Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Langners būtu atbraukuši paviesoties un dievs vien to zina, cik ilgi paliks.

Krievi izturējās, it kā tiem nebūtu nekā cita ko darīt, kā vienīgi sarunāties ar vie­siem: viņi izprašņāja, kas jauns uz Zemes, kas notiek Galvenajā Lunā; vaļsirdības brīdī Pirkss atzinās savā stihiskajā nepatikā pret Mēness tūristiem un to manierēm — likās, ka to uztvēra atzinīgi. Tikai pēc kāda laika varēja manīt, ka brīžiem viens, brīžiem otrs saimnieks atstāj sabiedrību, bet pēc tam atkal atgriežas. Noskaidrojās, ka viņi iet uz observatoriju, jo uz Saules parādījusies ap­brīnojami skaista protuberance. Vajadzēja tikai izrunāt šo vārdu, kad viss pārējais Langneram vairs neeksistēja. Zinātniekiem raksturīgā neapzinātā aizmiršanās pārņēma visus pie galda sēdošos. Atnesa fotogrāfijas, pēc tam parādīja ar koronogrāfu uzņemtu filmu. Protuberance patiešām bija vienrei­zēja: tā stiepās trīsceturtdaļmiījona kilo­metru garumā un atgādināja aizvēsturisku briesmoni ar ugunīgu rīkli. Protams, ne jau šī zooloģiskā līdzība bija svarīga.

Kad iededza gaismu, Ganšins, Pņins, tre­šais krievu astronoms un Langners sāka sa­runāties; acis viņiem spīdēja, viņi bija kļu­vuši kurli pret visu apkārtējo. Kāds atcerējās pārtrauktās pusdienas; atgriezās ēdnīcā, bet arī šeit, atbīdījuši šķīvjus sāņus, visi sāka kaut ko aprēķināt uz papīra servjetēm. Bei­dzot Pņins apžēlojās par Pirkšu, kuram šie strīdi bija ķīniešu ābece, un aizveda viņu uz savu istabu, mazu, bet pievilcīgu: no tās platā loga pavērās skats uz Ciolkovska grē­das austrumu virsotni. Saule, zema, zvēro­joša kā elles vārti, veidoja uz klinšu sablī­vējumiem citu haosu — ēnas, kuras ar savu melnumu absorbēja priekšmetu kontūras, it kā aiz katra apgaismota akmeņa šķautnes pavērtos velnišķīgs bezdibenis un ceļš uz pašu Mēness centru. Akmens virsotnes, slīpie torņi, smailes, obeliski it kā izkusa tur, šai tukšumā, lai pēc tam kaut kur izšautos no tintes melnas tumsas gluži kā pārakmeņoju­šās liesmu mēles. Skatiens mulsa šo pilnīgi nesavienojamo formu sablīvējumā un atvel­dzējās vienīgi apaļajās, melnajās bedrēs, kuras atgādināja acu dobumus: tās bija līdz malām ar ēnām piepildītas mazo krāteru pil­tuves. >

Ainava bija savā ziņā vienreizēja. Pirkss jau bija bijis uz Mēness (to viņš reizes sešas pieminēja sarunājoties), bet ne tādā laikā, deviņas stundas pirms Saules rieta. Viņi ilgi sēdēja pie loga. Pņins sauca Pirkšu par ko­lēģi, bet tas nezināja, kā lai atbild, un žonglēja ar gramatiku kā vien prazdams. Krievu zinātniekam bija fantastiska fotoattēlu ko­lekcija, kas bija sakrāta kalnu pārgājienos: viņš, Ganšins un vēl viens viņu biedrs, kurš patlaban bija aizlidojis uz Zemi, brīvajā laikā nodarbojās ar alpīnismu.

Kāds bija mēģinājis ieviest vārdu «lu- nisms», bet šis termins neiegājās, jo vairāk tādēļ, ka eksistē Mēness Alpi.

Pirkss, kurš kāpa kalnos vēl pirms iestā­šanās Institūtā, nopriecājās, ka saticis alpī­nistu, un sāka izvaicāt Pņinu par kalnos kāp­šanas tehnikas īpatnībām uz Mēness.

— Kolēģi, vajag paturēt prātā vienu, — Pņins atbildēja, — tikai vienu. Dariet visu «kā mājās», kamēr iespējams. Ledus šeit nav — ja nu vienīgi ļoti dziļās plaisās, un arī tad ārkārtīgi reti, sniega, protams, arī nav; tā kā rāpties kalnos šeit, liekas, vaja­dzētu būt ļoti viegli, vēl jo vairāk tādēļ, ka var nokrist no trīsdesmit metru augstuma un nekas ar tevi nenotiks, — bet par to pat domāt nedrīkst.

— Kādēļ? — Pirkss ļoti izbrīnījās.

