Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Iespējams, ka viņš būtu kaut kur devies, pat saceltu skandālu, bet viņa kompanjons, šis pats doktors Langners acīmredzot uzskata viņu stāvokli par gluži normālu, un vai tad šādos apstākļos nav labāk pievaldīt mēli?

Pārraide beidzās. Pirkss izslēdza televizoru un atgriezās istabā. Ne jau tā viņš bija iztē­lojies savu uzturēšanos uz Mēness! Pirkss nomazgājās dušā. Caur plāno sienu bija dzir­damas sarunas blakus numurā. Protams, tie bija paziņas no restorāna — tūristi, kurus Mēness noved līdz svētlaimīgai ekstāzei. Pirkss pārvilka kreklu (kaut kas taču jādara). Tikko viņš bija nolicies gultā, ienāca Lang­ners. Ar četrām jaunām grāmatām.

Pirksam pārskrēja drebuļi. Viņš sāka sa­prast, ka Langners ir zinātnes fanātiķis, kaut kas līdzīgs profesora Merinusa otram izde­vumam.

Astrofiziķis izklāja uz galda jaunās spektrogrammas un, pētīdams tās caur lupu ar tādu cītību, ar kādu Pirkss neaplūkoja pat savas iemīļotās kinoaktrises fotogrāfijas, pēkšņi noprasīja, cik Pirksam gadu.

— Simt vienpadsmit, — Pirkss sacīja, bet, kad Langners pacēla galvu, piemetināja: — Pēc dubultsistēmas.

Langners pirmoreiz pasmaidīja un sāka izskatīties pēc cilvēka. Viņam bija balti, stipri zobi.

— Krievi atsūtīs pēc mums raķeti, — viņš noteica. — Lidosim pie viņiem.

.— Uz Ciolkovska staciju?

— Jā.

Šī stacija atradas jau «tai pusē». Tātad vēl viena pārsēšanās. Pirkss domāja, kā viņi veiks atlikušos tūkstoš kilometrus. Droši vien nevis sauszemes ekipāžā, bet raķetē? Tomēr viņš ne par ko nejautāja. Negribējās izrādīt savu nezināšanu. Langners, liekas, sacīja vēl kaut ko, bet Pirkss jau tāpat ar visām drēbēm bija aizmidzis. Pamodās viņš pēkšņi: Langners, noliecies pār gultu, pie­skārās viņa plecam.

— Ir laiks, — viņš tikai noteica.

Pirkss apsēdās. Izskatījās, it kā Langners visu laiku būtu lasījis un rakstījis: papīru kaudzīte ar aprēķiniem viņa priekšā bija kļuvusi lielāka. Pirmajā brīdī Pirkss nodo­māja, ka Langners aicina vakariņās, bet runa bija par raķeti. Pirkss uzcēla sev plecos cieši piestūķētu mugursomu; Langnera mugur­soma bija vēl lielāka un smagāka, it kā ar akmeņiem piekrauta; pēc tam atklājās, ka, izņemot kreklus, ziepes un zobu suku, tur bija vienīgi grāmatas.

Jau bez muitas apskates, bez jebkādas pārbaudes viņi uzbrauca augšējā stāvā, kur viņus gaidīja Mēness satiksmes raķete, kād­reiz sudrabota, bet tagad drīzāk pelēka, vēde­raina, uz trim izplestām divdesmit metru augstām posmainām kājām. Tā nebija aero­dinamiska raķete, uz Mēness taču nav atmo­

sfēras. Ar tādām Pirkss vēl nebija lidojis. Kopā ar viņiem vajadzēja lidot vēl kādam astroķīmiķim, bet tas kavējās. Startēja laikā, izlidoja divi vien.

Atmosfēras trūkums uz Mēness sagādāja daudz raižu: nevarēja izmantot nedz lidma­šīnas, nedz helikopterus — neko, izņemot raķetes. Nederēja pat automašīnas ar gaisa spilvenu, kuras tik ļoti piemērotas satiksmei šķēršļotos apvidos: visi gaisa krājumi tad būtu jāstiepj līdzi. Raķete lido ātri, bet ne visur var nosēsties, raķetei nepatīk ne kalni, ne klintis.

Viņu vēderainais trīskāju kukainis iedū­cās, iedārdējās un pacēlās kā svece augšup. Kabīne bija tikai kādas divas reizes lielāka par viesnīcas istabeli. Sienās — iluminatori, velvē — apaļš logs, pilota kabīne novietota nevis augšā, bet apakšā, gandrīz starp izplū­des dīzēm, lai pilots redzētu, kur nosēsties. Pirkss jutās kā sainis: kaut kur viņu sūta, lāgā nav zināms, kur un kādēļ, nav zināms, kas būs pēc tam… Un tā mūždien.

Viņi izgāja elipses orbītā. Kabīne un ra­ķetes garās «kājas» nostājās slīpi. Mēness slīdēja zem viņiem milzīgs, izliekts — likās, ka cilvēks nekad nav spēris uz tā savu kāju. Izplatījumā starp Zemi un Mēnesi ir tāda zona, no kurienes abi debess ķermeņi izska­tās apmēram vienāda lieluma. Pirkss labi atcerējās pirmā lidojuma iespaidus. Zilganā, dūmakā tītā zeme ar izplūdušām kontinentu kontūrām šķita daudz nereālāka par stingo

Mēnesi ar asi iezīmēto klinšaino reljefu, — tā nekustīgais smagums bija gandrīz sa­taustāms.

