ŽILS VERNS: 20 tūkstoš ljē pa jūras dzelmi

Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.

Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā va­karā — fregate atradās netālu no Blankas raga, trīs­desmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelāna jūras šaurums. Pēc ne­dēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeāna ūdeņos.

Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojāmies noslēpumainajā jūrā, kuras dzī­les līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni vienradzi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspe­dīcijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk.

— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs ne­ticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?

Harpūnists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it ka pardomadams aizvēra acis un bei­dzot teica:

— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.

— Bet jūs, Ned, kā harpūnists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus jūras zīdītājus, visdrī­zāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīv­nieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.

— Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules iz­platījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pa­sakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajā­jis ar savu harpūnu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.

■— Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienradzis taranējis arī kuģus.

— Koka kuģus varbūt, — kanādietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.

•— Bet klausieties, Ned …

— Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?

— Tas vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosaukums pats par sevi apzīmē mīkstmiesi. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis ir un paliek bezmugur­kaulnieks un nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.

— Tātad, dabzinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko manāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzēti milzīgajam valim? …

— Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdī­tājs, nepieredzēti stiprs, pieder pie mugurkaulniekiem, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfīni, un apbruņots ar ārkār­tīgi spēcīgu ragu vai ilkni.

— Hm! — harpūnists noņurdēja un pašūpoja galvu ka cilvēks, kas nevēlas piekrist.

— Lieciet vērā, cienījamais kanādieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeāna dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.

— Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?

— Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeāna dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.

— Vai tiešām? — Neds ievaicājās, piemiegtām acīm nolūkodamies manī.

— Tiešām. Es jums to ar skaitļiem varu pierādīt.

— Ak, šie skaitļi! — Neds atbildēja. — Ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

— Tirdzniecības lietās, Ned, nevis matemātikā. Pa­klausieties! Iedomāsimies vienu atmosfēru lielu spiedienu trīsdesmit divas pēdas augsta ūdens staba spiediena veidā. Taisnību sakot, stabs var būt arī zemāks, jo runa ir par jū­ras ūdeni, kurš ir blīvāks nekā saldūdens. Tātad, ja jūs, Ned, nonirstat jūrā, ikreiz, kad virs jums ir trīsdesmit divas pēdas dziļš ūdens, jūsu ķermenim jāiztur vienas atmos­fēras spiediens vai tikpat daudz kilogramu svara katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram. Iedomāsimies, ka jūs esat nolaidies trīs simti divdesmit pēdas dziļi, tad spiediens būs desmit atmosfēras; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā — simts atmosfēras, bet trīsdesmit divi tūkstoši pēdu, t. i., ap divarpus jūdžu dziļumā spiediens būs jau tūkstoš atmosfēru liels. Tātad, ja jums izdotos nokļūt šādās okeāna dzīlēs, katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram būtu jāiztur tūkstoš kilogramu liels spiediens. Un vai jūs, mīļais Ned, zināt arī, cik kvadrāt­centimetru vispār ir jūsu ķermeņa virspusei?

— Par to, Aronaksa kungs, man nav ne mazākās jēgas.

— Apmēram septiņpadsmit tūkstoši.

— Vai patiešām tik daudz?

— Jā. Un, tā kā īstenībā atmosfēras spiediens ir maz­liet lielāks nekā kilograms uz kvadrātcentimetru, tad jūsu septiņpadsmit tūkstošiem centimetru tādā gadījumā jā­iztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit astoņi kilogrami liels svars.

— Bet kā tad es nekā no tā nemanu?

— Protams, jūs. nekā nemanāt. Tāpēc, ka gaiss jūsu ķer­menī darbojas pretī ar tādu pašu spēku. Tā rodas pilnīgs līdzsvars starp ārējo un iekšējo spiedienu — tāpēc jūs arī no tā nekā nemanāt. Bet ūdenī tas ir pavisam citādi.

— Jā, es saprotu, — Neds, ar vislielāko uzmanību klau­sījies, atbildēja. -— Ūdens man ir visapkārt, bet manā ķermenī tas neiespiežas.

— Tā tas ir, Ned. Trīsdesmit divu pēdu dziļumā jums būs jāiztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit kilogramu liels svars; trīs simti divdesmit pēdu dziļi — desmit reizes vairāk, proti, simt septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti astoņdesmit kilogramu; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā spiediens būs simtreiz lielāks — septiņi simti piecdesmit seši tūkstoši astoņi simti kilogramu. Un, bei­dzot, trīsdesmit divi tūkstoši pēdu dziļumā spiediens būs vēl tūkstoš reizes lielāks — septiņpadsmit miljoni pieci simti sešdesmit astoņi tūkstoši kilogramu. Vārdu sakot, jūs saspiedīs tā, it kā jūs būtu atradies zem hidrauliskās spiedes!

— Nu, velns lai parauj! — Neds iesaucās.

— Tātad, cienījamais harpūnist, ja jau tādā dziļumā dzīvo vairākus simtus metru gari un attiecīga resnuma mugurkaulnieki, kuru ķermeņa virspuse mērojama mil­jonos kvadrātcentimetru, tad viņiem izturamais spiediens aprēķināms miljardos kilogramu. Padomājiet tagad, cik lielam jābūt viņu kaulu sistēmas pretsvaram un vispār to organisma spēkam, lai izturētu tādu spiedienu.

— Nu, tad jau viņiem, tāpat kā bruņu fregatēm, jābūt pagatavotiem no astoņas collas biezām dzelzs plāksnēm, — Neds atbildēja.

— Pareizi, Ned. Bet nu iedomājieties, kādus postījumus spēj veikt tāds radījums, ja viņš ar ātrvilciena straujumu uzbrūk kādam tvaikonim.

— Jā… to patiešām var iedomāties… — kanādietis noņurdēja, nevarēdams atspēkot manus skaitļus, bet vēl arvien nepiekāpdamies.