Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kamēr Pirkss par to brīnījās, viņš atklāja, ka viņam nav ne rumpja, ne galvas — itin nekā. It kā viņa vispār nebūtu. Šādu sajūtu nevarēja saukt par patīkamu. Tā drīzāk bai­dīja. Pirkss it kā pamazām izšķīda ūdenī, kuru tāpat vairs pilnīgi nejuta. Lūk, arī sirds vairs nav dzirdama. Viņš no visa.spēka sa­sprindzināja dzirdi — veltīgi. Toties klu­sumu, kurš pildīja viņu visu, nomainīja dobja dunoņa, nepārtraukts notrulinoši vien­muļš troksnis, tik nepatīkams, ka gribējās aizbāzt ausis. Prātā iešāvās doma, ka droši vien pagājis krietns laika sprīdis un daži soda punkti neietekmēs kopīgo atzīmi: gri­bējās pakustināt roku.

Nebija ko kustināt — rokas bija pazudu­šas. Nevarētu teikt, ka Pirkss nobijās, nē, drīzāk apstulba. Tiesa, viņš bija kaut ko lasījis par «ķermeņa sajūtas zudumu», bet kas gan varēja iedomāties, ka tas nonāks līdz tādai galējībai?

«Kā redzams, tā tam jābūt,» viņš mierī- nāja sevi. «Galvenais — nekustēties; ja gribi ierindoties pirmajās vietās, tas viss ir jāiz­tur.» Šī doma viņu kādu laiku saturēja. Cik ilgi? Viņš nezināja.

Pēc tam kļuva aizvien ļaunāk.

Sākumā tumsa, kurā viņš atradās, vai, pre­cīzāk, tumsa, kura bija viņš pats, piepildījās ar blāvi mirgojošiem apļiem, kas peldēja kaut kur redzesloka robežās; šie apļi pat ne­spīdēja, tikai neskaidri balsnīja. Pirkss pagrozīja acis, sajuta šo kustību un noprie­cājās. Bet savādi: pēc dažām kustībām acis atteicās pakļausit.

Taču redzes un dzirdes fenomeni, šī mir­gošana, zibsnīšana, trokšņi un dunoņa, bija tikai nekaitīgs prologs, rotaļa salīdzinājumā ar to, kas sākās pēc tam.

Pirkss saira. Un ne tikai ķermenis — par to vispār nevarēja runāt, tas jau sen bija beidzis eksistēt, bija kļuvis par kaut pagā­jušu, par kaut ko uz mūžu zaudētu. Bet var­būt tas nekad nav bijis?

Gadās, ka nospiesta roka, kurai nepieplūst asinis, uz kādu laiku atmirst, tai var pieskar­ties ar otru, dzīvo un jutīgo roku, gluži kā koka stumbenim. Gandrīz katrs pazīst šo sa­vādo, nepatīkamo, bet, par laimi, ātri pār­ejošo sajūtu. Cilvēks pie tam paliek normāls, dzīvs, ir spējīgs just, vienīgi daži pirksti vai rokas plauksta ir pamiruši, kļuvuši par svešu priekšmetu, kas piestiprināts tā ķermenim. Turpretī Pirksam nebija palicis nekas vai,

pareizāk sakot, gandrīz nekas, izņemot bailes.

Viņš saira — nevis kaut kādās atsevišķās personībās, bet gan bailēs. No kā Pirkss bai­dījās? Viņam nebija ne jausmas. Viņš nedzī­voja nedz nomodā (vai tad nomods var būt bez ķermeņa?), nedz sapnī. Tas taču nebija sapnis: viņš zināja, kur atrodas, ko ar viņu v dara. Tas bija kaut kas cits. Un itin nemaz nelīdzinājās reibumam.

Arī par to viņš bija lasījis. To sauca tā: «Galvas smadzeņu garozas darbības traucē­jumi sakarā ar ārējo impulsu trūkumu».

Tas neskanēja slikti. Bet praksē …

Pirkss bija mazliet šeit, mazliet tur, un viss izplūda. Augša, apakša, malas — nekas nebija palicis. Viņš pūlējās atcerēties, kur jābūt griestiem. Bet kā lai domā par gries­tiem, ja nav ne ķermeņa, ne acu?

— Tūlīt, — viņš sacīja pats sev, — nodi­bināsim kārtību. Telpa — izmēri — vir­ziens …

Šie vārdi neko nenozīmēja. Pirkss iedo­mājās laiku, atkārtoja «laiks, laiks», it kā košļāja papīra lodīti. Burtu savirknējums bez jebkādas jēgas. Šo vārdu vairs neatkārtoja viņš, bet kāds cits, svešs, kas bija iemieso­jies viņā. Nē, viņš ir iemiesojies kādā citā. Un šis cits uzpūtās. Piepampa. Kļuva neiz­mērojams. Pirkss klīda pa kaut kādām ne­izprotamām dzīlēm, bija kļuvis milzīgs kā balons, neiedomājams, zilonim līdzīgs pirksts, nevis paša, nevis īsts, bet kaut kāds izdo­māts, nez no kurienes radies pirksts. Šis pirksts atdalījās. Viņš kļuva par kaut ko no­mācošu, nekustīgu, pārmetoši un reizē muļ­ķīgi saliektu, bet Pirkss, Pirksa apziņa uz­liesmoja te vienā, te otrā pusē šim blāķim, kurš bija nedabisks, silts, derdzīgs, ne­kāds …

Blāķis pazuda. Pirkss griezās. Riņķoja. Krita kā akmens, gribēja iekliegties. Acu orbītas bez sejas, apaļas, izvalbītas, izplūsto­šas, ja mēģinātu tām pretoties, spiedās, līda viņam virsū, spīlēja viņu no iekšpuses, it kā viņš būtu no plānas plēves pagatavots rezer­vuārs, kas tūlīt tūlīt pārsprāgs.

