Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viņš uzvilka mazāko skafandru. Ceļabiedri neko nesacīja. Pilots atvēra slūžu kameras lūku, un viņi iegāja tajā; pilots pagrieza skrūves riteni un attaisīja izejas lūku.

Ja blakus nebūtu bijis Langners, Pirkss uzreiz lēktu un, iespējams, viņam izdotos jau ar pirmo soli izmežģīt kāju: līdz virsmai bija kādi divdesmit metri, un, ja ņem vērā ska­fandra svaru, pat šejienes apstākļos, lai gan pievilkšanas spēks ir mazs, tas ir tikpat kā nolēkt no otrā stāva uz akmeņu kaudzes.

Pilots nolaida pār bortu saliekamās kāpnes, un viņi nokāpa uz Mēness.

Arī šeit neviens viņus nesagaidīja nedz ar ziediem, nedz ar triumfa arkām. Visapkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Apmēram kilo­metru no viņiem pacēlās Ciolkovska stacijas bruņu kupols, ko apspīdēja baismās Mēness saules slīpie stari. Aiz stacijas bija redzams neliels klintīs izcirsts nosēšanās laukums, bet tas bija aizņemts: uz tā divās rindās stāvēja transportraķetes; tās bija krietni lielākas par to, ar kuru bija atlidojuši Pirkss un Langers.

Viņu raķete, nedaudz sašķiebusies, mierīgi atpūtās uz sava trijkāja; akmeņi zem tās dīzēm bija melni, izplūdes liesmu apsvilināti. Uz rietumiem apkārtne bija gandrīz līdzena, ja vien par līdzenu var saukt šo bezgalīgo akmeņaino lauku, kurā šur tur rēgojās at- lūžņi mājas lielumā. Uz austrumiem līdze­nums kāpa kalnup — sākumā lēzeni, bet pēc tam gandrīz vertikālās terases pārgāja gal­venajā Ciolkovska masīvā; tā šķietami tuvā krauja atradās ēnā un bija melna kā ogle. Kādus desmit grādus virs grēdas kvēloja Saule; tā tik ļoti žilbināja, ka uz to pusi ne­bija iespējams skatīties. Pirkss tūlīt nolaida virs ķiveres stikla dūmkrāsas filtru, bet tas maz līdzēja, nevajadzēja vienīgi vairs pie­miegt acis.

Piesardzīgi kāpdami pa nestabiliem klinšu bluķiem, viņi devās uz stacijas pusi. Savu raķeti viņi tūlīt pazaudēja no redzesloka, jo vajadzēja nokāpt ne visai dzijā ieplakā. Sta­cija pacēlās pār šo ieplaku un visu apkārtni; trīs ceturtdaļas stacijas ēkas iesniecās monolītā klintī, kas atgādināja uzspri­dzinātu cietoksni un glabāja savā at­miņā vēl mezozoja laikus. Asi nošķelto stūru līdzība ar cietokšņa aizsardzības torņiem bija pārsteidzoša,bet tikai no tā­lienes: jo tuvāk viņi piegāja, jo manāmāk «torņi» zaudēja formas pareizību, izplūda, bet melnās svītras uz tiem, kā izrādījās, bija dziļas plaisas. Salīdzinot ar citiem Mēness rajoniem, apvidus šeit bija samērā līdzens, un viņi gāja ātri. Katrs solis sacēla putekļu mākonīti, šos slavenos Mēness putekļus, kuri kāpa augstāk par jostas vietu, ietina cilvē­kus pienbaltā mākonī un neparko negribēja nosēsties. Tāpēc viņi negāja zosu gājienā, bet rindā, un, kad pie pašas stacijas Pirkss atskatījās, viņš ieraudzīja visu noieto ceļa gabalu: to iezīmēja trīs biezas, čūskveidīgas līnijas, trīs līkumotas putekļu pīnes, daudz gaišākas par jebkuriem Zemes putekļiem.

Pirkss zināja par Mēness putekļiem daudz interesanta. Pirmie Mēness iekarotāji bija pārsteigti par šo parādību: par putekļiem viņi zināja, bet pat vissmalkākajiem pu­tekļiem bezgaisa telpā bija nekavējoties jā­nosēžas. Taču Mēness putekļi nez kāpēc nenosēdās. Un interesanti, ka tikai dienā. Saules gaismā. Izrādījās, ka elektriskās parā- dlbas šeit noris savādāk nekā uz Zemes. Tur eksistē atmosfēras izlādēšanās, zibeņi, pēr­kons, Elma ugunis. Uz mēness, protams, tā visa nav. Bet, daļiņu izstarojuma bombardēti, akmeņi izlādējas ar to pašu lādiņu, ar kādu uzlādējas putekļi, kas tos sedz. Bet tā kā vienādie lādiņi atgrūžas, tad ari saceltie pu­tekļi elektrostatiskās atgrūšanās dēļ neno- sēžas dažreiz pat veselu stundu. Kad uz Saules ir daudz plankumu, Mēness «putekļo» stiprāk, kad Saules aktivitāte krītas — ma­zāk. Šī parādība izzūd tikai dažas stundas pēc tam, kad sākusies nakts, drausmīgā Mēness nakts, kuru var izturēt tikai speciā­los divkārtu skafandros, kas konstruēti pēc termosa principa un ir smagi, pat šeit velniš­ķīgi smagi.

