Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Katastrofa,» Pirksam pazibēja galvā. Viņš nenobijās, bet neapzinīgi sasprindzināja visus muskuļus. Viņa ceļabiedri gulēja nekustīgi. Dzinēji klusēja. Pirkss lieliski saprata pilotu: kuģis, sveroties uz sāniem un svārstoties, slīd lejup kopā ar akmeņu nobirām, un, ja ieslēgtu dzinējus, viņi raķetes vienas «kājas» lielās sānsveres dēļ, nepaguvuši pacelties gaisā, vai nu apgāztos, vai apdauzītos pret klintīm.

Akmens bluķu skrapstoņa un dārdoņa zem raķetes tērauda ķetnām kļuva aizvien vā­jāka un beidzot noklusa pavisam. Vēl dažas grants strūkliņas spalgi norībināja pa metālu, vēl kāda šķemba iegrima dziļāk zem posmai- nās «kājas» spiediena — un kabīne lēnām nosēdās, sašķiebusies par kādiem desmit grādiem.

Pilots izrāpās no savas akas mazliet no­kaunējies un sāka paskaidrot, ka izmainījies apkārtnes reljefs: acīmredzot ziemeļu no­gāzei pāri brāzusies jauna lavīna. Viņš nosē­dies uz nobiruma pie pašas kraujas, lai no­gādātu viņus tuvāk mērķim.

Pņins atbildēja, ka tas nav sevišķi veik­smīgs paņēmiens, kā saīsināt ceļu: akmeņu nobiras nav kosmodroms, un nevajag riskēt bez sevišķas vajadzības. Ar to īsais dialogs beidzās, pilots ielaida pasažierus slūžu ka­merā, un viņi pa kāpnītēm nokāpa uz no­birām.

Pilots palika raķetē — viņam vajadzēja gaidīt, kamēr atgriezīsies Pņins, bet Langners un Pirkss bija aizgājuši kopā ar Ganšinu.

Pirkss uzskatīja, ka labi pazīst Mēnesi. Taču viņš maldījās. Ciolkovska stacijas ra­jons bija pastaigas laukums salīdzinājumā ar vietu, kur viņi atradās patlaban. Raķete, sasvērusies uz «kājām», kuras bija izplestas līdz pēdējai iespējai un iegrimušas akmeņu nobirās, stāvēja tikai trīssimt soļu no ēnas, ko meta Mendeļejeva grēdas galvenais ma­sīvs. Pie melnajām debesīm kvēlojošās Sau­les ēze gandrīz skāra kalnu ķēdes klinšu zobus, un, šķita, ka zobi šai vietā kūst, taču tas bija tikai redzes māns. Tomēr stāvās kraujas, kas iznira no tumsas kilometru vai divus tālāk, nebija ilūzija. Dziļu grambu izvagotajā līdzenumā, kas bija krātera di­bens, no plaisām plūda lejup neiedomājami balti nobirumu trīsstūri; svaigu nogruvumu vietas varēja viegli pazīt pēc izplūdošajiem, putekļos tītajiem klinšu apveidiem. Arī sa­plaisājušo lavu krātera dibenā klāja gaišu pu­tekļu kārta; viss Mēness bija nosēts ar mikro­skopiskām meteoru daļiņām — šo nāves lietu, kas miljoniem gadu krita no zvaigznēm. Abpus takai — patiesību sakot, tā bija tikpat mežonīgs klinšu bluķu un atlauzu jūklis kā visa apkārtne un tika dēvēta šai vārdā tikai tādēļ, ka bija iezīmēta ar akmenī iecementē- tiem alumīnija mastiem, kuru galos mirdzēja kaut kas rubīna lodītei līdzīgs, — abās pusēs šim ceļam, kas aizstiepās augšup pa nobi­rumu, slējās pa pusei apspīdētas, pa pusei melnas kā Galaktikas nakts kraujas, ar ku­rām nevarētu sacensties pat Himalaju mil­zeņi.

Vājā pievilkšanas spēka dēļ klintis bija uz mūžiem sastingušas kā murgu radītās for­mās. Pat pie bezdibeņiem pieraduši cilvēki, kāpdami kalnu virsotnēs, agri vai vēlu ap­mulsa. Apkārtējās ainavas nerealitāti un fan- tastiskumu pastiprināja vēl tas, ka baltie pumeka bluķi no kājas spēriena uzlidoja aug­šup kā spēļu bumbas, bet vissmagākā bazalta atlauza, nomesta lejup pa nogāzi, lidoja ne­dabiski lēni, ilgi un nokrita bez skaņas gluži kā sapnī.

Kad viņi uzkāpa vairākus simtus metru augstumā, klinšu krāsa izmainījās. Aizu, pa kuru gāja Pņins, Langners un Pirkss, no di­vām pusēm ietvēra rožaina porfīra upes. Klinšu bluķi, kas dažreiz slējās vairāku stāvu augstumā, saķērušies kopā ar asajām šķaut­nēm, likās gaidam vieglu pieskārienu, lai gāztos lejā neapturamā lavīnā.

