Žils Verns - METEORA MEDĪBAS

Frānsisu Gordonu, kas bija zaudējis vecākus agrā bērnībā, bija uzaudzinājis mātes brālis mis­ters Dins Forsaits. Kaut arī viņam no tēvoča va­jadzēja mantot zināmu bagātību, viņš tāpēc ne­gribēja iztikt bez darba, un misters Forsaits do­māja gluži tāpat. Beidzis humanitāro zinātņu studijas slavenajā ITārvarda universitātē, māsas dēls papildus bija mācījies tieslietas un pašreiz darbojās par advokātu Vostonas pilsētā, kur at­raitnes, bāreņi un vidusšķiras ļaudis nespētu sev atrast dedzīgāku aizstāvi. Viņš līdz pamatiem pārzināja likumus un tiesu iekārtu un prata sir­snīgā, siltā, līdzjūtīgā balsī skaidri izteikt savas domas. Visi viņa kolēģi, tiklab jauni, kā veci, viņu cienīja, un viņš vēl līdz šim nebija iemantojis ne­viena ienaidnieka. Tā kā viņš bija ļoti izskatīgs, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem un skaistām melnām acīm, ar nevainojamu uzvedību, asprātīgs bez ļaunprātības, pakalpīgs bez uzmācības, pie­tiekami veikls dažādos sporta veidos, ar ko aiz­raujas amerikāņu gentry*, tad kādēļ gan lai viņš, nemīlētu apburošo Dženiju Hjudelsoni, ārsta Ilju- delsona un viņa sievas, dzimušas Floras Kleridžas, meitu? …

Bet vēl par agru pievērst lasītāja uzmanību šai [1] jaunkundzei. būs labāk, ja viņa uznāks uz skatu­ves savas ģimenes lokā, un šis brīdis vēl nav klāt.

Starp citu, tas arī nav vairs aiz kalniem. Šai sla-.la, ka - prasa ārkārtīgu precizitāti, katrā ziņā jaliu a-. pie stingras metodes.

I'ai I lansisu Gordonu jāpiemetina, ka viņš dzī- \ 11ļ,i I lli/abctstrītas mājā un droši vien domāja li» pamest pirms kāzām ar mis Dženiju… Bet vēl­reiz atstāsim mis Dženiju Hjudelsoni mierā un līkai piebildīsim, ka kalpone Mica bija sava saim­nieka māsas dēla uzticības persona un ka viņa mīlēja to kā dēlu vai, pareizāk sakot, kā mazdēlu, ļo vecmāmiņām parasti pieder visi mātes mai­guma rekordi.

Mica, paraugkalpone, kādas šodien vairs nav sastopamas, bija cēlusies no izmirušas sugas, kas sevi apvieno reizē suni un kaķi; suni tāpēc, ka tas pieķeras saviem saimniekiem, kaķi tāpēc, ka tas pieķeras inajai. Viegli iedomāties, ka Mica ar mis­teru Dinu Forsaitu runāja bez aplinkiem. Ja saim­niekam nebija taisnība, viņa pateica to acīs, tur­klāt tik ekstravagantā valodā, ka, pārtulkojot to franciski, sulīgos izteicienus būs iespējams atkār­tot tikai aptuveni. Ja viņš nevēlējās piekāpties, tad atlika darīt tikai vienu — pamest kaujaslauku, do­ties uz darbistabu un tur ieslēgties, divreiz apgrie­žot atslēgu.

Starp citu, misteram Dinām Forsaitam bija skaidrs, ka viņš tur nebūs viens. Gandrīz vienmēr tur varēja sastapt vēl kādu personu, kas meklēja patvērumu no Micas pārmetumiem un rājieniem.

Šo otru sauca par Omikronu. Neparastajā vārdā viņš bija iedēvēts sīkā auguma dēļ; droši vien viņš būtu iesaukts par Omegu, ja vien nebijis tik mazs. Jau piecpadsmit gadu vecumā izaudzis četras pē­das un sešas collas garš, viņš tālāk vairs nebija stiepies. īstajā vārdā Toms Vaifs, viņš šajā ve­cumā bija iestājies mistera Dina Forsaita dienestā,

kad vēl valdīja pašreizējā saimnieka tēvs, un ta­gad viņam bija pāri par piecdesmit; no tā varēja secināt, ka viņš jau trīsdesmit piecus gadus kalpo Frānsisa Gordona tēvocim.

Ir svarīgi zināt, kādi tad bija viņa uzdevumi. Proti: viņš palīdzēja misteram Dinām Forsaitam darbā, aizraudamies ar darbu vismaz tikpat de­dzīgi kā saimnieks pats.

Bet vai tad misters Dins Forsaits strādāja?

Jā, kā amatieris. Un turpmāk kļūs skaidrs, ar kādu aizrautību un dedzību.

