ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Tādā kārtā pēc aptaujas Anglijā, Francijā, Vācijā, Krie­vijā, Spānijā, Itālijā, Amerikā un pat Turcijā iedoma par zemūdens kuģi galīgi tika atmesta. Par spīti bulvāru pre­ses zobgalībām, no jauna uzpeldēja jautājums par bries­moni, un uztrauktā iztēle drīz vien radīja visfantastis­kākās hipotēzes.

Kad atgriezos Ņujorkā, ļoti daudzi nāca izdibināt ma­nus uzskatus šajā jautājumā. Francijā es biju izdevis grāmatu divos sējumos ar virsrakstu «Jūras dzīļu noslē­pumi». Šī grāmata, ko zinātnieki uzņēma visai labvēlīgi, man piešķīra speciālista slavu šajā diezgan neizpētītajā dabzinātņu nozarē, un tāpēc neatlaidīgi gribēja uzzināt manās domas. Kamēr vien varēju, es noliedzu, ka tāda parādība vispār iespējama. Bet tad avīze «New York He­rald» vērsās tieši pie «augstcienījamā Pjēra Aronaksa — Parīzes muzeja profesora» ar lūgumu izteikt savus uz­skatus. Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no poli­tiskās, ir zinātniskās puses — un tad 30. aprīļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.

«Tātad, citu pēc citas iztirzājis visas hipotēzes un at­metis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.

Okeāna dziļumus mēs nepavisam vēl nepazīstam. Zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmē­rojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa? Kāds ir šo dzīvnieku organisms? Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.

Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilemma.

Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?

Ja ne, ja ihtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažādus noslēpumus, tad itin dabiski ir pieļaut, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas dziļūdens sugas, kuras mājo mērī­jumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeāna virspusē.

Turpretim, ja mums zināmas itin visas dzīvnieku sugas un pasugas, tad problemātiskais radījums meklējams mūsu katalogos atzīmētās jūras dzīvnieku klasifikācijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pieļaut milzīga narvaļa esamību.

Parastais narvalis jab vienradzis bieži vien sasniedz sešdesmit pēdu garumu. Pareiziniet šo skaitli ar pieci, ar desmit, piedomājiet šim vaļveidīgajam dzīvniekam viņa lielumam piemērotu spēku, samērā ar to palieliniet arī tā uzbrukšanas ieroci — un meklējamais dzīvnieks jums būs rokā. Apmēram tāds, kā to aprēķinājuši «Šenonas» virsnieki, ar tādu ilkni, kas varēja ielauzt «Skotijas» korpusu, un spēku, kurš nogremdē tvaikoņus.

Pēc dažu dabas pētnieku ziņām, jūras vienradzim jeb narvalim patiešām ir tāds kaula šķēps. Trieciena zobs ir ciets kā tērauds. Dažreiz tādus zobus atrod vaļu ķermenī; vaļus narvalis sadursmēs vienmēr pārspēj. Ir zināmi gadī­jumi, kad tāds zobs vali pilnīgi caururbis, kā svārpsts caururbj mucu. Parīzes Medicīnas fakultātes muzejā ir viens tāds zobs — divi metri divdesmit pieci centimetri garš un resnajā galā četrdesmit astoņi centimetri plats!

Un nu iedomājieties šādu desmitreiz lielāku dzīvnieku ar desmitreiz spēcīgāku ilkni, iedomājieties, ka viņš peld divdesmit jūras , jūdzes stundā, pareiziniet viņa lielumu un ātrumu, un jūs redzēsiet, ka ir iespējams tāds trie­ciens ar katastrofiskām sekām.

Kamēr mums trūkst plašāku pētījumu, es gribētu sacīt, ka šeit darīšana ar milzeni jūras vienradzi, kas apbruņots nevis ar āvu, bet ar īstu tarānu gluži kā bruņu fregates. Tam ir ārkārtīgs spēks un kustības ātrums.

