Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pņins piecēlās, paņēma no skapja vairākus lielus fotouzņēmumus un parādīja Pirksam.

— Lūk, šai vietā. Šeit guļ, pareizāk sakot, gulēja, pusotra kilometra gara plāksne, kura vietumis karājās virs bezdibeņa. Ceļš stiepās apmēram vienas trešdaļas augstumā, pa šo sarkano līniju. Kanādieši uztraucās. Aņim­cevs (viņš aizvien vēl atradās tur) skaidroja viņiem: starpība starp dienas un nakts tem­peratūrām ir trīssimt grādu, plaisas paplaši­nāsies, un tur nekā nevar darīt. Vai tad var atbalstīt pusotra kilometra garu plāksni? Ceļš bez vilcināšanās jāslēdz, bet līdz stacijai, ja reiz tā uzcelta, jāierīko uzkarināmais ceļš. Bet viņi izsauc ekspertu pēc eksperta no An­glijas no Kanādas, un sākas īsta komēdija: tos ekspertus, kuri saka to pašu, ko Aņimcevs, tūliņ sūta uz mājām. Paliek tikai tie, kas mēģina kaut kā tikt galā ar plaisām. Sāk plombēt tās ar cementu. Lieto dziļo iesūknē- šanu, balstus, cementē un cementē, bet bei­gas neredz: # kas aizcementētas dienā, saplaisā jau pirmajā naktī. Pa plaisām jau veļas nelielas lavīnas, bet tās aiztur akmens sienas. Uzceļ ķīļu sistēmu, lai izkliedētu lie­lākās lavīnas. Aņimcevs pūlas ieskaidrot, ka nav ko noņemties ar lavīnām: var sabrukt visa plāksne! Es pat skatīties uz viņu ne­spēju, kad viņš pie mums atbrauca. Viņš līda vai no ādas ārā: redzēja tuvojamies ne­laimi un neko nevarēja darīt.

Objektīvi sakot, angļiem ir brīnišķīgi spe­ciālisti, bet šeit svarīgas bija nevis speciālās selenoloģiskās problēmas, bet gan prestižs: uzbūvējuši ceļu un nevar atkāpties. Aņim­cevs iesniedza kārtējo protestu un aizbrauca. Pēc tam līdz mums nonāca ziņas, ka sākušies strīdi un nesaskaņas starp angļiem un kanā­diešiem — tās pašas plāksnes dēļ, tā saucamā Ērgļa Spārna gabaliņa dēļ. Kanādieši gribēja to uzspridzināt — lai sagrauj visu ceļu, to­ties varēs uzbūvēt jaunu un drošu. Angļi iebilda. Starp citu, tā bija utopija. Aņimcevs bija aprēķinājis, ka plāksnes uzspridzināša­nai būtu vajadzīgs sešas megatonnas liels ūdeņraža lādiņš, bet ANO konvencija aiz­liedz kā sprāgstvielu lietot radioaktīvos ma­teriālus. Tā viņi strīdējās un ķildojās, kamēr plāksne nogruva .. . Angļi pēc tam rakstīja, ka pie visa vainīgi kanādieši, kas noraidījuši sākotnējo projektu, — tos pašus dzelzsbe­tona viaduktus.

Pņins kādu brīdi aplūkoja otru fotouzņē* mumu, kas attēloja pēdas robu gandrīz div­kāršā palielinājumā; ar melniem punktiņiem bija atzīmēta nobrukuma vieta, tas bija no­gāzies uz ceļa un izpostījis to kopā ar visiem nostiprinājumiem.

— Rezultātā stacija reizēm ir nepieejama. Dienā līdz tai var aizkļūt samērā viegli — daži nelieli pārgājieni pa korēm, bet, kā jau es sacīju, ceļš ir ļoti bīstams. Toties nakti turp aiziet praktiski nav iespējams. Mums šeit Zemes nav, paši zināt…

Pirkss saprata, par ko runā krievu zināt­nieks: šai pusē garās Mēness naktis neap­gaismo milzīgā Zemes laterna.

— Un infrasarkanie šeit nelīdz? — Pirkss jautāja.

Pņins pasmaidīja.

— Infrasarkanās brilles? Kāds no tām la­bums, kolēģi, ja stundu pēc Saules rieta ak­meņu virsma atdziest līdz mīnus simt seš­desmit grādiem … Teorētiski varētu iet ar radaroskopu, bet vai jūs esat kādreiz mēģi­nājis doties kalnos ar tādām ierīcēm?

Pirkss atzinās, ka nav mēģinājis.

— Neiesaku. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts pašnāvības veids. Radars derīgs līdzenumā, nevis kalnos …

Istabā ienāca Langners un Ganšins: bija pienācis laiks doties projām. Līdz Mendeļe­jeva stacijai pusstundu jālido ar raķeti, vēl divas stundas jāiet kājām, bet pēc septiņām stundām norietēs Saule. Septiņas stundas ir krietna rezerve. Izrādījās, ka kopā ar viņiem lidos Pņins. Pirkss un Langners paskaidroja, ka tas nav vajadzīgs, bet saimnieki par to pat dzirdēt negribēja.

Pēdējā brīdī Ganšins pajautāja, vai viņi negrib kaut ko noraidīt uz Zemi, — tāda iespēja tik drīz neradīšoties. Tiesa, starp Mendeļejeva un Ciolkovska stacijām pastāv radiosakari, bet pēc septiņām stundām viņi šķērsos terminatoru un radīsies stipri trau­cējumi.