Šīs Pirksa zinātniskās pārdomas pārtrūka, kad viņi piegāja pie stacijas galvenās ieejas. Viņus uzņēma kā mīļus ciemiņus. Ieraudzījis stacijas zinātnisko vadītāju, profesoru Gan- šinu, Pirkss mazliet apjuka. Viņš bija ļoti apmierināts ar savu garo augumu, jo uzska­tīja, ka tas kaut kā notušē viņa apaļo ģīmi. Taču Ganšins skatījās uz Pirkšu no augšas uz leju — nevis pārnestā, bet vārda tiešajā nozīmē. Viņa kolēģis fiziķis Pņins bija vēl lielāka auguma — droši vien divus metrus garš.

Stacijā bija vēl trīs krievi, iespējams, arī vairāk, bet viņi nerādījās — laikam stāvēja sardzē. Augšējā stāvā atradās astronomiskā observatorija un radiostacija. Klintī izcirsts, slīps, betonēts tunelis veda uz atsevišķu telpu, virs kuras kupola nepārtraukti griezās milzīgas radara iekārtu restes, pa ilumina­toriem pašā kalnu grēdas virsotnē varēja sa­skatīt kaut ko žilbinoši sudrabainam, sime­triski noaustam zirnekļa tīklam līdzīgu — tas bija galvenais radioteleskops, vislielākais uz Mēness. Līdz tam varēja nokļūt pusstundas laikā pa uzkarināmo ceļu.

Pēc tam izrādījās, ka stacija ir daudz lie­lāka, nekā sākumā bija licies. Tās dzīlēs mil­zīgos rezervuāros glabājās ūdens, gaisa un pārtikas krājumi. Stacijas spārnā, iebūvēti plaisā starp klintīm un pilnīgi nemanāmi no ieplakas, atradās aparāti, kas saules staru enerģiju pārveidoja elektrībā. Un vēl stacijā bija kaut kas pavisam brīnišķīgs — milzīga hidrofona oranžērija zem kvarca kupola ar tērauda stiegrojumu, tur bija milzum daudz puķu un lieli rezervuāri ar kaut kādiem ūdensaugiem, kas ražoja vitamīnus un olbal­tumvielas, bet pašā vidū auga banānu palma. Pirkss un Langners apēda pa banānam, kas bija izaudzēti uz Mēness. Pirkss smiedamies paskaidroja, ka banāni neietilpstot stacijas līdzstrādnieku ikdienas ēdienkartē un domāti galvenokārt viesiem.

Langners, kurš mazliet orientējās Mēness celtniecībā, sāka iztaujāt par kvarca kupola konstrukciju, kas pārsteidza viņu vairāk par banāniem; tā bija patiešām unikāla celtne. Tā kā to apņēma bezgaisa telpa, kupolam bija jāiztur pastāvīgs spiediens deviņas ton­nas uz kvadrātmetru, kas, ņemot vērā oran­žērijas apmērus veidoja iespaidīgu summu — divi tūkstoši astoņi simti tonnu. Tieši ar tādu spēku visos virzienos spieda šeit ieslēgtais gaiss, cenzdamies uzspridzināt no iekšpuses kvarca apvalku. Konstruktori bija spiesti atteikties no dzelzsbetona, ielika kvarcā sa- metinātas ribas, kuras visu spiediena spēku, gandrīz trīs miljonus kilogramu, pārnesa augšup uz disku, kas bija pagatavots no irī- dija un ko ārpusē saturēja stipras, dziļi ba- zalta klintīs noenkurotas tērauda troses. Tā kā tas bija savā ziņā vienīgais «piesietais kvarca gaisa balons».

No oranžērijas viņi devās taisnā ceļā uz ēdnīcu. Stacijā tieši tobrīd bija pienācis pus­dienlaiks. Pirksam tās jau bija trešās pusdie­nas: pirmās viņš paēda raķetē, otrās — Galvenajā Lunā. Radās iespaids, ka uz Mē­ness ēd tikai pusdienas.

Ēdnīca, kas vienlaikus bija arī kopkajīte, izrādījās neliela; sienas bija apšūtas ar koku — nevis ar paneļiem, bet priežu baļķiem. Smar­žoja pat pēc sveķiem. Pēc žilbinošajām Mē­ness ainavām šis mājīgais iekārtojums bija sevišķi patīkams. Starp citu, profesors Ganšins atzinās, ka vienīgi plāna virskārta dari­nāta no koka — lai mazāk skumtu pēc Zemes.

Nedz pie pusdienu galda, nedz pēc tam netika runāts par Mendeļejeva staciju, par negadījumu, par nelaimīgajiem kanādiešiem, par gaidāmo aizlidošanu — it kā Pirkss un

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x