Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kas, piedodiet? Nē! — Pirkss iebilda.

— Bet man izlikās. Vai esi pārliecināts, ka uzvedīsies prātīgi? Tev, kā redzu, reibst galva. Es padomāšu …

— Es uzvedīšos prātīgi, — Pirkss paziņoja, cik apņēmīgi vien varēdams.

— Šaubos, — Šefs sacīja. — Es sūtu tevi bez entuziasma. Ja tu nebūtu ieņēmis pirmo vietu…

— Tad tas viss «vannas» dēļ! — Pirkss tikai tagad saprata.

Šefs izlikās, ka nav dzirdējis. Viņš pa­sniedza Pirksam vispirms dokumentus, pēc tam roku.

— Starts rīt astoņos no rīta. Ņem pēc iespējas mazāk mantu. Starp citu, tu jau esi tur bijis, pats zini. Te būs lidmašīnas biļete un rezervējums uz vienu no «Transgalakti- kas» kuģiem. Lidosi uz Galveno Lunu, no turienes tevi nogādās tālāk .. .

Šefs sacīja vēl kaut ko. Novēlēja labu veiksmi? Atvadījās? Pirkss nezināja. Viņš neko nedzirdēja. Nevarēja dzirdēt, jo atradās ļoti tālu, jau «tai pusē». Ausīs skanēja starta dārdoņa, acīs atplaiksnījās baltā, nedzīvā Mēness klinšu uguns, bet sejā bija lasāms pilnīgs apstulbums. Apgriezies uz papēža ap­kārt, viņš uzgrūdās lielajam globusam. No­skrēja pa kāpnēm četros lēcienos, it kā patiešām atrastos uz Mēness, kur pievilkša­nas spēks ir sešas reizes mazāks. Uz ielas Pirkss tikko nepakļuva zem automašīnas, kura nobremzēja ar tik griezīgu skaņu, ka garāmgājēji apstājās, — bet viņš pat nepa­manīja to. Šefs, par laimi, nevarēja novērot, kā Pirkss sāk uzvesties prātīgi, jo atkal no­līka pār saviem papīriem.

Nākamajās divdesmit četrās stundās ar Pirkšu, ap Pirkšu un sakarā ar Pirkšu risi­nājās tik daudz notikumu, ka viņš dažbrīd gandrīz vai ilgojās pēc siltās sāļās vannas, kurā nenotiek absolūti nekas.

Kā zināms, cilvēkam ir vienlīdz kaitīgs gan iespaidu trūkums, gan to pārblīvē jums. Bet Pirkss par to nedomāja. Visas Šefa pūles kaut kādā veidā mazināt, vājināt un pat no­niecināt misijas nozīmi, atklāti sakot, palika bez rezultātiem. Lidmašīnā Pirkss iekāpa ar tādu sejas izteiksmi, ka piemīlīgā stjuarte neviļus pakāpās soli atpakaļ; starp citu, tas bija acīmredzams pārpratums, jo Pirkss viņu vispār nepamanīja. Viņš soļoja tā, it kā ietu dzelzs kohortas priekšgalā; atsēdās krēslā kā Vilhelms Iekarotājs; turklāt viņš bija vēl Kosmiskais Cilvēces Glābējs, Mēness Lab­daris, Baismīgu Noslēpumu Atklājējs. Tās

Puses Rēgu Uzvarētājs — un tas viss tikai nākotnē, sapņos, kas nebūt nebojāja viņa pašsajūtu, gluži otrādi, pildīja viņu ar bez­galīgu labvēlību un iecietību pret ceļabied­riem, kuriem nebija ne jausmas par to, kāds cilvēks atrodas kopā ar viņiem, reaktīvās lidmašīnas milzīgajā vēderā! Viņš skatījās uz tiem, kā Einšteins vecumdienās skatījās uz mazuļiem, kuri rotaļājās smiltīs.

«Selena», jaunais kompānijas «Transga- laktika» kuģis, startēja no Nūbijas kosmo­droma, no Āfrikas sirds. Pirkss bija apmieri­nāts. Viņš, protams, nedomāja, ka ar laiku šai vietā pieliks memoriālo plāksni ar atbil­stošu uzrakstu, — nē, tik tālu viņa sapņi ne­sniedzās. Taču jau bija diezgan tuvu tam. Tiesa, līksmes kausā sāka ielāsot pa rūgtam pilienam. Cilvēki lidmašīnā varēja viņu ne­pazīt. Bet uz starpplanētu kuģa klāja? Izrā­dījās, ka viņam jāsēž lejā, tūristu klasē, starp kaut kādiem francūžiem, kuri bija no- t kārušies ar fotoaparātiem un velnišķīgi ātri un pilnīgi nesaprotami sarunājās. Viņš — tarkšķošu tūristu barā?!

Nevienam par viņu nebija nekādas daļas. Neviens neuzvilka viņam skafandru, neie- sūknēja gaisu, jautājot pie tam, kā viņš jūtas, nepiestiprināja uz muguras balonus. Pirkss pagaidām mierināja sevi, ka tas vaja­dzīgs konspirācijas nolūkos. Tūristu klases salons izskatījās gandrīz tāpat kā reaktīvajā lidmašīnā, tikai krēsli bija lielāki un dziļāki, un tablo, uz kura iedegās dažādi uzraksti, rēgojās pašā degungalā. Šie uzraksti lielāko­ties visu aizliedza: celties, staigāt, smēķēt. Pirkss veltīgi pūlējās izcelties astronautikas profānu pūlī ar to, ka apsēdās pilnīgi profe­sionālā pozā, pārmeta kāju pār kāju un ne- piesprādzējās ar siksnu. Otrais pilots pavē­lēja viņam piesprādzēties — tā bija vienīgā reize, kad kāds no ekipāžas pievērsa viņam uzmanību.

