ieturēt pusdienas. Viņš iekļuva starp divām tūristu plūsmām: uz restorānu devās fran­cūži, kas bija atlidojuši kopā ar viņu, turp gāja arī kaut kādi šveicieši, holandieši un vācieši, kuri nupat bija atgriezušies no eks­kursijas selenobusā uz Eratostena krātera pakāji. Francūži lēca uz augšu, kā to parasti dara cilvēki, kas pirmo reizi izbauda Mēness gravitācijas burvību, sievietēm smejoties un spiedzot, uzlidoja pie griestiem, līksmodami par lēno nolaišanos no trīs metru augstuma. Vācieši izturējās lietišķāk, viņi ienāca resto­rāna plašajās zālēs, sakāra uz krēslu atzvel­tnēm fotoaparātus, tālskatus, statīvus, gandrīz vai teleskopus; zupa jau bija pasniegta, bet viņi aizvien vēl rādīja cits citam kalnu iežu šķembas, kuras selenobusu komandas pār­deva tūristiem kā suvenīrus. Pirkss sēdēja, noliecies pār savu šķīvi, pazuzdams visā šajā vācu, francūžu, grieķu, holandiešu … dievs vien to zina vēl kādā varzā, un vispārēja entuziasma un sajūsmas atmosfērā viņš droši vien bija vienīgais drūmais cilvēks pie otra­jām šīsdienas pusdienām. Kāds holandietis, nolēmis veltīt viņam uzmanību, apjautājās, vai Pirkšu pēc lidojuma raķetē nemoka kos­miskā slimība («Jūs pirmoreiz uz Mēness, jā?»), un piedāvāja viņam tabletes. Tas bija piliens, kas kausam lika plūst pāri malām. Atstājis otro ēdienu pusēstu, Pirkss nopirka bufetē četras paciņas cepumu un devās uz viesnīcu. Visas savas dusmas viņš izgāza uz portjē, kas gribēja pārdot viņam «gabaliņu

Mēness», precīzāk izsakoties, sakusušu ba- zalta šķembu.

— Atšujies, tirgoni! Es šeit esmu bijis vēl pirms tevis! — Pirkss iebļāvās un, drebē­dams aiz niknuma, pagāja garām portjē, kurš nevarēja vien nobrīnīties par šādu dusmu izvirdumu.

Divvietīgajā viesnīcas istabā, iekārtojies zem spuldzes, sēdēja neliela auguma vīrietis izbalējušā sporta jakā, iedegušu seju ar iesirmu rudo matu šķipsnu uz pieres. Kad Pirkss ienāca, viņš noņēma brilles. Viņu sauca Langners, doktors Langners, viņš bija astrofiziķis un kopā ar Pirkšu devās uz Men- deļejeva staciju. Tas arī bija Pirksa nezinā­mais Mēness kompanjons. Pirkss, jau iepriekš sagatavojies ļaunākajam, savukārt nosauca savu vārdu, nomurmināja kaut ko zem deguna un apsēdās. Langneram bija ap četrdesmit gadu; pēc Pirksa domām, šis vecis bija labi saglabājies. Viņš nesmēķēja, droši vien nedzēra un droši vien pat nerunāja. Viņš lasīja uzreiz trīs grāmatas: pirmā bija logaritmu tabula, otrās grāmatas lappuses bija viscaur piebārstītas ar formulām, bet trešajā nebija nekā, izņemot spektrogram- mas. Kabatā viņam bija portatīvs aritmogrāfs, kuru viņš ļoti veikli izmantoja aprēķinos. Laiku pa laikam, nenovērsdams skatienu no savām formulām, viņš Pirksam kaut ko pa­jautāja; Pirkss atbildēja, nepārstādams grauzt cepumus. Mazajā istabiņā atradās div­stāvu gultas, dušas telpā resnāks cilvēks ne­maz neiesprauktos, visur karājās plāksnītes, kuras vairākās valodās piekodināja taupīt ūdeni un elektrību. Labi vēl, ka neaizliedz dziļi elpot: skābeklis šeit taču jāieved no citurienes! Pirkss uzdzēra virsū cepumiem ūdeni no krāna un pārliecinājās, ka no tā sāk sāpēt zobi, — acīmredzot ūdens rezer­vuāri atradās tuvu bazalta virskārtai. Pirksa pulkstenis rādīja bez dažām minūtēm vien­padsmit, elektriskais pulkstenis, kas karājās istabā, rādīja septiņus vakarā, bet Langnera pulksteņa rādītāji jau bija pāri pusnaktij.

Viņi nostādīja savus pulksteņus pēc Mē­ness laika, taču ne uz ilgu laiku; Mendeļe- jeva stacijā bija cits, savs laiks, kā visur «tai pusē».

Līdz raķetes startam bija atlikušas deviņas stundas. Langners, neko neteicis, izgāja. Pirkss atlaidās krēslā, pēc tam pārsēdās zem lampas, mēģināja lasīt kaut kādus vecus, no­driskātus žurnālus, kas atradās uz galdiņa, taču nevarēja nosēdēt un arī izgāja laukā no istabas. Aiz pagrieziena gaitenis pārgāja nelielā hallē, kur sienā iemontētā televizora priekšā bija nolikti krēsli. Austrālija raidīja Galvenajai Lunai domātu programmu — kaut kādas vieglatlētu sacensības. Pirkšu ne mazākā mērā neinteresēja šīs sacensības, bet viņš sēdēja un skatījās uz ekrānu, kamēr viņam uznāca miegs. Pieceldamies no krēsla, viņš uzlidoja pusmetru augšup, jo bija aiz­mirsis par vājo pievilkšanas spēku. Viss viņam bija kļuvis kaut kā vienaldzīgs. Kad

beidzot viņš varēs novilkt šīs civilās lupatas? Kas viņam izsniegs skafandru? Kur var dabūt instrukcijas? Un vispār, ko tas viss nozīmē?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x