Ar ko tad misters Dins Forsaits īsti nodarbojās? Ar medicīnu, tieslietām, literatūru, mākslu vai komerciāliem darījumiem kā daudzi brīvās Ame­rikas pilsoņi?

Nē, ne uz to pusi!

Bet ar ko tad, jūs jautājat? Ar eksaktajām zi­nātnēm? Netrāpījāt. Nē, nevis ar eksaktajām zi­nātnēm daudzskaitlī, bet tikai ar vienu, vienskaitlī. Ar vienīgo dižo zinātni, kas saucas Astrono- m i j a.

Viņš sapņoja vienīgi par planētu un zvaigžņu atklāšanu. Tas, kas notiek uz mūsu zemeslodes, viņu, šķiet, neinteresēja nemaz vai gandrīz nemazi un viņš dzīvoja tikai bezgalīgajā izplatījumā. Bet, tā kā tur nevarēja ne brokastot, ne pusdienot, tad vismaz divreiz dienā no šiem augstumiem vaja­dzēja nolaisties lejup. Un tieši šajā rītā viņš ne­ieradās parastajā stundā, bet lika sevi gaidīt, un Mica, rosīdamās ap galdu, kurnēja.

— Tad viņš nenāks vis, ko? — viņa atkārtoja.

— Vai Omikrona tur nav? — Frānsiss Gordons jautāja.

— Viņš vienmēr ir tur, kur saimnieks, — kali pone atteica. — Man tiešām vairs nav kāju (jāj

I.!'• ninlit ii bija Micas cienīgs izteiciens!), lai uzrāptos viņa laktā!

minētā lakta bija tornis, kura augšējā galerija pacēlas metrus divdesmit virs mājas jumta, — citiem vārdiem, observatorija. Zem galerijas bija apaļa istaba ar četriem logiem, katrs uz savu de- bess pusi. Istabā uz statīviem bija daži grozāmi laiskati un daži diezgan spēcīgi teleskopi, un, ja to lēcas nenodila, tad ne jau tāpēc, ka tos nelie­toja Drīzāk varēja baidīties, ka misters Dins Forsails un Omikrons sabojās redzi, nemitīgi lūkoda­mies savu instrumentu okulāros.

Saja istabā viņi pavadīja lielāko dienas un nakts daļu, tiesa gan, strādādami pārmaiņus. Viņi skatijas, vēroja, planēja starpzvaigžņu telpā ne­mitīga cerība, ka atklās kaut ko tādu, kas saistī­sies ai Dina Forsaita vārdu. Kad debesis bija skaidras, ar visu varēja puslīdz samierināties, bet ne jau vienmēr tas tā ir virs trīsdesmit septītās paralēlēs, kas šķērso Virdžīnijas štatu. Mākoņi, spalvu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi — cik lik velies, un katrā ziņā vairāk, nekā vēlējās saimnieks un kalps. Tāpēc arī vienmēr bija dzir­damas nebeidzamas žēlabas un draudi, kas tika raidīti pret debesu velvi, kurā kārstījās miglainās skrandas.

Un tieši šajās pēdējās marta dienās mistera Dina Forsaita pacietība tika pārbaudīta vairāk nekā jebkad. Jau vairākas dienas debesis, kā par spīti, bija neskaidras, un astronoms krita izmisumā.

21. marta rītā joprojām pūta spēcīgs rietumu vējš, gandrīz virs pašas zemes veldams necaur­redzamu mākoņu vālu.

— Cik žēl! — misters Dins Forsaits nopūtās jau desmito reizi pēc kārtējā neauglīgā mēģinā-

juma pieveikt biezo miglu. — Es jaušu, ka mums paiet secen sensacionāls atklājums!

— Ļoti ticams, — Omikrons atbildēja. — Tas pat ir gauži iespējams, jo pirms dažām dienām, kad debesis uz bridi noskaidrojās, man šķita, ka es saskatu …

— Bet es, es redzēju, Omikron!

— Tātad abi, un abi vienā laikā!

— Omikron! — misters Dins Forsaits protes­tēja.

— Nu jā, jūs pirmais, protams, — Omikrons samierinājās, zīmīgi pašūpodams galvu. — Bet, kad es to pamanīju, man nepārprotami likās, ka tam jābūt… ka tas bija …

— Es turpretim apgalvoju, — misters Dins Forsaits pavēstīja, — ka tas bija meteors, kas pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem…

— Jā, mister Din, stateniski saules virzienam.

— Tāds bija šķietamais virziens, Omikron.

Šķietamais, protams.

Un tas notika šā mēneša sešpadsmitajā da­tumā.

— Sešpadsmitajā.

— Pulksten septiņos trīsdesmit septiņās minū­tes divdesmit sekundēs.

— Divdesmit sekundēs, — Omikrons atkār­toja, — kā es to konstatēju pēc mūsu pulksteņa.

— Un kopš tās reizes viņš vairs nav parādī­jies! — misters Dins Forsaits iesaucās, ar roku draudēdams debesīm.