Beidzot viens no francūžiem, acīmredzot aiz pārpratuma, uzcienāja viņu ar augļu po- mādi. Pirkss paņēma to, cītīgi piebāza muti ar saldo, lipīgo masu un, pakļāvīgi iegrimis piepūstā krēsla dziļumā, ļāvās pārdomām. Pamazām viņš atkal sāka ticēt, ka viņa uzde­vums ir ārkārtīgi bīstams, un lēnām izbaudīja tā šausmas, gluži kā rūdīts dzērājs, kura rokās nonākusi nopelējusi vīna pudele no Napoleona laikiem.

Pirksam trāpījās vieta pie loga. Viņš, pro­tams, nolēma vispār neskatīties laukā pa logu — cik daudz reižu viņš jau bija to visu redzējis!

Taču neizturēja. Tiklīdz «Selena» iegāja Zemes orbītā, no kuras tai vajadzēja uzņemt kursu uz Mēnesi, Pirkss pieplaka logam. Tik aizraujošs bija brīdis, kad ceļu un kanālu līniju izvagotā, pilsētu un ciemu plankumu izraibinātā Zemes virsma it kā atbrīvojās no visām cilvēku klātbūtnes pēdām; pēc tam zem kuģa pavērās plankumaina, ar mākoņu pārslām aplipuši planētas puslode, un ska­tiens, klīzdams no okeānu melnuma uz kon­tinentiem, veltīgi pūlējās ieraudzīt kaut ko cilvēka radītu. Vairāku simtu kilometru attā­lumā Zeme likās tukša, briesmīgi tukšā, it kā dzīvība uz tās tikai nupat sāktu veidoties, ar vāju zaļumu iezīmēdama vissiltākās vietas uz planētas.

Pirkss tiešām bija redzējis to jau daudzas reizes. Taču šī pārmaiņa aizvien no jauna viņu pārsteidza: tajā bija kaut kas tāds, kam viņš nevarēja piekrist. Varbūt pirmais uz­skatāmais pierādījums cilvēka mikroskopis- kumam salīdzinājumā ar kosmosu? Pāreja citu planetāru mērogu sfērā? Cilvēces gad­simtiem ilgo pūliņu niecīguma aina? Vai arī otrādi, niecīgi maza lieluma triumfs, kas pār­varējis salto, pret visu vienaldzīgo šā draus­mīgā blāķa pievilkšanas spēku un, atstājot aiz sevis kalnu masīvu mežonīgumu un po­lāro ledu gāles, izkāpis citu debess ķermeņu krastos? Šīs pārdomas, pareizāk sakot, vārdos neietērptās jūtas atdeva vietu citām, jo kuģis mainīja kursu, lai pa «caurumu» radiācijas joslās virs Ziemeļpola aiztrauktos pretī zvaigznēm.

Vērot zvaigznes neiznāca sevišķi ilgi: uz kuģa iedegās ugunis. Pasniedza pusdienas, kuru laikā dzinēji strādāja, lai radītu māk- slīgu gravitāciju. Pēc pusdienām pasažieri atkal atlaidās krēslos, gaisma nodzisa, un tagad varēja vērot Mēnesi.

Viņi tuvojās tam no dienvidu puses. Pus­otra divsimt kilometru no pola atstarotā

Saules gaismā liesmoja krāteris Tiho — balts plankums ar starveidīgām švīkām, kas aiz- stīdza uz visām pusēm; šo švīku apbrīnojamā pareizība pārsteidza ne vienu Zemes astro­nomu paaudzi vien, bet pēc tem, kad mīkla bija atminēta, kļuva par studentu joku ob­jektu. Kuram pirmā kursa studentam gan netika stāstīts, ka «Tiho baltā ripa» ir «Mē­ness ass caurums», bet starveidīgās švīkas — pārāk trekni uzzīmēti meridiāni!

Jo tuvāk melnajā tukšumā iekārtajai lodei viņi pielidoja, jo skaidrāk pārliecinājās, ka Mēness ir sastindzis, sacietējušas lavas ma­sīvos saglabājies pasaules attēls, kas parāda, kāda bijusi pasaule pirms miljardiem gadu, kad sakarsētā Zeme kopā ar savu pavadoni joņoja caur meteorītu mākoņiem un planēt- veidojumu paliekām, kad dzelzs un akmeņu krusa nepārtraukti šaustīja plāno Mēness garozu, atstādama tajā caurumus un izlaiz­dama virspusē magmas straumes. Un kad pēc bezgala ilga laika apkārtējais izplatījums at­tīrījās un kļuva tukšs, lode, kam nebija gaisa apvalka, saglabājās kā nāves miegā sastin­dzis kaujas lauks, kā kalnu veidošanas laik­meta kataklizmu mēms liecinieks. Bet pēc tam bombardējumu izķēmotā akmens masa kļuva par iedvesmas avotu dzejniekiem un lirisku laternu mīļotājiem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x