Pņins veda viņus cauri šim pārakmeņoto sprādzienu mežam, soļodams ne visai ātri, taču nekļūdīgi. Reizēm akmens, uz kura viņš nolika milzīgajā skafandra zābakā ieauto kāju, sazvārojās. Tādās reizēs Pņins uz mirkli sastinga un gāja vai nu tālāk, vai apgāja šai vietai apkārt, pēc vienīgi viņam zināmām pazīmēm noskarzdams, vai šis akmens no­turēs cilvēka smagumu vai nenoturēs. Tur­klāt skaņas, kas alpīnistam izsaka tik daudz, šeit neeksistēja. Kāds no bazalta blāķiem atrāvās, liekas, bez kāda iemesla un sāka ripot lejup — palēnināti, it kā miegaini, pēc tam aizrāva sev līdzi veselu masu citu ak­meņu, kas, nikni palēkdamies, joņoja aizvien ātrāk, līdz beidzot lavīnas tālāko ceļu aiz­sedza pienbalti putekļi. Tas bija gluži kā murgos: milzīgi klinšu bluķi sadūrās pilnīgi bez skaņas, un cauri piepūstajām pazolēm nejuta pat virsmas satricinājumus. Kādā asā pagriezienā Pirkss ieraudzīja lavīnas ceļu, bet pati lavīna jau izskatījās kā viļņains, rāmi slīdošs mākonis. Pēkšņā satraukumā viņš sāka ar skatienu meklēt raķeti, bet tā atradās drošībā, stāvēja agrākajā vietā, kā­dus pāris kilometrus no šejienes, un Pirkss redzēja tās spīdīgo vēderiņu un trīs kājiņu svītriņas. It kā ērmots Mēness kukainis būtu nometies uz vecā nobiruma, kurš agrāk Pirksam bija licies stāvs, bet no šejienes izskatījās gluds kā galds.

Kad viņi tuvojās ēnas joslai, Pņins pielika soli. Mežonīgais un skarbais dabas ainavas varenums Pirkšu bija tik ļoti aizrāvis, ka viņam pat nebija laika paskatīties uz Lang- neru. Tikai tagad viņš pamanīja, ka mazais astrofiziķis soļo droši un nemaz neklūp.

Vajadzēja pārlēkt pāri četrus metrus platai aizai. Pirkss lēca pārāk strauji; viņš uzlidoja gaisā un, bezmērķīgi kustinādams kājas, no­laidās kādus astoņus metrus aiz bezdibeņa viņējās malas. Vienīgi šāds Mēness lēciens varēja sniegt cilvēkam jaunu pieredzi, kam nebija nekā kopīga ar tūristu ākstīšanos Mē­ness viesnīcā.

Viņi iegāja ēnā. Kamēr viņi atradās sa­mērā tuvu Saules apmirdzētajām klintīm, to atspīdumi nedaudz kliedēja tumsu, rotājās skafandru izliekumos. Bet drīz vien tumsa tik ļoti sabiezēja, ka ceļabiedri vairs nevarēja saskatīt cits citu. Enā bija nakts. Cauri visām skafandra antitermiskajām kārtām Pirkss sa­juta nakts ledaino aukstumu; tas nesniedzās līdz ķermenim, nesvilināja ādu, bet it kā atgādināja par savu mēmo, salto klātbūtni: dažas bruņotā skafandra daļas jūtami nodre­bēja, atdzisušas par vairāk nekā divsimt grā­diem. Kad acis aprada, Pirkss pamanīja, ka sarkanās bumbas alumīnija mastos mirdz diezgan spoži; šīs rubīna kaklarotas krel­lītes kāpa augšup un izgaisa Saules gaismā — tur saplaisājusī kalnu kore strauji nolaidās līdz ielejai, izveidodama trīs milzīgas, stāvas terases, kas pacēlās cita virs citas; tās atda­līja šauri horizontāli iežu atsegumi, izveido­dami kaut ko līdzīgu asām dzegām. Pirksam šķita, ka tālumā izzūdošā mastu rinda ved uz vienu no šiem akmens plauktiem, taču viņš nodomāja, ka tas droši vien nav iespējams. Pašā augšā caur kalnu kori, kura bija it kā zibens pāršķelta, izlauzās gandrīz horizontāls

Saules staru kūlis. Tas atgādināja mēmā klu­sumā radušos sprādzienu, kas izmeta nokai­tētu baltumu uz klinšu radzēm un aizām.

— Rau, tur ir stacija, — ķiveres radiofonā atskanēja Pņina balss. Krievu zinātnieks bija apstājies uz nakts un dienas, sala un svelmes robežas, rādīdams ar roku kaut kur uz augšu, bet Pirkss nevarēja neko saskatīt, izņemot melnējošas kraujas, kuras nebija kļuvušas gaišākas pat Saulē.

— Vai redzat Ērgli? … Tā mēs nosaucām kalnu grēdu. Tā ir galva, tur knābis, bet tas ir spārns! …

Pirkss redzēja tikai gaismas un ēnu jūkli. Virs kalnu grēdas dzirkstošās austrumu no­gāzes rēgojās slīpa virsotne; tā šķita atroda­mies pavisam tuvu, jo nebija gaisa dūmakas, kas padara apveidus neasus. Un pēkšņi Pirkss ieraudzīja visu Ērgli. Spārns bija tā pati krauja, uz kuru viņi devās; augstāk uz zvaigžņu fona iezīmējās putna galva; slīpā virsotne bija knābis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x