Viņi lidoja virs Mākoņu Jūras, Bullialda krāteris jau bija palicis aizmugurē, dienvid­austrumos kļuva saskatāms Tiho ar sava oreola mirdzošajiem stariem, kas šķērsoja polu un iesniecās «tai pusē»; no liela aug­stuma kā parasti radās grūti izskaidrojams iespaids par apbrīnojamo precizitāti, ar kādu tas viss veidots. Saules apmirdzētais Tiho bija it kā konstrukcijas centrs: ar savām bāl­ganajām rokām tas aptvēra un pāršķēla Mitruma Jūru un Mākoņu Jūru, bet tā zie­meļu stars, vislielākais, izzuda aiz apvāršņa Skaidrības Jūras virzienā. Toties, kad viņi, apliekuši no rietumiem loku ap Klāvija cirku, lidoja jau «tajā pusē» virs Sapņu Jūras un sāka nosēsties virs pola, mānīgais pareizības iespaids, samazinoties augstumam, pamazām izgaisa, it kā gludā, tumšā «jūras» virsma tagad būtu atvērusi savus nelīdzenu­mus un plaisas. Ziemeļaustrumos iemirdzējās Vernes krātera zobi. Viņi laidās aizvien ze­māk, un tagad Mēness parādījās savā patie­sajā izskatā: plakankalnes, līdzenumi, krā­teru un gredzenveidīgu kalnu grēdu iepla­kas — viss bija vienādi klāts ar kosmiskajā bombardēšanā izrautajām bedrēm. Akmens šķembu un lavas gredzeni šķērsoja cits citu, savijās kopā, it kā tos, kas bija veikuši šo titānisko apšaudi, aizvien vēl nebūtu apmie­rinājuši nodarītie postījumi. Pirkss vēl nebija apskatījis Ciolkovska masīvu, kad raķeti pa­grūda uz brīdi ieslēgtie dzinēji, tā sagriezās vertikāli, un Pirkss ieraudzīja vairs vienīgi tumsas okeānu, kas noklāja visu Rietumu puslodi, bet aiz terminatora līnijas, zibinā­dama savu smaili, slējās Lobačevska vir­sotne. Zvaigznes raķetes augšējā logā sa­stinga. Viņi nolaidās kā liftā, un tas nedaudz atgādināja ieiešanu atmosfērā, jo raķete iegrima pašas dzinēju ugunsstabā, kas sabie­zēja zem pakaļgala, un gāzes kauca, applūz­damas raķetes ārējo apšuvumu. Automātiski atliecās krēslu atzveltnes, pa augšējo ilumi­natoru Pirkss redzēja joprojām tās pašas zvaigznes; viņi tagad strauji krita lejup, taču bija jūtama mīksta, diezgan neatlaidīga dārdošo dzinēju pretestība, grūžot raķeti pretējā virzienā. Pēkšņi dzinēji iekaucās ar pilnu jaudu. «Ahā, stājamies uz uguns!» Pirkss konstatēja, lai neaizmirstu, ka viņš tomēr ir īsts astronauts, kaut arī pagaidām bez diploma.

Kaut kas nošķindēja, nobrīkšķēja, it kā milzīgs veseris dauzītu akmeņus. Kabīne līgani noslīdēja lejā — atgriezās augšā, lejā — un atkal augšā; tā kabīne vēl labu laiku lēkāja uz nikni guldzošiem amortiza­toriem, kamēr trīs divdesmit metru garās, krampjaini izplestās «kājas» ieķērās kā nā­kas klinšu šķembu grēdās. Beidzot pilots apturēja šo kabīnes slīdēšanu, nedaudz pa­augstinādams spiedienu eļļas pievadā; atska- nē ja klusa šņākoņa, un kabīne palika nekus­tīgi karājamies.

Pilots iekāpa pie viņiem caur lūku grīdas vidū un atvēra sienas skapi, kurā — bei­dzot! — atradās skafandri.

Pirkss nedaudz atguva dzīves prieku, taču tikai uz brīdi. Skapī bija četri skafandri: viens pilotam, bez tam — liels, vidēja lie­luma un mazs. Pilots uzreiz iekāpa savā ska­fandrā, tikai ķiveri neuzlika un gaidīja savus ceļabiedrus. Arī Langners ātri vien tika galā. Vienīgi Pirkss, sarkans, nosvīdis un dusmīgs, nezināja, ko darīt. Vidējā lieluma skafandrs viņam bija par mazu, bet lielais — pārāk liels. Vidējā viņa galva atdūrās pret ķiveres dibenu, bet lielajā kūļājās kā kokosrieksta kodols izžuvušā čaulā. Protams, viņam deva labus padomus. Pilots piebilda, ka liels ska­fandrs vienmēr labāks par šauru, un ieteica aizpildīt tukšās vietas ar veļu no mugur­somas. Viņš pat piedāvāja aizdot savu segu. Bet Pirksam jau pati doma piebāzt skafandru ar drēbju gabaliem likās zaimojoša, pret to sacēlās visa viņa astronauta dvēsele. Ietīties kaut kādās lupatās?!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x