ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

20000 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

ŽILS VERNS

OTRAIS IZDEVUMS

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1974

No franču valodas tulkojis Andrejs Upīts

Mākslinieku Nevīla un Riū zīmējumi

Induļa Zvagūža mākslinieciskā apdare

1866. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vēl būs atmiņā. Va­lodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā arī kontinentu iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūr­niekus. Visvairāk par to interesējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašīnisti, visu zemju jūras virsnieki un tāpat abu kontinentu dažādu valstu valdības.

Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko milzīgu», kādu vārpstveidīgu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pār­spēja pat vali.

Visos kuģu žurnālos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzī­mes par šīs parādības vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it sevišķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, ar kādu viņš šķita apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā pārspēja vi­sus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lase- peds, Dimerils un Katrfažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.

Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem, noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pār­spīlēta ieskata turpretim viņš bij, mazākais, trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pār­spīlētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skait­ļiem, bij jāpieņem, ka šis nepieredzētais dzīvnieks, ja viņš vispār eksistēja, lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.

Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šau6u. Un, tā Itā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši kā pasaku, bet velti.

Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornāža» tvaikonis «Gubernators Higinsons» bij sa­stapis šo peldošo masu piecas jūdzes uz austrumiem no Austrālijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim Bei- keram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš jau taisījies atzīmēt tās atrašanās vietu, bet tad piepeši no nepazīstamā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās pusotra simta pēdu augstu. No tā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar periodiski izverdošiem geizeriem, vai ari «Gubernators Higinsons» vienkārši uzdūries kādam līdz šim nepazīs­tamam jūras zīdītājam, kurš pa nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jū­lijā bij novērojuši sabiedrībai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristofors Kolumbs» ļaudis. Tātad šis apbrīnojamais dzīvnieks pārvietojās neticami ātri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» viņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, attālums starp kuriem bij septiņi simti jūras jūdžu.

Pēc divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvēcijs» un Rojal-Meila sabiedrības tvaikonis «Še- nona», sastapušies Atlantijas okeānā starp Amerikas Sa­vienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu at­tālumā no iepriekš minētās vietas, ziņoja par briesmoni, kas atradās uz 42° 15' ziemeļu platuma un 60° 35' rietumu garuma no Griničas meridiāna. Pēc šī novērojuma arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja dzīvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit pēdu, jo «Šenona» un «Hel­vēcijs» likās stipri mazāki par to, lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet vislielākie vaļi pie Aleutu salu kras­tiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē reti kad pārsniedza astoņdesmit pēdu garumu.

Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas. Transat- lantijas kuģa «Pereira» novērojumi, sadursme starp bries­moni un kuģi «Etna», tad franču fregates «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Kloda» komo- dora Ficdžeimsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie noti­kumi saviļņoja sabiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smē­jās par šo mīklaino parādību, bet nopietnākās un prak­tiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to interesē­jās jo dzīvi.

Visās lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafejnīcās, viņu izsmēja avīzēs, teātros viņam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās neierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Patiesā attēla trūkuma dēļ avīzēs no jauna parādījās daždažādi fantastiski dzīvnieki, sākot ar balto vali, ziemeļu jūru šausmīgo «Mebiju Diku» un beidzot ar pasakaino krakenu, kas ar saviem taustek­ļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no arhīviem, atsaucās uz Aristoteli un Plīniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu bīskapa Pontopidāna un Paula Egedes nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Heringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilāna» klāja redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes ūde­ņos.

Un tā mācītu vīru. sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja veselas tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmē­jējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personiska rakstura apvainojumos.

Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan otrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazīlijas Ģeogrāfijas institūts, Berlīnes Karaliskā Zinātņu akadēmija, Britānijas asociācija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muanjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedu­miem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neizsīkstošām zobga­lībām. Šie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linneja izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pretiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus, krakenus, jūras čūskas, Mebijus Dikus un tamlī­dzīgus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīs­tama satīriska žurnāla populārais redaktors kā Hipolits uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiekliem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.

1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka-to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautājums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.

1867. gada 5. martā tvaikonis «Morāvija», kas piederēja Monreālas okeāna sabiedrībai, uz 27° 30' platuma un 72° 15' garuma naktī ar labo bortu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju četri simti zirgspēku tvaika kuģis gāja 13 mez­glus stundā. Ja «Morāvijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts un kuģis noietu dibenā ar visiem simt trīsdesmit septiņiem pasažie­riem, kas brauca no Kanādas.