Un viņš pārsprāga …

Viņš sadalījās cita no citas neatkarīgās tumsas daļās, kuras lidinājās kā juceklīgi virpuļojošas papīra plēnes. Un šajā ņirbošajā virpulī bija nesaprotama sasprindzinātība, piepūle kā uz nāves gultas, kad caur miglu un tukšumu kāds, kas kādreiz bijis vesels ķermenis un pārvērties nejūtīgā, atdziestošā tuksnesī, alkst pēdējo reizi atsaukties, nokļūt pie otra cilvēka, ieraudzīt to, pieskarties tam.

— Tūlīt, — kāds apbrīnojami skaidri no­teica, taču tas nāca no ārpuses, tas nebija viņš. Varbūt kāds labs cilvēks apžēlojies un sācis runāt ar viņu? Ar ko? Kur? Bet viņš taču dzirdēja. Nē, tā nebija īsta balss.

— Tūlīt. Citi jau to izbaudījuši. No tā ne­mirst. Jāsaturas.

Šie vārdi visu laiku atkārtojās. Kamēr zaudēja jēgu. Atkal viss izplūda kā veca izmirkuši dzēšlapa. Kā sniega kupena saulē. Viņu aizskaloja, viņš, nekustīgais, drāzās kaut kur, izgaisa.

«Tūlīt manis nebūs,» Pirkss nodomāja pa­visam nopietni, jo tas līdzinājās nāvei, nevis sapnim. Tikai vienu viņš vēl zināja: tas nav sapnis. Viņu ielenca no visām pusēm. Nē, ne viņu. Viņus. Viņi bija vairāki. Cik? Viņš nevarēja saskaitīt-.

— Ko es šeit daru? — kāds viņā jautāja. — Kur es esmu? Okeānā? Uz Mēness? Pār­baudījums …

Negribējās ticēt, ka tas ir pārbaudījums. Kā tad tā: mazliet parafīna, kaut kāds sāls­ūdens — un cilvēks pārstāj eksistēt? Pirkss nolēma darīt tam galu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš cīnījās, pats nezinādams ar ko, it kā celdams milzīgu akmeni, kas bija uzgūlies virsū. Bet nevarēja pat pakustēties. Pēdējā samaņas mirklī viņš sakopoja atliku­šos spēkus un ievaidējās. Un izdzirda šo vaidu — apslāpētu, tālu, gluži kā radiosig­nālu no citas planētas.

Viņš mazliet atjēdzās, sakoncentrēja do­mas, lai tūdaļ atkal ieslīgtu kārtējā agonijā, vēl drūmākā, visu iznīcinošā.

Nekādas sāpes viņš nejuta. Ak, ja būtu sāpes! Tās atrastos ķermenī, atgādinātu par to, novilktu kaut kādas robežas, tirdītu ner­vus. Bet šī bija bezsāpju agonija — nāvē­jošs, pieaugošs nebūtības uzplūdums. Viņš sajuta, kā ieelpotais gaiss krampjaini ienāk viņā — nevis plaušās, bet šajā trīsošajā, sa­ņurcītajā apziņas drumslu masā. Ievaidēties, vēlreiz ievaidēties, izdzirdēt sevi…

— Ja gribi vaidēt, nesapņo par zvaig­znēm, — atskanēja tā pati nepazīstamā, dī­vaini svešādā balss.

Viņš apdomājās un neievaidējās. Starp citu, viņa vairs nebija. Viņš pats nezināja, par ko ir pārvēties: viņam lēja iekšā kaut kādas lipīgas, saltas strāvas, un ļaunākais bija tas — kādēļ neviens stulbenis par to nav pat ieminējies? — ka viss gāja viņam cauri. Viņš bija kļuvis caurspīdīgs. Viņš bija cau­rums, siets, alu un pazemes pāreju līčuloču ķēde.

Pēc tam saira arī tas — palika tikai bailes, kas neizgaisa pat tad, kad tumsa, blāvi mir­gojot, sāka drebēt kā drudzī — un pazuda.

Pēc tam kļuva sliktāk, daudz sliktāk. Par to Pirkss diemžēl vēlāk nevarēja ne pastāstīt, ne arī atcerēties skaidri un sīki: šādiem pār­dzīvojumiem vēl nav atrasti vārdi. Neko viņš nevarēja no sevis izspiest. Jā, jā, «slī­koņi» bija kļuvuši bagātāki, jā, tieši bagā­tāki par vēl vienu velnišķīgu pārdzīvojumu, ko profāni pat nevar iedomāties. Tiesa, ap­skaust te nav par ko.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x