Pēc manām domām, vienīgi tā izskaidrojama mīklainā parādība; protams, manam spriedumam tikai tad ir no­zīme, ja šis dzīvnieks tiešām eksistē un nav dīku cilvēku vienkāršs izdomājums.»

Pēdējais teikums bij maza viltība, bet tā man likās nepieciešama profesora cieņas saglabāšanai un aizsardzī­bai pret amerikāņu avīžu viegli iespējamām zobgalībām. Viņi ir lieli meistari izzobot cilvēku! Tādam gadījumam es atstāju sev pakaļdurtiņas, bet patiesībā pilnīgi ticēju «briesmoņa» eksistencei.

Manu rakstu dedzīgi apsprieda, tas ātri kļuva populārs, ieguva diezgan daudz piekritēju. Tomēr tā secinājums ļāva vaļu visādām iedomām. Cilvēka prātam allaž ir tieksme izdomāt dažādus pārdabiskus radījumus. Un jūra jau ir vislabākā vieta, kur viņus ievietot, vienīgā vieta, kur var rasties un attīstīties šie milzeņi, pret kuriem saus­zemes degunradži un ziloņi izskatās kā pundurīši. Lielajos ūdeņos dzīvo visi mums pazīstamie lielākie zīdītāji; vai tur nevar mājot arī kādi neredzēti, šausmīgi vēžveidīgi taustekļaini milzeņi, kā, piemēram, omāri — simtiem metru gari un vairākus simtus tonnu smagi? Kāpēc gan ne?

Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos čfetrkāji, četrroči, rā­puļi un putni sasniedza milzīgus apmērus. Tikai pēc sim­tiem tūkstošiem gadu tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmērojamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas? Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnējos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi — tūkstoš gadiem?

Bet es ļaujos fantāzijām, kuras nepavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav līdzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautājuma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, no­teikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautājumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue mari- time et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kal­pojošās avīzes šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis un drau­dēja paaugstināt apdrošināšanas maksu.

Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savie­notās Valstis. _Ņujorkā sāka rīkot ekspedīciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fregate «Ābrams Lin- kolns» gatavojās visdrīzākajā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenāli, un viņš no tiem apbruņoja savu kuģi.

Bet, kā tas dažkārt notiek, tieši ap to laiku, kad bij galīgi nolemts uzsākt nezvēra vajāšanu, tas vairs nerā­dījās. Divi mēneši viņš nebij ne redzēts, ne dzirdēts. Ne­viens kuģis viņu nebij sastapis. Likās, ka vienradzis uz­zinājis par sazvērestību. Par viņu daudz tika ziņots arī pa transatlantisko telegrāfu; zobgaļi jokojās, ka šis blēdis būs ceļā notvēris kādu telegrammu un laikus pazudis.

Tādā kārtā, kad fregate bij gatava tālajam ceļojumam un apgādāta ar visbīstamākajām vaļu zvejas ierīcēm, ra­dās jautājums — uz kurieni īsteni braukt? Sabiedrības

«Ābrams Linkolns».

nepacietība auga ar katru acumirkli, bet tad piepeši otrajā jūlijā pienāca ziņa, ka Sanfrancisko—Kalifornijas—Šan~ hajas līnijas tvaikonis «Tampiko» pirms trim nedēļām nezvēru sastapis Klusā okeāna ziemeļu daļas ūdeņos.

Šī vēsts atstāja ārkārtīgu iespaidu. Kapteinim Faragu- tam neatļāva vilcināties nevienu dienu! Visi vajadzīgie krājumi jau bij uz kuģa, tilpnes akmeņogļu pārpilnas, kuģa komanda kārtībā. Tikai jākurina krāsnis, jāuzdzen tvaiks un jādodas ceļā. Faragutam nepiedotu pat pusi dienas nokavējuma, bet viņš pats arī traucās pēc iespējas ātrāk izbraukt jūrā.