Pirkss nodomāja, ka nebūtu peļami nosūtīt Matersa māsai sveicienu no «tās puses», bet viņam pietrūka drosmes. Viņš pateicās par visu un devās lejā, bet atkal izrādījās, ka krievi pavadīs viņus līdz raķetei. Tad Pirkss neizturēja un pasūdzējās par savu skafandru. Viņam sameklēja citu, bet vecais palika Ciolkovska stacijas slūžu kamerā.

Krievu skafandrs konstrukcijas ziņā atšķī­rās no Pirksam pazīstamajiem. Ķiverei bija nevis divi, bet trīs filtri: viens sargāja no Saules zenītā, otrs — no zemas Saules, bet trešais, tumši oranžais, — no putekļiem. Savādāk bija izvietoti arī gaisa vārstuļi, un ļoti jocīgi bija zābaki: piesūknē zoles ar gaisu — un staigā kā uz spilveniem. Akme­ņus vispār nejūt, bet ārējā zoles daļa ideāli piekļaujas pat pie visgludākās virsmas. Tas bija «augstkalnu» modelis. Bez tam viena skafandra puse bija sudrabota, otra — melna. Pagriezies ar melno pusi pret Sauli — sāc svīst, pagriezies ar sudraboto — ķermeni noglauž patīkams vēsums. Pirksam tas šķita ne sevišķi veiksmīgs atradums: ne vienmēr taču var pagriezties pret Sauli, kā iegribas. Iet ar muguru pa priekšu, vai?

Krievu zinātnieki sāka smieties. Viņi parādīja slēdzi uz krūtīm: tas pārvietoja krāsas. Skafandru varēja padarīt melna priekšpusē, bet sudrabotu mugurpusē, un otrādi. Interesanti notika arī krāsu pārvieto­šanās. Šauro telpu starp caurspīdīgo cietas plastmasas ārējo apvalku un pašu skafandra korpusu aizpildīja divas dažādas krāsvielas vai precīzāk •— pusšķidras vielas, kuras bija pagatavotas no alumīnija un ogles. Bet pār­vietoties tās spieda skābeklis, kas nāca no elpošanas aparatūras.

Bija laiks doties uz raķeti. Pirmo reizi sta­cijas slūžu kamerā Pirkss iegāja no Saules puses un toreiz bija tā apžilbis, ka nekā ne­redzēja. Tikai tagad viņš ievēroja, ka kame­rai ir ļoti īpatnēja konstrukcija: visa tās ārsiena bīdījās augšup un lejup kā virzulis. Pņins paskaidroja, ka tādējādi vienlaicīgi varot ielaist un izlaist neierobežotu skaitu cilvēku un neizšķiest veltīgi gaisu. Pirkss izjuta kaut ko līdzīgu skaudībai, jo Institūta kameras bija viscienījamas kastes, noveco­jušas vismaz par pieciem gadiem, bet pieci tehniskā progresa gadi ir vesels laikmets.

Saule nemaz nelikās noslīdējusi zemāk. Jocīgi bija soļot piepūstajos zābakos — it kā nemaz nejūtot pamatu zem kājām, — bet Pirkss pa ceļam uz raķeti ar to aprada.

Profesors Ganšins piebāza savu ķiveri tu­vāk Pirksa ķiverei un nokliedza dažus atvadu vārdus, pēc tam viņi paspieda viens otram roku smagajos cimdos, un tūlīt aiz pilota visi iekāpa raķetē, kas mazliet nosēdās zem pieaugošā smaguma.

Pilots pagaidīja, kamēr pavadītāji aties drošā attālumā, un ieslēdza dzinējus. Ska­fandra iekšpusē pieaugošās vilkmes drūmā dārdoņa skanēja kā aiz biezas sienas. Pār­slodze pieauga, bet viņi pat nejuta, kā raķete atrāvās no laukuma. Vienīgi zvaigznes salī­gojās augšējos iluminatoros, bet apakšējos nogrima un pazuda akmeņainais tuksnesis.

Tagad viņi lidoja pavisam zemu un tādēļ neko neredzēja, tikai pilots vēroja lejā slī­došo rēgaino ainavu. JRaķete karājās verti­kāli kā helikopters. Ātruma palielināšanos varēja nojaust pēc pieaugošās dzinēju dār­doņas un visa korpusa vieglās vibrācijas.

— Uzmanību, nolaižamies! — atskanēja ķiveres radiofonā. Pirkss nezināja, vai to saka pilots pa raķetes radio vai Pņins. Atlie­cās krēslu atzveltnes. Pirkss dziļi nopūtās, viņš bija kļuvis viegls — tik viegls, ka, likās, tūlīt aizlidos; viņš instinktīvi pieķērās pie parocēm. Pilots strauji nobremzēja, dīzes uzliesmoja, iegaudojās, liesmu mēles ar ne­izturamu troksni pašāvās uz pretējo pusi, gar kuģa apšuvumu, pārslodze pieauga, atkal kri­tās, un beidzot Pirksa ausis izdzirda divkāršu, cietu atsitienu — viņi nosēdās. Un tad sākās kaut kas negaidīts. Raķete, kas jau bija sā­kusi savas dīvainās svārstības augšup un lejup, it kā atdarinādama garkājaina kukaiņa pietupienus, pēkšņi sasvērās uz sāniem un, akmeņiem dārdot, manāmi izkustējās no vietas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x