— Tādēļ, ka šeit nav gaisa, — astrofiziķis paskaidroja. — Un lai cik ilgi jūs kāptu še­jienes kalnos, tik un tā neiemācīsieties pa­reizi noteikt attālumu. Te arī telemetrs neko daudz nelīdzēs, un kurš gan staigā ar tele- metru? Uzkāpsi virsotnē, ieskatīsies bezdi­benī — un tev liksies, ka tas ir piecdesmit metru dziļš. Tā dziļums varbūt patiešām ir piecdesmit metru, bet varbūt arī trīssimt vai pat visi piecsimt metri. Man reiz gadījās … Bet jūs jau zināt kā tas notiek. Cilvēkam tikai jāiedveš sev, ka viņš var nokrist, un viņš agri vai vēlu nokritīs. Ja uz Zemes sa­dauzīsi galvu — ar laiku sadzīs, bet šeit viens stiprs belziens pa ķiveri, stikls ieplīst — un cauri. Tā kā izturieties tāpat kā Zemes kalnos. Ko jūs atļaujaties tur, to var arī šeit. Izņemot lēcienus pāri plaisām. Pameklējiet vispirms akmentiņu, metiet to pāri uz viņu pusi un novērojiet kā tas lido. Taisnību sakot, es vispār no sirds neiesaku lēkt. Kā tad īsti notiek: aizlec vienreiz, otrreiz div­desmit metru, un bezdibeņi tev vairs nelie­kas briesmīgi, kalni izskatās tīrais nieks — bet tad arī nelaime klāt kā saukta. Glābšanas dienesta šeit nav … tātad paši saprotat.. .

Pirkss sāka iztaujāt par Mendeļejeva sta­ciju. Kādēļ tā uzcelta gandrīz virsotnē un nevis lejā? Vai ceļš turp ir grūts? Stāsta, ka esot jārāpjas.

— Rāpties tikpat kā neiznāk, bet ceļš ir diezgan bīstams. Tas tādēļ, ka pāri gājusi akmens lavīna. No Saules Vārtu puses. Tā noslaucījusi ceļu … Kas attiecas uz stacijas izvietojumu — man par to neērti runāt. It īpaši tagad, pēc tam, kad notikusi tāda ne­laime … Bet jūs, kolēģi, droši vien esat par to lasījis? …

Pirkss, briesmīgi nokaunējies, nomurmi­nāja, ka tieši tai laikā viņam bijusi eksāmenu sesija. Pņins pasmaidīja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns.

— Tad klausieties .. . Mēness ir starptau­tisks īpašums, bet katrai valstij šeit ir sava zinātniskās pētniecības zona. Mums tikai šī puslode. Kad kļuva zināms, ka radiācijas joslas aiztur kosmiskos starus pret zemi pa­vērstajā puslodē, angļi palūdza mums at­ļauju uzcelt staciju mūsu pusē. Mēs neiebil- dām. Tieši šai laikā mēs paši gatavojāmies celtniecībai Mendeļejeva kalnu grēdā, tāpēc piedāvājām angļiem šo rajonu, domādami, ka viņi izmantos būvmateriālus, kurus mēs bijām tur nogādājuši, bet norēķināsimies pēc tam. Angļi bija ar mieru, bet vēlāk nodeva visu kanādiešiem, jo Kanāda ietilpst Britu Sadraudzībā. Mums, protams, bija vienalga.

Tā kā mēs bijām jau izpētījuši celtniecības rajonu, viens no mūsu zinātniekiem profe­sors Aņimcevs, kurš labi pazina vietējos ap­stākļus, tika ieskaitīts kanādiešu projektē­tāju grupā kā konsultants ar padomdevējā balsstiesībām. Te pēkšņi mēs uzzinājām, ka angļi tomēr piedalās šajā pasākumā. Viņi at­sūtīja Šenneru, un tas paziņoja, ka krātera dibenā varot rasties otrreizējas radiācijas strāvas, kuras izkropļošot pētījumu rezultā­tus. Mūsu speciālisti uzskatīja, ka tas nav iespējams, bet visu izlēma angļi: tā taču viņu stacija. Viņi nolēma pārvietot staciju augšā.

Protams, celtniecības izmaksas drausmīgi pieauga. Un visu starpību sedza kanādieši. Tomēr tas nav galvenais. Mēs naudu svešā kabatā neskaitām. Viņi izvēlējās stacijai vietu, sāka projektēt ceļu. Aņimcevs ziņoja: «Angļi grib vispirms uzcelt pāri diviem bez­dibeņiem dzelzsbetona tiltus, bet kanādieši nav ar mieru, jo būvdarbu izmaksas tādā gadījumā gandrīz divkāršojas; viņi grib ierakties Mendeļejeva grēdas iekšējā nogāzē un ar vadāmiem sprādzieniem izlauzties cauri diviem klints ragiem. Es viņiem neiesaku: tas var izjaukt kristāliskā bazalta pamatalīdzsvaru. Viņi neklausa. Ko darīt?» Ko gan mēs varējām darīt? Viņi taču nav mazi bērni. Mūsu selenoloģisko pētījumu pieredze ir ba­gātāka, bet, ja jau viņi negrib uzklausīt pa­domu, neuzbāzīsimies. Aņimcevs rakstīja savu atšķirīgo viedokli, un ar to viss beidzās. Sāka spridzināt klinti. Tā pirmā aplamība — nepareiza vietas izvēle — bija par iemeslu otrai. Bet rezultāti diemžēl nelika uz sevi ilgi gaidīt. Angļi uzcēla trīs pretlavīnu sienas, nodeva staciju ekspluatācijā, pa ceļu sāka braukt kāpurķēžu transportieri, — lūdzu, spoža uzvara. Stacija strādāja jau trīs mēne­šus, kad akmens pārkares pamatnē zem Sau­les Vārtiem, zem šī lielā roba, grēdas rie­tumu pusē parādījās plaisas .. .

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x